Viņš runāja gausi, ar savādu balss piesmakumu.
— Negrib tevi priekšgalā! — Montgomerijs atņēma draudīgā balsī. — Bet es lieku tev iet.
Viņš dzīrās sacīt vēl ko, bet piepeši uzlūkoja mani un devās augšup pa trapu man līdzi.
Pa pusei izkāpis no lūkas, es apstājos un atskatījos, vēl nevarēdams nobrīnīties par šī melnsejīgā radījuma grotesko kroplību. Nekad agrāk nebiju redzējis tādu riebīgu un neparastu seju, un tomēr — ja vien šī pretruna ticama — tanī pašā laikā es dīvaini apjautu, ka esmu jau sastapies taisni ar tiem vaibstiem un kustībām, kas tagad pārsteidza mani. Vēlāk iedomājos, ka droši vien redzēju viņu, kad mani uzcēla uz kuģa, un tomēr es joprojām nomanīju, ka esmu viņu pazinis- iepriekš. Taču nespēju aptvert, kā var aizmirst, kādos apstākļos gadījies uzlūkot tik savādu seju.
Kad arī Montgomerijs devās augšup pa trapu, mana uzmanība atslāba, un es pagriezos un pārlaidu skatienu pār mazā šonera līdzeno klāju. Dzirdētie trokšņi mani jau bija pa pusei sagatavojuši tam, ko tagad redzēju. Katrā ziņā es pirmo reizi skatīju tik netīru klāju. Tas bija piemētāts apgrauztiem burkāniem, kaut kādām zaļām driskām un neaprakstāmi piemēslots. Pie grotmasta bija piesieti ķēdēs vairāki pelēki briežu suņi, kas saka riet un klupt uz mani; pie bezanmasta milzīga puma iesprostota mazā dzelzs krātiņā, tik šaurā, ka tā nevareja ne apgriezties. Tālāk, labajā pusē pie falšborta, atradās daži lieli būri ar daudziem trušiem, un kuģa priekšgalā vientulīga lama bija iespiesta krātiņā, pareizāk — kastē. Suņiem bija uzlikti siksnu uzpurņi. Uz klāja neredzēja nevienu citu cilvēku kā tikai klusu, kalsenu jūrnieku pie stūres rata.
Netīrie un ielāpumainie spenkeri bija piepūtušies vējā, un mazais kuģis šķita braucam ar pilnām burām. Debess bija skaidra, saule laidās uz vakara pusi; gari viļņi, kam vējš uzlicis putu cepures, traucas mums līdzi. Mēs aizgājām garām stūrmanim līdz pūpes margām un redzējām putojošu ķīļūdeni, kur lēkāja un plīsa burzguļi. Es pagriezos un pārlūkoju nepievilcīgo kuģi visā garumā.
— Vai tas ir zvēru dārzs okeāna? — es jautaju.
— Tā izskatās, — Montgomerijs atbildēja.
— Kādam nolūkam šie dzīvnieki? Prece, reti eksemplāri? Vai kapteinis domā tos pārdot kaut kur Dienvidjūrā?
— Tā jau izskatās, — Montgomerijs noteica un atkal pagriezās pret ķljūdeni.
Piepeši mēs izdzirdējām bļāvienu un veselu birumu nešpetnu lamu vārdu no trapa lūkas, un ķēmīgais cilvēks ar melno seju steidzīgi uztrausās augšā. Viņam pa pēdām sekoja smagnējs rudmatains vīrs baltu cepuri galvā. Ieraugot melnsejīgo, briežu suņi, kas visi jau bija piekusuši riet uz mani, neganti saniknojās, sāka gaudot un raustīt savas ķēdes. Nejaucēns sabijās no tiem un apstājās, tā ka rudmatis viņam tika klāt un nežēlīgi iezvēla starp lāpstiņām. Nabags nokrita kā apdullināts vērsis un valstījās netīrumos starp satracinātajiem suņiem. Viņam par laimi, tiem bija uzlikti uzpurņi. Rudmatis norēcās kā uzvarētājs, viņš ļogā- jās un, manuprāt, taisījās atmuguriski gāzties trapa lūkā vai krist virsū savam upurim.
Ieraudzīdams otro vīru, Montgomerijs stipri satrūkās.
— Beidziet jel! — viņš iesaucās nosodoši.
Daži matroži parādījās uz baka. Gaudodams neparastā balsī, melnsejīgais cilvēks vārtījās pa klāju, suņi klupa viņam virsū. Neviens nemēģināja viņam palīdzēt. Dzīvnieki viņu badīja purniem un par vari gribēja saplosīt. Lokanie, pelēkie ķermeņi šaudījās ap neveiklo garšļaukus izstiepušos augumu. Matroži priekšgalā suņus uzmundrināja kliedzieniem, it kā notiktu lieliska izprieca. Montgomerijs dusmīgi nosaucās un gariem soļiem devās atpakaļ. Es sekoju viņam.
Nākamajā mirklī melnsejīgais cilvēks uzķepurojās kājās un meimuroja uz priekšu. Viņš atdūrās pret falš- bortu pie galvenajām vantīm, kur arī palika, elsdams un šķielēdams pār plecu uz suņiem. .Rudmatis apmierināti nosmējās.
— Klausieties, kaptein, — šļupstēdams mazliet vairāk nekā parasti, Montgomerijs sacīja, pie kam satvēra sarkanmata elkoņus. — To nedrīkst.
Es stāvēju aiz Montgomerija. Kapteinis pagriezās un uzlūkoja viņu stulbām un drūmām piedzēruša cilvēka acīm.
— Ko nedrīkst? — kapteinis nosvepstēja un, brīdi truli vēries Montgomerija sejā, piemetināja: — Nolādētais kaulu zāģeris!
Ar piepešu kustību viņš atbrīvoja rokas, un pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņam izdevās iebāzt savas mūsainās dūres sānu kabatās.
— Sis cilvēks ir pasažieris, — Montgomerijs sacīja. — Neaiztieciet viņu, esiet tik labs.
— Ejiet ellē! — kapteinis sparīgi atcirta. Viņš pēkšņi pagriezās un streipuļoja uz borta pusi. — Uz sava kuģa es daru, ko gribu, — viņš piebilda.
Man šķiet, Montgomerijam toreiz vajadzēja viņu likt mierā — tas lops taču bija piedzēries. Tomēr Montgomerijs tikai kļuva mazliet bālāks un, sekodams kapteinim, devās pie falšborta.
— Klausieties, kaptein, — viņš teica. — Pret manu cilvēku nedrīkst slikti izturēties. Uz jūsu kuģa viņš pastāvīgi cieš pārestības.
Kādu brīdi alkohola tvans neļāva kapteinim runāt.
— Nolādētais kaulu zāģeris! — tas bija viss, ko viņš atzina par vajadzīgu pasacīt.
Redzēju, ka Montgomerijs ir viens no tiem, kas ciešas un ciešas, līdz iedegas tādās dusmās, ko nevar vairs apslāpēt, un es arī noskārtu, ka šī ķilda jau briedusi labu laiku.
— Šis cilvēks ir piedzēries, — es iebildu, kaut arī varbūt man neklājās iejaukties strīdā. — Jūs neko ne- panāksit.
Montgomerija atkarenā lūpa nejauki noraustījas.
— Viņš vienmēr piedzēries. Vai domājat, tas attaisno viņa uzbrukumus pasažieriem?
— Mans kuģis, — kapteinis iesāka, ar ļenganu roku pamādams uz krātiņu pusi, — bija tīrs kuģis. Palūkojiet, kāds tas tagad. — Protams, tas nepavisam nebija tīrs. — Komanda, — viņš turpināja, — krietna, cienījama komanda.
— Jūs uzņēmāties vest dzīvniekus.
— Kaut manas acis nekad neskatītu jusu draņķīgo salu! Kāda velna pēc,,* vajadzīgi zvēri tādā salā?
Turklāt jūsu cilvēks.». Man rādījās, ka viņš ir cilvēks. Bet viņš ir plānprātis. Un viņam nav ko meklēt kuģa pakaļgalā. Vai domājat, ka viss šoneris pieder jums?
— Jūsu matroži sāka šim nabaga nejaucēnam darīt pāri, kolīdz viņš uzkāpa uz kuģa.
— Jā, viņš ir nejauks — nejauks kā velns. Mani ļaudis nevar viņu ciest. Es nevaru viņu ciest. Neviens no mums nevar viņu ciest. Jūs pats arī ne.
Montgomerijs novērsās.
— Lai būtu kā būdams, ļaujiet šim cilvēkam mieru, — viņš sacīja, klanīdams galvu.
Bet kapteinis tagad gribēja ķildoties. Viņš pacēla balsi.
— Ziniet, ja viņš vēl līdīs uz šo galu, es izgāzīšu viņam iekšas. Izķidāšu kā nabagu! Jūs nebūsit tas, kas mani mācīs, ko drīkstu darīt. Ziniet, es esmu šī kuģa kapteinis — kapteinis un īpašnieks. Ziniet, es te esmu noteicējs — man tiesa un taisnība. Es salīgu aizgādāt līdz Arikai cilvēku un viņa kalpotāju un no turienes abus kopā ar kādiem dzīvniekiem uz salu. Es nekad neesmu līdzis, ka man jāved vājprātīgs velns un dulls kaulu zāģeris, šitāds ..,
Nu, vienalga, kā viņš nosauca Montgomeriju. Es redzēju, ka pēdējais sper soli uz priekšu, un iestājos starpā.
— Viņš ir piedzēries, — es sacīju. Kapteinis vēl neķītrāk palaida muti. — Rimstieties! — es teicu, aši pagriezdamies pret viņu, jo saskatīju draudus Montgomerija bālajā sejā.