Es jau biju atguvies no savas histērijas un, kad barkasa tuvojās, atbildēju uz viņa saucienu tīri braši. Es teicu, ka giga tikpat kā pieplūduši pilna, un viņš padeva man virlopu. Mani parāva atpakaļ, trosei saspringstot starp abām laivām. Kadu laiku rosījos, smeldams ārā ūdeni.
Es tiku galā ar ūdeni, kas iešļācies gigā, kura bija gluži vesela, un pēc tam atkal varēju aplūkot cilvēkus barkasā.
Redzēju, ka baltmatainais vīrs joprojām vērīgi raugās uz mani, bet tagad, likās, ar tāda ka apjukuma izteiksmi. Kad mūsu skatieni sastapās, viņš nodūra galvu, uzlūkodams briežu suni, kas sēdēja starp viņa cēļiem. Šis bija cilvēks ar skaistu pieri, parupjiem vaibstiem un, kā jau esmu minējis, spēcīgu miesas būvi, bet viņa āda virs acu plakstiem dīvaini atkarājās, savītusi ilgajā mūžā, un smagās mutes nošļukušie kaktiņi piešķīra viņam kauslīgas apņēmības izteiksmi.
Viņš runāja ar Montgomeriju tik klusi, ka nedzirdēju vārdus. Mans skatiens nu aizklīda pie pārējiem trijiem vīriem, un šie patiešām bija savādi brāļi. Redzēju tikai viņu sejas, kas nezin kāpēc spēji pamodināja manī neparastu riebumu. Es cieši vēroju viņus, un šis iespaids neizzuda, kaut arī nevarēju izdibināt, kas īsti to radījis. Viņi toreiz man šķita tumšādaini, bet viņu locekļi līdz pat pirkstiem un pēdām bija dīvaini ievīstīti plānā, netīrā, baltā drēbē. Esmu redzējis satinušās austrumu sievietes, bet šādi ietuntuļotus vīriešus sastapu pirmo reizi. Viņi valkāja arī turbānus, un man pretī vērās nejaukas sejas ar spīdošām acīm un izvirzītu apakšžokli. Viņiem bija gludi, melni mati, kas atgādināja zirga astrus, un sēdus viņi izskatījās, it kā būtu visgarākie cilvēki, kādus jebkad esmu redzējis. Baltmatainais vīrs, kura augums, kā zināju, sasniedza krietnas sešas pēdas, sēdošā stāvoklī bija par galvas tiesu zemāks nekā ikkatrs no šiem trijiem. Vēlāk atklāju, ka īstenībā neviens no viņiem nebija lielāks par mani, bet viņu rumpji nenormāli gari un augšstilbi īsi, pie tam ērmīgi saliekti. Visādā ziņā šī bija aplam derdzīga sabiedrība, un virs viņu galvam, zem priekšējās rājburas, savu melno seju rādīja cilvēks, kura acis bija zaigojušas tumsa.
Kad vēroju šos cilvēkus, viņi palūkojās man acīs un tad cits pēc cita novērsās no mana tiešā skatiena, un meta uz mani dīvainus, zaglīgus mirkļus. Es iedomājos, ka varbūt viņus īdzinu, un pievērsu uzmanību salai, kurai tuvojāmies.
Tā bija zema un klāta ar leknu veģetāciju, kur dominēja palmas, kādas vēl nepazinu. Tievs, balts dūmu stabiņš vienā vietā slīpeniski pacēlās lielā augstumā un tur izklīda kā dūnas. Tagad mēs atradāmies platā līcī, kas abās pusēs robežojās ar zemu ragu. Skumīgi pelēkas smilts liedags krauji slējās augšup līdz kosai, kas stāvēja savas sešdesmit — septiņdesmit pēdas virs jūras līmeņa un bija nevienādi apaugusi ar kokiem un krūmiem. Nogāzes vidū redzēju raibu taisnstūrainu akmens apžogojumu, kurš, kā vēlāk atklāju, bija celts no koraļļiem un pumeka lavas. Aiz šī apžogojuma vīdēja divi niedru jumti.
Mūs gaidīdams, ūdens malā stāvēja kāds cilvēks. No tālienes man šķita, ka redzēju vēl ļoti groteskus radījumus iemetamies atgāzēs krūmājā, taču es vairs nemanīju tos, kad piebraucām tuvāk. Šis cilvēks bija vidēja auguma, ar melnu negroīda seju. Viņam bija liela mute gandrīz bez lūpām, ārkārtīgi izstīdzējušas rokas, līkas kājas un garas, plānas pēdas, un, izstiepis savu trulo seju uz priekšu, viņš stāvēja, vērodams mūs. Viņš valkāja zila serža svārkus un bikses, tāpat kā Montgomerijs ar savu biedru.
Kad piebraucām vēl tuvāk, šis īpatnis sāka pa liedagu skraidelēt šurp un turp, kustēdamies gaužām gro- teska veidā. Pēc Montgomerija pavēles četri vīri barkasā pietrūkās ar savādiem, neveikliem žestiem un ievilka rājburas. Montgomerijs laivu pagrieza un ievadīja mazā, šaurā dokā, kurš bija izrakts liedagā. Tad cilvēks krastmalā steidzās pie mums. Tas, ko es saucu par doku, īstenībā bija tikai grāvis, pietiekami garš, lai šinīs paisuma apstākļos uzņemtu barkasu.
Dzirdēju lielās laivas priekšgalu nošņirkstam pret smiltīm, ar virlopu grūdu gigu projām no barkasas stūres un, atraisījis trosi, izkāpu malā. Gaužām neveikli izķepurojušies smilšainajā krastā, trīs satītie vīri tūlīt ņēmās kraut ārā bagāžu, un viņiem palīdzēja cilvēks liedagā. Mani it sevišķi pārsteidza, cik ērmīgi cilāja kājas šie trīs savīstītie un pārsietie laivinieki — tās bija nevis stīvas, bet savādi kroplīgas, it kā locītavas būtu nepareizās vietas. Suņi joprojām staipīja ķēdes un rūca uz šiem cilvēkiem, kad baltmatainais vīrs kopā ar viņiem izkāpa malā.
Trīs rumpīgie tēvaiņi sarunājās savā starpā dīvainām rīkles skaņām, un, kad viņi ķērās pie saiņiem barkasas pakaļgalā, cilvēks, kas bija mūs gaidījis liedagā, sāka satraukti čalināt uz viņiem — kādā svešā valodā, man likās. Nevarēju atminēties, kur esmu jau dzirdējis šādu balsi. Baltmatainais vīrs stāvēja, valdīdams sešus nemierīgos suņus un to ķaukstoņā izkliegdams pavēles. Noņēmis barkasas stūri, izkāpa arī Montgomerijs, un visi rosījās, laivu atbrīvodami no kravas. Es jutos tik vājš, ka nespēju palīdzēt, jo biju ilgi gavējis un saule svelmēja manu kailo galvu.
Pēc brīža baltmatainais vīrs šķita atcerējies mani un pienāca klāt.
— Jūs izskatāties, — viņš ierunājās, — it kā nemaz nebūtu ēdis brokastis. — Viņa mazās, melnās ačeles spīdēja zem kuplajām uzacīm. — Man jāatvainojas par to. Tagad esat mūsu viesis, un mums jārūpējas par jums, — kaut arī, kā pats zināt, esat nelūgts. — Viņš asi ieskatījās man sejā. — Montgomerijs teica, jūs esot izglītots cilvēks, mister Prendik, — teica, jūs kaut ko saprotot no zinātnes. Vai drīkstu jautāt, ko tas nozīmē?
Es pastāstīju viņam, ka esmu sabijis kādus gadus Karaliskajā Zinātņu koledžā un veicis Hakslija vadībā dažus pētījumus bioloģijā. To dzirdot, viņš mazliet pacēla uzacis.
— Tad jau ir drusku citādi, mister Prendik, — viņš sacīja, izpauzdams mazliet vairāk cieņas. — Tā nu gadījies, ka mēs te esam biologi. Šī ir bioloģiska stacija — tā varētu teikt. — Viņa skatiens pievērsās cilvēkiem baltajās drēbēs, kuri ar veltņu palīdzību cītīgi vilka pumu uz mūra apžogojuma pusi. — Vismaz mēs ar Montgomeriju esam biologi, — viņš piebilda. — Es gan nevaru pateikt, kad tiksit projām, — viņš turpināja. — Mēs esam atstatus no visiem ceļiem. Redzam kuģi vienīgi kādu reizi pa gadu.
Viņš piepeši atstāja mani, devās augšup pa liedagu, aizsoļoja garām šai grupai un, jādomā, iegāja nožogojumā. Pārējie divi cilvēki bija kopā ar Montgomeriju un krāva uz zemiem bagāžas ratiņiem mazākus saiņus. Lama un trušu būri vēl palika barkasā; briežu suņi joprojām bija piesieti pie airsoliem. Sakrāvuši pilnu vezumu, visi trīs vīri ķērās pie ratiņiem un sāka stumt apmēram tonnu smago kravu nopakaļ pumai. Pēc brīža Montgomerijs pienāca pie manis un izstiepa roku.
— Man pašam prieks, — viņš sacīja.^— Tas kapteinis bija muļķa ēzelis. Viņš būtu sagādājis jums sūras dienas.
— Jūs atkal izglābāt mani, — es teicu.
— To mēs vēl redzēsim. Jūs pārliecināsities, ka_ šī sala ir sasodīti ērmīga vieta, ticiet man. Es jūsu adā būtu piesardzīgs uz katra soļa. Viņš… — Montgome* rijs minstinājās un šķita pārvērtējam vārdus, kas viņam bija uz mēles. — Vai jūs nepalīdzētu man dabūt ārā šos trušus? — viņš jautāja.