Ap pusdienas laiku vairāki iznāca saulē un attupās karstajās smiltīs. Izsalkuma un slāpju valdonī-gā balss apklusināja manas bailes. Es izlīdu no krūmiem un, turēdams rokā revolveri, gāju klāt šiem sēdošajiem augumiem. Vilka sieviete pagrieza galvu un vērās manī, pēc tam arī citi. Neviens ir nedomāja piecelties vai sveicināt mani. Es jutos pārāk vājš un gurds, lai pavēlētu tik daudziem, un neizmantoju šo brīdi.
— Man gribas ēst, — es teicu, it kā atvainodamies.
— Ēdamais būdās, — vērša-kuiļa cilvēks miegaini sacīja, novērsdamies no manis.
Es devos viņiem garām un nokāpu ēnā un smirdoņā — gandrīz tukšā gravā. Kādā pamestā būdā saēdos augļus, pēc tam aizsprostoju ar apskretušiem un ietrunējušiem zariem un runguļiem ieeju, nogūlos ar seju pret to un saņēmu rokā revolveri. Pēdējās trīsdesmit stundās pagalam noguris, es ļāvos jautram miegam, cerēdams, ka neviens nepārsteigs mani, jo tikko uzcelto vieglo barikādi nevarēs aizvākt gluži bez trokšņa.
XXI. DZĪVNIEKU CILVĒKI PĀRMAINĀS
Tā es sāku mitināties starp dzīvnieku cilvēkiem Ārsta Moro salā. Es pamodos tumsā. Mana pārsietā roka sāpēja. Piecēlos sēdus un sākumā nesapratu, kur atrodos. Ārā sarunājās skarbas balsis. Tad ievēroju, ka mana barikāde nozudusi un būdas ieeja brīva. Revolveris joprojām bija man rokā.
Es dzirdēju kādu būtni elpojam, redzēju, kāds saritinājies man cieši blakus. Aizturējis elpu, centos saskatīt, kas tas īsti bija. Tas sāka lēnām kustēties, bez mitas. Tad kaut kas mīksts, silts un valgs noslīdēja gar manu roku.
Mani muskuļi saspringa. Es atrāvu roku. Baiļu kliedziens apslāpa man kaklā. Pēc tam cik necik apjautu, kas noticis, — tik daudz, lai nenospiestu revolvera mēlīti.
— Kas te ir? — es vaicāju čukstošā aizsmakušā balsī, arvien vēl turēdams revolveri pavērstu pret nezināmo būtfii.
— Es, kungs.
— Kas tu esi?
— Viņi saka, neviena kunga vairs neesot. Bet es zinu, es zinu. Tu nogalināji nepaklausīgos, ak Jūrā bridēj, un es ienesu jūrā viņu līķus. Kungs, es esmu tavs vergs.
— Vai tu esi tas pats, ko satiku pludmalē? — es jautāju.
— Jā, kungs.
Acīm redzot, šis radījums bija tīri draudzīgs: viņš jau varēja man uzbrukt, kamēr gulēju.
— Labi, — es teicu, izstiepdams roku otram laizīju- mam. Es sāku apjaust, ko nozīmēja viņa klātbūtne, un sajutu drosmes uzplūdumu. — Kur citi? — es vaicāju.
— Viņi ir muļķi, viņi ir jukuši, — suņa cilvēks teica.— Pat tagad viņi sarunājas tur ārā. Viņi saka: «Mūsu kungs miris; Otrais ar pātagu miris. Tas, kas brida jūrā, ir tāds pats kā mēs. Mums vairs nav kunga, nav pātagu, nav Sāpju mājas. Tam visam beigas. Mēs cienām Likumu un ievērosim to; bet nekad vairs nebūs sāpju, kunga un pātagu.» Tā viņi saka. Bet es zinu, kungs, es zinu.
Es tumsā sataustīju un noglaudīju suņa cilvēka galvu.
— Labi, — es atkārtoju.
— Drīz tu nogalināsi viņus visus, — suņa cilvēks teica.
— Drīz nogalināšu viņus visus, — es apstiprināju. — Jānogaida vēl dažas dienas un daži notikumi. Dzīvi paliks vienīgi tie, kurus tu gribēsi žēlot.
— Ko kungs vēlas nogalināt, to viņš nogalina, — suņa cilvēks sacīja ar tādu kā apmierinājumu balsī.
— Un, lai viņi sapelnītos grēkus, — es turpināju, — ļausim viņiem dzīvot savā muļķīgajā pārliecībā, līdz pienāks viņu laiks. Lai viņi nezina, ka esmu kungs.
— Viss notiks, kā kungs gribēs, — suņa cilvēks teica ar iedabātu sunisku smalkjūtību.
— Bet viens ir nogrēkojies, — es sacīju. — Viņu es nogalināšu, tiklīdz sastapšu. Kad es tev teikšu «Tas ir viņš», meties viņam virsū. Un tagad došos pie vīriešiem un sievietēm, kas sanākuši kopā.
Uz mirkli būdā kļuva pilnīgi tumšs, suņa cilvēkam lienot ārā. Es sekoju viņam un izsliedamies apstājos gandrīz tanī pašā vietā, kur biju atradies toreiz, kad izdzirdēju Moro ar briežu suni dzenamies man pakaļ. Bet tagad bija naktst smirdošu izgarojumu pilnā grava melnēja ap mani, un viņā pusē redzēju nevis zaļu, saules apspīdētu nogāzi, bet sarkanu «uguni, ap kuru kustējās salīkuši groteski augumi. Attālumā vīdēja koku biežņa — liels tumšums, kura augšmalu rotāja virsējo zaru melnās mežģines. Mēness bija tikko pakāpies virs gravas malas, un gaišo ripu šķērsoja dūmu strūkla, kas pastāvīgi izplūda no salas fumarolām.
— Turies man blakām, — es teicu sasparodamies, un mēs abi plecu pie pleca gājām lejup pa šauro ceļu, daudz nepiegriežot vērību tumšajām būtnēm, kas glūnēja uz mums no būdām.
Neviens pie ugunskura nedomāja sveicināt mani. Vairums tīši nelikās par mani ne zinot. Es aplaidu acis apkārt, skatīdamies pēc hiēnas-cūkas, bet šī kustoņa te nebija. Pavisam kādi divdesmit dzīvnieku cilvēki tupēja, blenzdami uz ugunskuru vai sarunādamies.
— Viņš miris, viņš miris, kungs miris, — es dzirdēju pērtiķa cilvēka balsi pa labi no manis. — Sāpju māja … nav vairs Sāpju mājas.
— Viņš nav miris, — es skaļi teicu. — Šo pašu brīdi viņš vēro jūs.
Tas pārsteidza viņus. Divdesmit acu pari vērās manī.
— Sāpju mājas tagad nav, — es turpināju. — Bet tā atkal būs. Kungu jūs nevarat redzēt. Tomēr šo pašu brīdi viņš tur augšā klausās jūs.
— Tiesa, tiesa! — suņa cilvēks teica.
Mans apgalvojums virtus samulsināja. Dzīvnieks var būt ļoti nikns un viltīgs, bet melot spēj tikai cilvēks.
— Cilvēks ar pārsieto roku stāsta brīnumus, — ierunājās viens no kustoniskajiem radījumiem.
— Es stāstu patiesību, — sacīju. — Būs atkal kungs un Sāpju māja. Vai tam, kas pārkāps Likumu!
Viņi pētoši skatījās cits uz citu. Mākslotā vienaldzībā es niekodamies sāku ar cirvi kapāt zemi. Es ievēroju, ka viņi lūkojās uz dzi|ajiem cirtumiem, kas palika velēnā.
Tad satīrs izteica šaubas; es atbildēju viņam, un pēc tam viena no plankumainajām būtnēm ierunājās pretī, un sākās strīds pie ugunskura. Ar katru mirkli jutos ciešāk pārliecināts par savu tagadējo drošību. Sākumā no liela uzbudinājuma man bieži aizrāvās balss, bet vēlāk runāju bez kādas ķeršanās. Pēc stundas es biju pilnīgi pārliecinājis vairākus dzīvnieku cilvēkus, ka mani apgalvojumi patiesi, un gandrīz visus pārējos tā apvārdojis, ka viņi jau šaubījās, Pastā-vīgi skatījos pēc hiēnas-cūkas, taču mans ienaidnieks nerādījās. Sad un tad mani iztrūcināja kāda aizdomīga kustība, bet mana pašapziņa ātri auga. Kad mēness, sasniedzis zenītu, laidās lejup, mani klausītāji cits pēc cita sāka žāvāties, atņirgdami visdīvainākos zobus dziestošā ugunskura gaismā, un devās uz saviem midzeņiem gravā. Baidīdamies no klusuma un tumsas, es gāju viņiem līdzi, jo zināju, ka drošāk palikt kopā ar vairākiem dzīvnieku cilvēkiem nekā ar vienu no viņiem.
Tā sākās garākais laikposms, ko pavadīju uz Ārsta Moro salas. Bet, runājot par šo pēdējo posmu, vērts pakavēties tikai pie viena atgadījuma; nav nozīmes stāstīt par daudzum daudzajām sīkajām nepatikšanām un pastāvīgo mokošo nemiera sajūtu. Tamdēļ nedomāju sniegt hronoloģisku vēstījumu, bet stāstīšu vienīgi par galveno notikumu tanīs desmit mēnešos, ko nodzīvoju šo puscilvēciskoto kustoņu vidū. Manā prātā iespiedies daudz kas tāds, ko varētu aprakstīt, un es mīļu- mis atdotu savu labo roku, ja tikai šīs atmiņas izgaistu. Bet tās būtu it kā liekas manā stāstā. Kad atskatos pagatnē, man šķiet dīvaini, cik ātri pielāgojos šo monstru dzīves veidam un atguvu pašapziņu. Protams, es arī ķildojos ar viņiem, varu vēl parādīt dažu kodumu rētas, bet drīz vien viņi kļuva bijīgi, iepazīstot mana cirvja asumu un manu mākslu mest akmeņus. Un ļoti labs atbalsts man bija senbernardieša cilvēka uzticība. Es redzēju, ka viņu vienkāršais goda nojēgums galvenokārt saistījās ar spēju iecirst dziļas brūces. Patiešam, varu sacīt — domāju, bez kādas lielības, — ka viņu vidū es iemantoju visaugstāko godu. Viens otrs, ko dažādos ķīviņos biju krietni savainojis, turēja dusmas uz mani, bet tās izpaudās grimasēs, drošā attālumā no maniem akmeņiem un lielākoties aiz manas muguras.