Hiēna-cūka vairījās no manis, un es vienmēr biju modrs. Mans nešķiramais suņa cilvēks ļoti ienīda šo kustoni un baidījās no viņa. Es pat domāju, ka tieši tamdēļ senbernardieša cilvēks man pieķērās. Drīz kļuva skaidrs, ka hiēna-cūka nogaršojusi asinis un staigā leoparda cilvēka pēdās. Tā sataisīja sev migu kaut kur mežā un dzīvoja vientuļi. Reiz lūkoju dzīvnieku cilvēkus piedabūt, ka viņi nomedītu šo kustoni, taču viņi nebija tik paklausīgi, lai sadarbotos vienam mērķim. Atkal un atkal mēģināju piekļūt pie sava ienaidnieka migas un viņu pārsteigt, bet viņš bija pārāk uzmanīgs: vienmēr ieraudzīja vai sajuta mani un aizlavījās projām. Tā slapstīdamies, viņš padarīja man un maniem sabiedrotajiem bīstamu katrja meža taciņu. Suņa cilvēks neiedrošinājās atiet no manis.
Pirmajā mēnesī dzīvnieku cilvēki salīdzinājumā ar viņu vēlāko stāvokli bija diezgan cilvēciski, un es pat izturējos ar draudzīgu iecietību ne tikai pret savu su- nisko biedru, bet arī pret dažiem citiem. Mazā, sārtā sliņķveidīgā būtne man nezin kāpēc pieķērās un visur nāca līdzb Bet pērtiķa cilvēks man apnika. Lepodamies ar saviem pieciem pirkstiem, viņš uzskatīja, ka mēs abi esam līdzīgi, un viņš vienā laidā vervelēja, vervelēja tīrās bezjēdzības. Vienā ziņā viņš mazliet uzjautrināja mani: viņam sevišķi patika sagudrot jaunus vārdus. Man šķiet, viņš bija tādā pārliecībā, ka īsti runāt — tas ir penterēt vārdus, kuri neko nenozīmē. Viņš to sauca par «lielu domātību» atšķirībā no «mazas domātības» — vienkāršajām ikdienas, interesēm. Ja pateicu kādu piezīmi, ko pērtiķa cilvēks nesaprata, viņš ļoti sajūsminājās par to, gribēja to dzirdēt vēlreiz, iemācījās no galvas, pēc tam atkārtoja visiem lēnīgākajiem dzīvnieku cilvēkiem, vienu otru vārdu izrunādams nepareizi. Skaidrais un saprotamais nebija viņam pa prātam. Es viņam sagudroju dažus ļoti jocīgus «lielas domātības» piemērus. Man tagad šķiet, ka viņš bija pats muļķīgākais radījums, ar kādu vien esmu sastapies; viņš bija visdīvainākajā kārtā ieņēmies raksturīgu cilvēka mazprātību, nemaz nezaudējot ie- dabāto pērtiķa muļķību.
Tas viss, atgādinu, bija pirmajās nedēļās, kad dzīvoju viens pats kopā ar šiem kustoņiem. Šinī laikā viņi vēl bijās Likuma un visnotaļ uzvedās rātni. Reiz gan uzgāju saplosītu trusi — esmu pārliecināts, ka vainīga hiēna-cūka, — bet tas bija viss. Laikam maijā es sāku skaidri nomanīt, ka viņu runa un izturēšanās aizvien vairāk pārmainās, valoda kļūst aizvien mazāk artikulēta un viņi parāda aizvien lielāku nepatiku runāt. Pērtiķa cilvēka vervelēšana kļuva jo dienas, jo skaļāka, taču nesaprotamāka, vairāk līdzīga pērtiķa žadzināšanai. Daži citi šķita pilnīgi zaudējam valodu, kaut arī tolaik vēl saprata, ko sacīju viņiem. Vai varat iedomāties, ka noteikta, artikulēta valoda top neskaidra, zaudē jēgu, sairst atsevišķās skaņu kopās? Un viņiem aizvien grūtāk nācās noturēt ķermeni taisni. Kaut arī viņi, acīm redzot, kaunējās par sevi, taču laiku pa laikam ieraudzīju vienu otru' skrienam četreniski un veltīgi mēģinām izslieties vertikāli. Viņi vairs nevarēja lāgā saturēt priekšmetus, dzēra sūcot, ēda graužot, ar katru dienu kļuva rupjāki. Tad vislabāk sapratu, ko Moro bija man stāstījis par «uzmācīgo dzīvniecisko miesu». Viņi slīdēja atpakaļ savā agrākajā stāvoklī, pie tam ļoti ātri.
Daži — es nobrīnījos, ka šinī ziņā vispirms sāka grēkot sievietes, — vairs neievēroja pieklājības noteikumus, lielākoties gan vēl piesardzīgi. Citi pat atklāti pārkāpa monogamiju. Acīm redzot, Likuma tradīcija zaudēja savu spēku. Man negribas .vairāk rakstīt par šo nepatīkamo tematu. Mans suņa cilvēks nemanāmi atkal vērtās sunī; ar katru dienu viņš kļuva nerunīgāks, spalvaināks, biežāk staigāja četreniski. Es gandrīz neievēroju, ka mans biedrs turpat blakus pārvērtās sunī. Tā kā visi uzvedās jo dienas, jo nevīžīgāk un nekārtīgāk, eja starp mitekļiem, kura jau tā bija netīra, beidzot kļuva tik derdzīga, ka es atstāju gravu, devos uz salas otru pusi un uzcēlu sev zaru būdu Moro apžogojuma melnajās krāsmatās. Tur jutos visdrošāk no šiem kustoņiem, jo redzēju, ka viņi vēl atceras Sāpju māju.
Nebūtu iespējams sīki notēlot, kā deģenerējās šie monstri, aprakstīt, kā viņi ar katru dienu mazāk līdzinājās cilvēkiem, kā viņi beidza valkāt pārsējus un apmetņus un pēdīgi staigāja gluži kaili, kā nesegtie locekļi sāka apaugt ar spalvu, kā pieres kļuva slīpākas un ģīmji izvirzījās uz priekšu, kādu riebumu izjutu, atcerēdamies, ka savas vientulības pirmajā mēnesī biju draudzējies ar dažiem gandrīz kā ar cilvēkiem.
Šī pārmaiņa bija lēna un nenovēršama. Tā nepārsteidza ne mani, ne viņus pašus. Viņi neaiztika mani, jo trūka dzirksteles, kas liktu uzliesmot viņu dzīvnieciskajai dabai, kura diendienā pieņēmās spēkā un izskauda visu cilvēcisko. Bet es sāku baiļoties, ka šāds uzliesmojums drīz notiks. Senbernardietis nāca man līdzi uz apžogojumu, un es dažkārt gulēju diezgan mierīgi, jo viņš bija modrs. Mazā, sārtā sliņķveidīgā būtne kļuva tramīga, tā aizgāja no manis, lai atsāktu savu dabisko dzīvi koku zaros. Mēs izturējāmies tikpat iecietīgi cits pret 'citu, kā izturētos zvēri vienā no tiem «saticīgas ģimenes» krātiņiem, ko rāda dresētāji, kaut arī pats dresētājs šo krātiņu atstātu pavisam. >
Protams, šie radījumi nevērtās tādos dzīvniekos, kādus lasītājs redzējis zooloģiskajos dārzos, — nevērtās parastajos lāčos, vilkos, tīģeros, vēršos, cūkās, pērtiķos. Katram joprojām piemita kaut kas dīvains; Moro katru bija veidojis, it kā sakausējot vienu dzīvnieku ar otru; dažam, kā šķita, bija pārsvarā lāča, dažam kaķa, dažam vērša pazīmes, bet katram bija piejaukts kaut kas no citiem dzīvniekiem, — tāds kā nenoteikts dzlvnieciskums vīdēja cauri katra dabai. Un šad un tad mani vēl pārsteidza vājas cilvēciskuma izpausmes — acumirklīga valodas,atgūšana, negaidīta priekškāju veiklība, nožēlojams mēģinājums staigāt ar izslietu ķermeni.
Jādomā, arī es savādi pārmainījos. Manas drēbes nokarājās dzeltenām driskām, un plīsumu vietās bija redzama iedegusi āda. Mati izauga gari un sapinkojās. Pat tagad manās acīs esot dīvains spīdums un tās aši reaģējot uz kustību.
Gaišo laiku es iesākumā pavadīju dienvidu krastā, cerēdams uz kuģi, skatīdamies un lūgdams pēc kuģa. Gads jau gāja uz beigām., un gaidīju, ka atbrauks Ip'ecacuanha, bet tā vairs neatgriezās. Piecas reizes redzēju buras, trīs reizes — dūmus, taču neviens kuģis nepiestāja pie salas. Man vienmēr bija sagatavots ugunskurs, bet, jādomā, jūrnieki tam nepiegrieza vērību, zinādami, ka šī sala ir vulkāniska.