Un pēdīgi vajāšanas niknums atslāba. Mēs bijām iedzinuši nelaimīgo kustoni salas stūrī. Moro ar pātagu rokā nostādīja mūs visus gandrīz taisnā līnijā, un mēs lēnām virzījāmies uz priekšu, sasaukdamies un ielenkdami savu upuri. Mēs viņu nejūtām, viņš slēpās krūmos, caur kuriem pusnaktī biju skrējis, bēgdams no viņa.
— Uzmanieties! — Moro iekliedzās, kad mūsu ķēdes gali apliecās ap mudžeklīgo atvasāju un ieslēdza kustoni. — Uzmanieties!
— Riesargieties! — Montgomerijs izsaucās aiz biezokņa.
Es atrados nogāzē augšpus krūmiem. Moro un Montgomerijs staigāja gar krastu lejpusē. Mēs lēnām spraucāmies cauri zaru un lapu ornamentālajam savi- jumam. Vajātais kustonis izturējās klusi.
— Atpakaļ uz Sāpju māju, uz Sāpju māju, uz Sāpju māju! — spiedza pērtiķa cilvēks jardus divdesmit pa labi no manis.
To dzirdēdams, es piedevu nelaimīgajam radījumam visas bailes, ko viņš bija man iedvesis.
Es dzirdēju, ka labajā pusē brīkšķ zari un švīkst lapas — tur smagiem soļiem spraucās caur biežņu zirgs- degunradzis. Un pēkšņi pa kādu vaļumu ieraudzīju pustumsā zem leknajiem sakuplojumiem kustoni, ko gūstījām. Es apstājos. Viņš bija sarāvies čokurā, un viņa spīdošās, zaļās acis pār plecu vērās manī.
Lai cik arī savādi liktos — es nevaru to izskaidrot,- — bet tagad, redzēdams, ka šis radījums pieplacis gluži kā dzīvnieks, viņa acis zalgo un seja, kurā samanāmi cilvēka vaibsti, sašķobīta bailēs, es atkal apjautu, ka. viņš līdzinās cilvēkam. Nākamajā mirklī viņu ieraudzītu arī citi vajātāji, viņu pievārētu un sagūstītu, un aizvestu uz apžogojumu, kur viņam no jauna būtu
jāizcieš drausmīgas mokas. Es aši izvilku revolveri, notēmēju starp viņa baiļpilnajām acīm un izšāvu.
Sinī brīdī hiēna-cūka pamanīja upuri, tā aizgūdamās iekliedzās, metās viņam virsū un kāri iekodās kaklā. Viss zaļais biezoknis ap mani sāka līgoties un brīkšķēt, dzīvnieku cilvēkiem traucoties šurp. Parādījās seja pēc sejas.
— Prendik, nenogaliniet viņu! — Moro kliedza.
— Nenogaliniet viņu!
Es redzēju, ka viņš pieliecās, spraukdamies cauri lielajām papardēm.
Nākamajā mirklī Moro ar pātagas kātu aizdzina hiēnu-cūku, un viņš kopā ar Montgomeriju gaiņāja uzbudinātos gaļēdājus dzīvnieku cilvēkus, it sevišķi Mlingu, projām no ķermeņa, kas vēl drebēja. Pelēk- spalvainā būtne šņaukādama līda man garām pie nogalinātā. Citi kustoņi dzīvnieciskā straujumā grūda mani, lai apskatītos tuvāk.
— Velns jūs rāvis, Prendik! — Moro izsaucās.
— Es gribēju viņu dabūt rokā dzīvu.
— Man ļoti žēl, — es teicu, kaut arī nenožēloju padarīto. — Ātrumā tā gadījās.
Jutos vārgs pēc uzbudinājuma un piepūles. Es pagriezos, izspraucos cauri dzīvnieku cilvēku pūlim un devos viens pats pa atgāzi uz zemesraga augstāko daļu. Dzirdēju, ka, paklausot Moro skaļajām pavēlēm, baltās drēbēs ietītie vēršu cilvēki sāka vilkt upuri lejup uz ūdens pusi.
Tagad varēju palikt viens. Dzīvnieku cilvēki izrādīja gluži cilvēcisku ziņkāri par nogalināto un šņaukādami un ņurdēdami sekoja tam ciešā pulciņā, kad vēršu vīri vilka to lejup pa liedagu. Es pakāpos vēl augstāk un vēroju vēršu vīrus, kas, melni zīmēdamies pret vakara debesīm, nesa smago nedzīvo ķermeni uz jūru, un manā prātā kā vilnis iesitās atziņa, ka dzīve uz šīs salas rit neizsakāmi bezmērķīgi. Aplenkuši Moro un Montgomeriju, starp klintīm liedagā stāvēja pērtiķa cilvēks, hiēna-cūka un vairāki citi dzīvnieku cilvēki. Viņi aizvien vēl bija dziļi satraukti, un visi jo skaļi un cītīgi izteica savu padevību Likumam. Taču es jutos pilnīgi pārliecināts, ka arī hiēna-cūka vainojama trušu
nogalināšanā. Man uzausa dīvaina doma, ka uz šīs salas — kaut arī augumi ir groteski un neglīti — es redzu cilvēku dzīvi miniatūrā, instinkta, saprāta un likteņa mijiedarbību visvienkāršākajā veidā. Boja bija gājis leoparda cilvēks. Tā bija visa starpība.
Nabaga kustoņi! Es tagad sāku īsti aptvert, cik ļauna Moro cietsirdība. Agrāk nebiju domājis par tām ciešanām un bailēm, kas uzbrūk šiem nelaimīgajiem upuriem, kad Moro palaidis viņus, vaļā. Līdz šim mani bija šausminājušas vienīgi mokas, ko viņi izcieš apžogo- jumā. Bet tagad tās nelikās galvenās. Agrāk viņi bijuši dzīvnieki, kuru instinkti pielāgoti apkārtējai videi, viņi jutušies apmierināti, cik apmierināti var justies dzīvi radījumi. Tagad viņi kūņojās cilvēka važās, dzīvoja vienās bailēs, viņus mocīja likums, ko paši nespēja saprast; šo izkariķēto cilvēku eksistence sākās sāpju agonijā un bija pastāvīga iekšēja cīņa, pastāvīgas baidies no Moro — un kam tas viss? Sī bezjēdzība mani uztrauca. »
Ja Moro censtos sasniegt kādu gudru mērķi, es kaut mazliet justu simpātijas pret viņu. Mani nevar sažēli- nāt tik viegli. Es šo to piedetu viņam pat tad, ja viņa dzenulis būtu naids. Bet viņš rīkojās tik bezatbildīgi, tik vieglprātīgi. Ziņkāre, neprātīgi bezmērķa pētījumi gumdīja viņu, un pārvērsti kustoņi tika izsviesti no apžogojuma, lai viņi pāris gadus dzīvotu, cīnītos, ciestu, kļūdītos un pēdīgi nomirtu mokās. Viņi bija patiešām nožēlojami, vecais dzīvnieciskais naids urdīja uzbrukt otram, Likums atturēja no īsas, niknas cīņas, kas darītu galu iedabātai nesaticībai.
Tanīs dienās manas bailes no dzīvnieku cilvēkiem saistījās ar bailēm par Moro. Beidzot mani pārņēma slimīga jūtoņa, dziļa un ilgstoša, tā nebija rada bailēm un atstāja neizdzēšamas pēdas manā apziņā. Jāatzīstas, es zaudēju ticību veselajam saprātam, vērodams bezjēdzīgās mocības uz šīs salas. Akls liktenis, milzīga, nesaudzīga mašīna šķita grafzām un veidojam dzīves audus, un, pastāvīgi griežoties, šī ārkārtīgi sarežģītā mehānisma riteņi nežēlīgi un nenovēršami spieda un plosīja mani, Moro, kas nodevies pētījumiem, Montgomeriju, kas nodevies dzeršanai, un garīgi aprobežo
tos dzīvnieku cilvēkus, kuriem savi instinkti. Bet šī jūtoņa neuzmācās piepeši… Patiešām, man šķiet, ka, stāstīdams par to, esmu mazliet aizsteidzies priekšā notikumiem.
XVII. NELAIME
Aizritēja turpat vai sešas nedēļas, un es nejutu vairs neko citu kā vienīgi nepatiku un riebumu pret Moro kaunpilnajiem eksperimentiem. Es karsti vēlējos Mikt projām no šiem briesmoņiem, atgriezties jaukā un veselīgā cilvēku sabiedrībā. Atminēdamies cilvēkus, no kuriem biju atšķirts, sāku viņiem piedēvēt idilisku krietnumu un skaistumu. Ar Montgomeriju es. ciešāk ne- sadraudzējos. Viņš man likās tāds kā samaitāts, jo bija tik ilgi dzīvojis šķirti no cilvēkiem, palaidās- dzeršanā un, acīm redzot, mīlēja šos kustoņus. Vairākas reizes Montgomerijs viens devās pie viņiem — es negāju līdzi. Es visnotaļ vairījos satikties ar viņiem. Aizvien ilgāk un ilgāk uzturējos liedagā, raudzīdamies pēc kuģa, kas atbrīvotu mani, bet tas neparādījās, un pēdīgi mums kādu dienu uzbruka drausmīga nelaime, tā ka mana dīvainā apkārtne kļuva redzama gluži citā skatījumā.
Bija pagājušas septiņas astoņas nedēļas kopš manas ierašanās — pat vairāk, man šķiet, kaut arī neesmu centies skaitīt laiku. Nelaime notika agrā rītā — liekas, ap pulksten sešiem. Es piecēlos un pabrokastoju agri, jo mani pamodināja troksnis, ko sacēla trīs dzīvnieku cilvēki, ienesdami malku apžogojumā.
Pēc brokastīm aizgāju līdz apžogojuma vaļējiem vārtiem un stāvēju, smēķēdams cigareti un baudīdams agrā rīta svaigumu. Pēc brīža Moro nāca gar apžogojuma stūri un sveicināja mani. Viņš devās man garām, un es dzirdēju viņa atslēdzam durvis un ieejam laboratorijā. Moro negantības jau bija nocietinājušās manu sirdi, tāpēc es nemaz nesatraucos, dzirdēdams, ka viņa upurim — pumai — sākas vēl viena mokpilna diena.' Savu spīdzinātāju puma sagaidīja ar spalgu