Tikai septembrī vai oktobrī es sāku domāt, ka jātaisa plosts. Lauztais kauls jau bija saaudzis, tā ka varēju strādāt abām rokām. Iesākumā sajutu drausmas par savu bezpalīdzību. Man vēl nekad nebija gadījies ķerties pie namdara vai tamlīdzīga amatnieka darba, un es augas dienas pavadīju mežā, kur izmēģinājos cirst un sasiet kokus. Man trūka virvju, un nevarēju sagudrot, no kā tās izgatavot; neviens no daudzajiem ložņaugiem nelikās pietiekami lokans un stiprs, un ar visu savu nožēlojamo zinātnisko izglītību nespēju izdomāt, kā tos padarīt lokanākus un stiprākus. Vairāk nekā divas nedēļas rakņājos apžogojuma melnajās krāsmatās un liedagā, kur tikušas sadedzinātas laivas, meklēdams naglas un šādus tādus citus metāla gabalus, kas varētu noderēt. Kāds kustoniska radījums laiku pa laikam novēroja mani un, kad uzsaucu, aizlēca projām. Uznāca pērkona negaisi un lietus gāzes, kas viss ļoti aizkavēja manu darbu, taču galu galā plosts bija gatavs.
Es nopriecājos par to. Bet, tā kā neesmu apveltīts ar sevišķi praktisku prātu — man bieži gadījies ciest šī trūkuma dēļ, — tad biju uztaisījis savu plostu vismaz jūdzi no jūras, un tas izjuka, iekām paguvu to aizvilkt līdz krastmalai. Varbūt labi, ka neizdevās to nolaist ūdenī. Bet toreiz es tik ļoti ņēmu pie sirds savu neveiksmi, ka dažas dienas saskumis kvernēju liedagā, blenzdams uz ūdeni un domādams par nāvi.
Taču es negribēju mirt, un kāds atgadījums nepārprotami brīdināja mani, cik muļķīgi kruknēt šādā bezdarbībā, jo katru dienu draudēja aizvien lielākas briesmas no šiem baisīgajiem kustoņiem. Es gulēju ēnā pie apžogojuma sienas un, vēros jūrā, kad piepeši satrūkos, jo sajutu kaut ko aukstu pieskārāmies manam papēdim, un, apsviedies apkārt, ieraudzīju mazo, sārto sliņķveidīgo radījumu blisinām acis uz mani. Viņš jau sen bija atradis runāt un strauji kustēties, un mazā dzīvnieka gludā spalva auga aizvien biezāka un īsās, resnās ķepas kļuva greizākas. Viņš it kā iekunkstējās, redzēdams, ka saistījis manu uzmanību, pēc tam pagājās uz krūmu pusi un atskatījās.
Iesākumā nesapratu, ko grib no manis, bet nākamajā brīdī atskārtu, ka viņš aicina mani līdzi, un beidzot es sekoju viņam, sekoju lēni, jo diena bija karsta. Ticis mežā, viņš uzrāpās kokos, jo varēja pārvietoties labāk pa ložņaugiem nekā pa zemi.
Un piepeši kādā nomīdītā vietā atklājās drausmīgs skats. Mans senbernardietis gulēja beigts zemē, hiēna- cūka bija pieklupusi pie viņa ķermeņa, ar saviem ķē- mīgajiem nagiem ieķērusies trīcošajā miesā un kodīja to, ņurdēdama aiz patikas. Kad tuvojos, šausmonis pacēla savas gailošās acis uz mani, atņirdza asiņainos zobus un draudīgi rūca. Viņš neizrādīja ne bailes, nedz kaunu; nekā cilvēciska vairs nebija palicis. Paspēru vēl soli uz priekšu, apstājos un izvilku revolveri. Nu beidzot es ar viņu biju aci pret aci.
Kustonis nemaz netaisījās bēgt. Viņš pieglauda ausis, uzbozās un sarāvās. Es notēmēju acu starpā un izšāvu. Briesmonis metās uz priekšu. Viņš mani tvēra ar savu kroplīgo roku un notrieca gar zemi kā ķegli, iecirzdams pa seju. Viņš pārlēca man gandrīz pāri, ar ķermeņa pakaļdaļu uzkrizdams man virsū, taču, par laimi, es biju trāpījis īstajā vietā, un viņš jau bija beigts. Atbrīvojos no riebīgā sloga, piecēlos trīcēdams
un noraudzījos uz drebošo ķermeni. Vismaz šīs briesmas nu bija garām. Bet zināju, ka šim pirmajam atgadījumam sekos vesela virkne līdzīgu notikumu.
Es sakrāvu no žagariem sārtu un sadedzināju abus beigtos ķermeņus. Tagad skaidri sapratu, ka mani agrāk vai vēlāk nogalinās, ja neatstāšu salu. Gandrīz visi kustoņi jau bija pametuši gravu un sataisījuši midzeņus salas biezokņos pēc savas patikas. Vienīgi daži lodāja pa dienu; tad vairums gulēja, un svešiniekam šī sala varētu likties neapdzīvota; bet naktī baigi atskanēja viņu rēcieni un kaukoņa. Man gribējās nonāvēt viņus visus — saķert slazdos vai .nodurt ar nazi. Bijis man pietiekami daudz patronu, es būtu bez kādas vilcināšanās apšāvis viņus. Bija palikuši, ja daudz — divdesmit bīstamie gaļēdāji; drošākie no tiem jau bija beigti. Zaudējis savu pēdējo draugu, manu nabaga suni, arī es mēdzu nosnausties pa dienu, lai nakti pavadītu nomodā. Es pārtaisīju savu mitekli apžogojumā, izveidodams tādu šauru ieeju, ka ikviens, kas mēģinātu iekļūt, visādā ziņā saceltu stipru troksni. Turklāt šie radījumi vairs neprata iedegt uguni un atkal baidījās no tā. Par jaunu, šoreiz aizgūtnēm vien, ņēmos naglot kopā runguļus un zarus, lai izgatavotu plostu, ar kuru glābties.
Es sadūros ar tūkstoš grūtībām. Esmu loti neveikls cilvēks, bet pēdīgi kā nekā pataisīju puslīdz pieklājīgu plostu, un šoreiz parūpējos, lai tas būtu stiprs. Vienīgais nepārvaramais šķērslis bija tas, ka trūka trauka, kurā glabāt ūdeni, kas būtu man vajadzīgs, ja es izbrauktu jūrā, kur tik reti parādījās kuģi. Es būtu ķēries pat pie podnieka darba, bet uz salas nebija māla. Saskumis klejoju pa salu, visādi izdomādamies, kā tikt galā ar šīm pēdējām grūtībām. Dažreiz lāvu vaļu trakam niknumam, nevaldāmās dusmās kapāju ar cirvi kādu nelaimīgu koku, tā ka skaidas vien lēca. Bet nevarēju nekā sagudrot.
Un tad pienāca kāda diena, brīnišķīga diena, ko pārlaidu neprātīgā sajūsmā. Es ieraudzīju buru dienvidrietumos, mazu buru, kāda medz būt nelielam šonerim, un tūlīt aizdedzināju žagaru kaudzi. Stāvēju ugunskura karstumā un pusdienas saules svelmē, skatīdamies jūrā. Visu dienu vēroju šo buru, ne dzēru, nedz ēdu, tā ka galva reiba; kustoņi nāca un tādā kā izbrīnā blenza uz mani, pēc tam aizgāja. Kad sametās nakts un tumsa noslēpa buru, tā atradās vēl tālu, un es visu nakti rāvos vaiga sviedros, lai ugunskurs lāktītu ar spožu un augstu liesmu, un tumsā gailēja izbrīnīto kustoņu acis. Gaismai austot, bura jau atradās tuvāk, un redzēju, ka tā bija netīra mazas laivas rājbura. Es biju vai acis izskatījis, lūkojos jūrā un neticēju tām. Divi vīri zemu sēdēja laivā, viens priekšgalā, otrs pie stūres. Bet laiva burāja savādi. Priekšgalu neturēja pa vējam; tā peldēja brīvi.
Kad kļuva gaišāks, sāku vicināt skrandu, kas palikusi pāri no maniem svārkiem, bet viņi neievēroja mani un joprojām sēdēja pretī viens otram. Es nogāju pašā zemesmēles galā un plātīju rokas un kliedzu. Vīri neatbildēja, un laiva tāpat dreifēja, lēnām, ļoti lēnām tuvodamās līcim. Liels, balts putns piepeši pacēlās no laivas, bet viņi nemaz nepakustējās un nepiegrieza tam vērību. Putns apmeta loku, pēc tam šāvās pār viņu galvām, izpletis savus spēcīgos spārnus.
Tad es mitējos kliegt, apsēdos uz zemesmēles, atspiedu zodu rokās un vēros jūrā. Laiva lēni lēni peldēja garam uz rietumiem. Es varētu to sasniegt peldus, bet saltas, neizprotamas bailes mani atturēja. Pēcpusdienā paisums izskaloja laivu krastā, un tā palika pludmalē, kādus simt jardus uz rietumiem no apžogojuma krāsmatām.
Abi vīri bija miruši, jau sen miruši, tā ka līķi saira, kad sagāzu laivu sānis un vilku tos ārā. Vienam bija kupli, rudi mati, tādi paši kā kuģa Ipecacuanha kapteinim, un laivas dibenā gulēja netīra, balta cepure. Kamēr stāvēju pludmalē, trīs kustoņi izlīda no krūmiem un šņaukādami nāca uz manu pusi. Man apskrējās dūša. Es nogrūdu ūdenī mazo laivu un iekāpu iekšā. Divi kustoņi bija veidoti no vilkiem, viņi tuvojās ar drebošām nāsīm un spīdošām acīm; trešais — baismīgs lāča un vērša sajaukums.
Kad redzēju viņus tuvojamies šīm mirstīgajām atliekām un dzirdēju, kā viņi rūca cits uz citu, un uzskatīju viņu zibošos zobus, riebuma jūtas vērtās šaušalās.
Uzgriezu viņiem muguru, nolaidu buru un īros projām no krasta. Es neiedrošinājos palūkoties atpakaļ.