Laiku pa laikam atpūzdamies, mēs nesām viņu uz apžogojumu, un mums palīdzēja septiņi dzīvnieku cilvēki, jo Moro bija smags. Tumsa nakts. Divas reizes izdzirdējām neredzamus radījumus kaucam un spiedzam netālu no mūsu pulciņa, un vienu reizi parādījās mazā sliņķveidīgā būtne. Tā pablenza uz mums un nozuda. Bet neviens vairs neuzbruka mums. Pie apžogojuma vārtiem dzīvnieku cilvēku bariņš mūs atstāja, arī Mlings gāja līdzi citiem. Mēs ieslēdzāmies, aiznesām sakropļoto Moro ķermeni pagalmā un nolikām uz žagaru kaudzes.
Pēc tam nonāvējām visas būtnes, kas atradās laboratorijā.
XIX. MONTGOMERIJA DZĪRES
To izdarījuši, nomazgājušies un paēduši, mēs ar Montgomeriju iegājām manā istabiņā un pirmo reizi .^opietni apspriedām mūsu stāvokli. Jau tuvojās pusnakts. Viņš bija gandrīz pilnīgi atskurbis, taču pavisam samulsis. Dīvainā kārtā viņš bija līdz šim pakļā- vies Moro personības ietekmei. Es domāju, viņam nekad nebija nācis prātā, ka Moro varētu nomirt. Šī nelaime piepeši izgaisināja paradumus, ko Montgomerijs bija ieņēmies vismaz desmit vienmulīgos gados, kurus nodzīvojis uz salas. Viņš runāja nenoteikti, uz
maniem jautājumiem atbildēja izvairīgi, aizklīda vispārīgos spriedelējumos.
— Tavu stulbu pasauli! — Montgomerijs sacīja.
— Viens vienīgs juceklis! Es nemaz neesmu dzīvojis. Gribētos zināt, kad sākšu dzīvot. Sešpadsmit gadus mani pēc sirds patikas spīdzināja aukles un skolotāji, piecus gadus Londonā noņēmos ar medicīnu — trūcīgs ēdiens, nabadzīgs miteklis, nabadzīgas drēbes, bēdīgs netikums — rupja kļūda — es nezināju neko labāku, — un mani aizrāva uz šo draņķīgo salu. Desmit gadi šeit! Kam tas viss, Prendik? Vai mēs esam ziepju burbuļi, ko izpūš bērns?
Grūti nācās apturēt šādus vārdu plūdus.
— Tagad mums jādomā par to, kā tikt projām no šīs salas, — es teicu.
— Kāda jēga tikt projām? Es esmu atstumts. Kur atradīšu pajumti? Jums, Prendik, gan nebūtu ko bēdāt. Nabaga vecais Moro! Mēs nevaram viņu atstāt šeit, lai apskrubina viņa kaulus. īstenībā… Un kas notiks ar rātnākajiem dzīvnieku cilvēkiem?
— Nu, — es sacīju, — rīt arī vēl diena. Man prāts sakraut no žagariem sārtu un sadedzināt viņa līķi kopā ar tiem citiem … Jā, kas notiks ar dzīvnieku cilvēkiem?
— Es gan nezinu. Pēc manām domām, tie, kas veidoti no plēsīgajiem zvēriem, agrāk vai vēlāk paši izveidosies par stulbiem ēzeļiem. Mēs nevaram apkaut visus. Varam? Vai jūsu cilvēcībā to pieļautu?… Bet viņi pārmainīsies. Viņi katrā ziņā pārmainīsies.
Tā viņš runāja tukšu, līdz beidzot es jutu, ka zaudēju pacietību.
— Velna milti! — viņš iesaucās, kad biju izmetis kādu asāku piezīmi. — Vai neapjēdzat, ka esmu lielākā ķezā nekā jūs? — Viņš piecēlās un aizgāja pēc brendija. — Dzeriet, — viņš atgriezdamies teica.
— Prātvēder, bezdievi ar bālu svētuļa ģīmi, dzeriet.
— Nedzeršu vis, — es atcirtu un sēdēju, drūmi vērodams viņa seju petrolejas lampas dzeltenās liesmas gaismā, kamēr viņš tā piesūcās, ka sāka buldurēt vienā laidā.
Atceros, viņš man pagalam apnika. Viņš raudulīgā balsī ņēmās aizstāvēt dzīvnieku cilvēkus, it sevišķi Mlingu. Mlings esot vienīgais radījums, kas īsti mīlot viņu. Un piepeši viņam kaut kas iešāvās prātā.
— Ak es nolādētais! — viņš izgrūda, uzļodzīdamies kājās un sagrābdams brendija pudeli.
Es uzreiz apjautu, kas viņam nodomā.
— Jūs nedosit brendiju tam kustonim! — es sacīju, pieceldamies un nostādamies viņam priekšā.
— Kustonim! — viņš iekliedzās. — Jūs pats esat kustonis. Mlings dzer kā kristīgais. Nestāviet ceļā, Prendik.
— Dieva dēļ… — es lūdzos.
— Nepinieties … pa kājām! — viņš bļāva, piepeši izraudams revolveri.
— Lieliski, — es noteicu un paspēru soli sānis. Kad Montgomerijs tvēra durvju aizšaujamo, es gribēju viņam uzbrukt, taču atturējos,-iedomādamies savu nevarīgo roku. — Jūs esat kļuvis par kustoni. Varat iet pie citiem kustoņiem.
Viņš atgrūda vaļā durvis un, pusē pagriezies pret mani, nostājās starp dzelteno lampas gaismu un bālo mēnesnīcu; viņa acu dobuļi bija ka melni plankumi zem spurainajām uzacīm.
— Jūs esat uzpūtīgs matu skaldītājs, Prendik, muļķa ēzelis! Jūs vienmēr baiļojaties un fantazējat. Mēs esam sprukās. Rļt būšu spiests pārgriezt sev rīkli. Šovakar dzīrošu uz velna paraušanu. — Viņš pagriezās un izgāja mēness gaismā. — Mling! — viņš sauca. — Mling, vecais draugs!
Trīs izplūduši stāvi sudrabotajā gaismā tuvojās gar ūdens malu pa blāvo liedagu — viens baltās drēbēs satīts radījums un divas melnas figūras. Visi trīs apstājās un skatījās uz mūsu pusi. Tad ieraudzīju Mlinga uzrautos plecus, viņš nāca gar mājas stūri.
— Dzeriet! — Montgomerijs iesaucās. — Dzeriet, lopiņi! Dzeriet un esiet pēc cilvēkiem! Velna milti, es esmu visgudrākais! Moro bija piemirsis šo līdzekli. Tas ir pēdējais. Dzeriet, es jums saku.
Vicinādams pudeli, viņš ātriem rikšiem devās uz rietumu pusi, Mlings turējās starp viņu un trim neskaidrajiem stāviem, kas arī sekoja Montgomerijam.
Es piegāju pie atvērtajām durvīm. Augumus jau grūti nācās izšķirt palsajā mēnesnīcā, iekām Montgomerijs apstājās. Es redzēju, ka viņš Mlingu uzcienāja ar neatšķaidīto brendiju un pieci stāvi saplūda vienā nenoteiktā plankumā.
— Dziediet! — es dzirdēju Montgomeriju kliedzam. — Dziediet visi kopā: «Lai zibens sasper veco Pren- diku!»- Tā ir labi. Nu vēlreiz: «Lai zibens sasper veco Prendiku!»
Melnais kumurs saira piecās atsevišķās figūrās, kas lēnām vilkās projām pa vizošā liedaga joslu. Visi bļaustījās pēc sirds patikas, lamājot mani, ļaujot vaļu jūtām, kādas vien uzvirda dzērumā — šinī jaunajā iedvesmā.
Pēc brīža saklausīju Montgomerija balsi iztālēm. «Uz labo!» viņš komandēja, un visi kliegdami un aurodami iegāja mežā, kas melnoja augšpus liedaga. Balsis attālinājās, pamazītiņām noklusdamas.
Atkal valdīja nakts cildenā rimtība. Pārgājis meridiānu, mēness jau laidās lejup rietumu pusē. Tas bija pilns un gaiši spīdēja, slīdot pa klajām, zilām debesīm. Pie manām kājām gulēja mūra ēna, jardu plata, melna kā piķis. Jūra austrumos izskatījās vienmuļi pelēka, drūma un noslēpumaina, un starp jūru un mūra ēnu spīguļoja un vizēja palsās smiltis (vulkāniskie ieži un kristāli), it kā liedags būtu nokaisīts dimantiem. Aiz manis petrolejas lampa dega ar karstu, iesārtu liesmu.
Tad es aizvēru un noslēdzu durvis un izgāju apžo- gojumā, kur Moro gulēja blakus saviem pēdējiem upuriem — lamai, briežu suņiem un dažiem citiem nelaimīgiem dzīvniekiem. Viņa lielā seja arī pēc drausmīgās nāves pauda mieru, stingās atplestās acis vērās baltum baltajā mēnesī. Es apsēdos uz izlietnes malas un, lūkodamies šinī šausmīgajā sudrabotās gaismas un biedinošo ēnu blāķī, sāku pārdomāt, ko darīt turpmāk.
No rīta būtu jāsanes laiviņā pārtika, jāaizdedzina šis sārts manā priekšā un atkal jāizbrauc tuksnesīgā atklātā jūrā. Es jutu, ka Montgomerijs nav vairs glābjams, ka īstenībā viņš kļuvis līdzīgs šiem kustoņiem un neiederas starp cilvēkiem. Nezinu, cik ilgi nosēdēju. gudrodams. Liekas, tā pagāja vismaz stunda. Pēc tam mans domu pavediens pārtrūka, jo Montgomerijs atkal bija tuvumā. Es izdzirdēju bļāvienus no daudzām rīklēm, aurošanu un kaukoņu, vētrainas gaviles un uzbudinājuma spiedzienus. Šķita, ka visa šī jezga veļas lejup pa liedagu un apstājas ūdens malā. Tracis pastiprinājās, pēc tam pierima; dzirdēju smagus belzienus, spraikšķēja lūstošs koks, bet toreiz šie trokšņi nesatrauca mani. Sākās nesaskanīga dziedāšana.