Es atkal domāju par to, kā aizbēgt no salas. Piecēlos, atnesu lampu un iegāju nojumē, lai apskatītu muciņas, ko biju ievērojis ajgrāk. Mani ieinteresēja arī sausiņu kārbas, un attaisīju vienu no 1ām. Ēs kaut ko samanīju pa acu galam — likās, sarkanu figūru,'un aši pagriezos.
Manā priekšā bija pagalms, kur melnās ēnas krasi kontrastēja ar bālo mēness gaismu. Uz malkas un žagaru kaudzes gulēja Moro un viņa sakropļotie upuri cits citam virsū. Viņi šķita cits citu saķēruši pēdējā atriebīgajā kampienā. Tad ieraudzīju drebošu, sarkanīgu spīdumu, kas atplaiksnījās pretējā sienā. Šo spīdumu es biju samanījis pirmīt. Es to aplam iztulkoju, nodomāju, ka tā ir manas lampas šaudīgās liesmas atblāzma, un atkal pievērsos mantībai nojumē. Cik nu varēju ar vienu roku, es pārmeklēju šo krājumu, atrazdams dažu labu noderīgu lietu un atlikdams to rītdienas ceļam. Manas kustības bija gausas, un laiks aizritēja ātri. Drīz sāka aust diena.
Dziedāšana pārgāja klaigās, pēc tam sākās no jauna, un piepeši izcēlās neganta kņada. Es dzirdēju kliedzienus «Vēl, vēl!», tādu kā ķildošanos un pēkšņu nelabu spiedzienu. Balsis pārvērtās tik ļoti, ka saistīja manu uzmanību. Es izgāju pagalmā un klausījos. Tad šinī jezgā skaudri nosprakstēja revolvera šāviens.
Es tūlīt iemetos savā istabā un steidzos pie mazajām durvīm. Aiz manis dažas kastes rībēdamas nogāzās uz pajumes grīdas, nošķindēja stikli. Bet es ne
piegriezu tam vērību. Atgrūdu vajā durvis un lūkojos ārā.
Pie laivu šķūņa liedagā dega ugunskurs, šķiez- dams dzirksteles pelēkajā nokrēslā. Ap šo ugunskuru cīnījās daudzi melni stāvi. Dzirdēju, ka Montgomerijs sauca mani. Es tūlīt skrēju uz uguni, turēdams rokā revolveri. Redzēju sārtu švīku noplaiksnāmies cieši gar zemi — Montgomerijs vienu reizi izšāva. Viņš bija pakritis. Es iekliedzos, cik jaudas, un izšāvu gaisā.
Kāds iesaucās: «Kungs!» Melnais cīnītāju kumurs izjuka, ugunskurs uzlāktīja un apdzisa. Dzīvnieku cilvēku pūlis pēkšņās paniskās bailēs bēga augšup pa liedagu. Uzbudinājumā es viņiem šāvu mugurās, kad viņi ienira krūmos. Pēc tam pievērsos melnajiem ķermeņiem smiltīs.
Montgomērijs gulēja augšpēdu, un spalvainā, pelēkā būtne bija iešķērsām uzkritusi viņam virsū. Šis kustonis bija beigts, taču viņa līkie nagi vēl žņaudza Montgomerija rīkli. Turpat pie viņiem gluži mierīgi uz mutes gulēja Mlings ar pārkostu kaklu, viņam rokā bija palikusi saplēstās brendija pudeles augšdaļa. Divi pārējie gulēja pie paša ugunskura, viens nemaz nekustējās, otrs krampjaini kunkstēja, šad un tad lēni pacēla galvu un atkal nolaida. v
Es satvēru pelēko būtni un vilku nost no Montgomerija. Briesmoņa nagi ķērās saplosītajos svārkos, kad rāvu viņu projām.
Montgomerijs bija nozilējis un tik tikko elpoja. Es viņam apšļakstīju ar jūras ūdeni seju un paliku zem galvas savus saritinātos svārkus. Mlings bija miris. Izrādījās, ka ievainotais radījums — tas bija vilka cilvēks ar bārdainu, pelēku ģīmi — gulēja ar ķermeņa priekšgalu uz gruzdošām pagalēm. Nelaimīgais bija dabūjis tik drausmīgus miesas bojājumus, ka es aiz žēlastības tūlīt ietriecu viņam lodi galvā. Pie paša ugunskura vēl gulēja viens no vērša cilvēkiem baltajās drēbēs. Ari tas bija beigts.
Citi dzīvnieku cilvēki bija pazuduši no liedaga. Es atkal piegāju pie Montgomerija, nometos uz ceļiem viņam blakus, sodīdamies, ka neko nejēdzu no medicīnas.
Ugunskurs bija apdzisis, un tikai gari nodeguļi gruzdēja pelnos. Es neviļus nodomāju, kur Montgomerijs ņēmis šādu malku. Tad ievēroju, ka atausis rīts. Debess bija tapusi gaišāka, rietošais mēness zaigajā zilgmē kļuva bāls. Pamale austrumos sārtoja.
Tad izdzirdēju būkšķi un šņākoņu aizmugurē, atskatījos un, šausmās iekliegdamies, uzlēcu kājās. No apžogojuma pret rīta liegajām debesīm aumaļām vēlās milzīgi, melni dūmu mutuļi, un šinī bangainajā tumšumā šaudījās liesmu mēles, sārtas kā asinis. Pēc tam aizdegās niedru jumts. Es redzēju, ka liesmas saēda tā slīpo segumu. Uguns šalts izšāvās pa manas istabas logu.
Es uzreiz sapratu, kas *noticis. Atcerējos stiklu šķindoņu. Steigdamies Montgomerijam palīgā, biju apgāzis lampu.
Skaidrs, ka nebija vairs domājams kaut ko iznest no apžogojuma. Es atgādājos, ka esmu nolēmis bēgt, aši pagriezos un skatījos pēc abām laivām liedagā. Tās bija nozudušas! Divi cirvji gulēja smiltīs pie manām kājām, visapkārt bija izmētāti skangali un skaidas, un ugunskura pelni kūpēja un melnoja rīta gaismā. Lai es nevarētu atgriezties pie cilvēkiem, Montgomerijs bija sadedzinājis abas laivas, gribēdams man sariebt.
Mani pēkšņi sagrāba negantas dusmas. Ta vien gribējās iedragāt šim nelgām galvu, kad viņš gulēja nevarīgs pie manām kājām. Piepeši viņš pakustināja roku, tik vārgi, tik nožēlojami, ka mans niknums izgaisa. Viņš ievaidējās un uz mirkli atvēra acis.
Es nometos uz ceļiem pie Montgomerija un mazliet pacēlu viņa galvu. Viņš atkal atdarīja acis, klusēdams vērās rīta gaismā, un tad mūsu skatieni sastapās. Viņa plaksti aizkrita.
— Piedodiet, — pēc brīža viņš izrunāja ar pūlēm. Šķita, viņš centās sakārtot domas. — Ardievu, — viņš murmināja, — ardievu, stulbā pasaule. Kāds juceklis …
Es klausījos. Viņa galva nevarīgi nošļuka sānis. Es domāju, viņš varētu atžirgt, ja dabūtu dzert, bet tuvumā nebija ne dzeramā, nedz trauka, ar kuru atnest dzeramo. Viņš piepeši it kā kļuva smagāks. Man pārskrēja auksts pār kauliem.
Es pieliecos un aizbāzu roku aiz viņa blūzes. Viņš bija miris. Un taisni šinī brīdī austrumu pamalē pakāpās balti kvēlojoša saule, kuras spožajos staros iemargojās debesis un tumšā jūra pārvērtās žilbinošas gaismas palos. It kā oreols apspīdēja viņa sakri- tušo seju.
Es lēnītēm nolaidu viņa galvu uz rupjā spilvena, ko biju sagatavojis, un piecēlos kājās. Manā priekšā pletās mirgojošs jūras klaids, kur jau biju pārcietis tik drausmīgu vientulību; aizmugurē atradās rīta klusuma apņemta sala ar dzīvnieku cilvēkiem, ko pagaidām nemanīju. Māja un viss proviants un munīcija dega trokšņaini, ar spējām liesmu šaltīm, brāzmainu sprē- goņu un paretiem brākšķiem. Biezos dūmus vējš nesa augšup pa liedagu projām no manis, un tie zemu vēlās pār attālo koku galotnēm uz gravā sacelto būdu pusi. Pie manām kājām bija apdegušas laivu atliekas un pieci līķi-.
Tad no krūmiem iznāca trīs dzīvnieku cilvēki ar uzrautiem pleciem, kroplīgām, neveiklām rokām, uz priekšu izvirzītām galvām un pētošām naidīgām acīm. Viņi man tuvojās vilcinādamies.
XX. VIENS PATS AR DZĪVNIEKU CILVĒKIEM
Es stājos pretī šiem cilvēkiem, no kuriem bija atkarīgs mans liktenis, — stājos pretī viens pats, turklāt ar lauztu roku. Man kabatā bija revolveris ar divām tukšām kamorām. Starp skaidām, kas bija izkaisītas pa pludmali, gulēja abi cirvji, ar kuriem tikušas saskaldītas laivas. Aiz manis lēnām cēlās paisums.
Man neatlika nekas cits kā saņemt dūšu. Es cieši raudzījos sejās šiem briesmoņiem, kas nāca arvien tuvāk. Viņi vairījās no mana skatiena, un viņu drebošās nāsis ošņāja līķus, kas gulēja aiz manis liedagā. Es paspēru dažus soļus, pacēlu asiņaino pātagu, kas atradās zem vilka cilvēka ķermeņa, un noplīkšķināju,
Viņi apstājās un blenza uz mani.