Ar trušiem viņš rīkojās savādi. Mēs abi iebridām ūdenī, un es palīdzēju viņam iznest krastā vienu būri. Viņš tūliņ attaisīja būra durtiņas, pacēla tā galu un izbēra zemē dzīvo saturu. Truši ķepurodamies sakrita kaudzē cits citam virsū. Viņš sasita plaukstas, un tūliņ tie aizcilpoja augšup pa liedagu. Pēc manām domām, to bija piecpadsmit — divdesmit.
— Audziet un vairojieties, mani draugi, — Montgomerijs sacīja. — Apdzīvojiet šo salu. Līdz šim esam te jutuši zināmu gaļas trūkumu.
Kamēr vēroju tos nozūdam, baltmatainais vīrs atgriezās ar pudeli brendija un dažiem sausiņiem.
— Apremdējiet nu pirmo izsalkumu, Prendik, — viņš teica daudz vēlīgākā balsī nekā iepriekš.
Es nelikos lūgties un uzreiz ķēros pie sausiņiem, kamēr baltmatainais vīrs palīdzēja Montgomerijam izlaist vēl pārdesmit trušu. Trīs lielus būrus tomēr aizgādāja līdz ar pumu uz māju. Brendiju es neaiztiku, jo esmu no bērna kājas bijis atturībnieks.
VII. AIZSLĒGTĀS DURVIS
Kā lasītājs droši vien sapratīs, iesākumā viss šķita «tik svešs ap mani un šinī stāvokli biju nokļuvis pēc tādiem negaidītiem piedzīvojumiem, ka nespēju noteikt atsevišķo apkārtējo priekšmetu relatīvo svešumu. Sekoju lamai augšup pa liedagu, kur mani panāca Montgomerijs, kas piesacīja, lai es neejot akmens nožogojumā. Toreiz ievēroju, ka puma ar krātiņu un saiņu kaudze bija novietoti ārpusē pie ieejas šinī četrstūrainajā pagalmā.
Es pagriezos un redzēju, ka barkasa nu bija pilnīgi izkrauta un, tika vilkta krastā un baltmatainais vīrs devās uz mūsu pusi. Viņš uzrunāja Montgomeriju.
— Un tagad mums jāizspriež jautājums par šo nelūgto viesi. Ko mēs darīsim ar viņu?
— Viņš kaut ko sajēdz no zinātnes. — Montgomerijs teica.
— Es kārot kāroju atkal stāties pie darba — ar šo jauno materiālu, — sirmais vīrs sacīja, ar galvas mājienu norādīdams uz apžogojumu, un viņa acis kļuva žirgtākas.
— Es domāju gan! — Montgomerijs atbildēja tādā balsī, kas nebūt neskanēja laipni.
— Mēs nevaram viņu sūtīt uz turieni, un mums nav laika celt viņam jaunu būdu. Un katrā ziņā vēl nevaram viņam uzticēties.
— Esmu jūsu rokās, — es teicu.
Man nebija ne jausmas, ko nozīmē «uz turieni».
— Esmu gudrojis par to pašu, — Montgomerijs sacīja. — Lai viņš dzīvo manā istabā, tanī tiek pa ārdurvīm …
— Skaidrs, — vecīgais vīrs tūlīt piekrita, palūkodamies uz Montgomeriju, un mēs visi trīs devāmies uz apžogojuma pusi. — Neņemiet ļaunā šādu slepenību, mister Prendik, — jums jāpatur prātā, ka esat nelūgts. Mūsu mazā iestāde glabā dažus noslēpumus, tā patiesībā ir tāda kā Zilbārža istaba. Te īstenībā nav nekā sevišķi briesmīga — normālam cilvēkam. Bet uzreiz … tā kā nepazīstam jūs …
— Bez šaubām, — es teicu. — Es būtu nelga, ja apvainotos par to, ka izturaties ar neuzticību pret mani.
Viņš sašķobīja tikko manāmā smaidā savas biezās lūpas — viņš bija viens no tiem drūmajiem cilvēkiem, kas smaida ar nolaistiem mutes kaktiņiem, — un pa« klanījās par zīmi, ka atzinīgi novērtējis manu padevību. Mēs aizsoļojām garām apžogojuma galvenajai ieejai — masīviem noslēgtiem koka vārtiem, kas bija apkalti ar dzelzi; turpat ārpusē bija salikta barkasas krava. Mēs nonācām līdz stūrim un piegājām pie ma- a zas durvju ailes, ko agrāk netiku ievērojis. Sirmais vīrs izvilka no netīro, zilo svārku kabatas slēdzeņu saišķi, attaisīja šīs durvis un iegāja iekšā. Es pabrīnījos par slēdzenēm un to, cik rūpīgi noslēgta paliek šī vieta arī tad, kad viņš pats tuvumā.
Es sekoju viņam un nokļuvu mazā istaba, kas bija vienkārši, bet diezgan mājīgi iekārtota. Iekšdurvis bija
puspievērtas un veda uz bruģētu pagalmu. Šīs iekšdur- vis Montgomerijs tūlīt aiztaisīja. Telpas tumšākajā stūrī iešķērsām karājās guļamtīkls; jūras pusē bija mazs aizrestots logs bez stikla.
Sirmais vīrs pateica, ka te būšot mans miteklis un es nedrīkstot iet tālāk par iekšdurvīm, ko viņš drošības pēc aizslēgšot no otras puses. Viņš pievērsa manu uzmanību ērtam atpūtas krēslam pie loga un rindai vecu grāmatu uz plaukta gujamtīkla tuvumā, galvenokārt, kā izrādījās, grieķu un latīņu klasiskās literatūras izdevumiem — šinīs valodās es lasu ar grūtībām — un darbiem par hirurģiju. Viņš izgāja no istabas pa ārējām durvīm, kā izsargādamies par jaunu atvērt iekšējās.
— Maltītes mēs parasti ieturam šeit, — Montgomerijs sacīja un pēc tam it kā šaubīdamies devās nopakaļ biedram. — Moro! — es dzirdēju viņu iesaucamies, bet tobrīd nepievērsu uzmanību šim vārdam. Tikai vēlāk tas uznira manā apziņā, kad pārskatīju grāmatas uz plaukta. Kur .es agrāk biju dzirdējis vārdu «Moro»?
Es apsēdos pie loga, izņēmu sausiņus, kas vēl bija man palikuši, un ēdu ar lielisku apetīti. «Moro»?
Caur logu es redzēju vienu no šiem mīklainajiem cilvēkiem baltajos tinumos stiepjam pa liedagu bagāžas kasti. Drīz loga rāmis viņu paslēpa. Pēc tam dzirdēju slēdzeni iebāžam un pagriežam atslēgā aiz manis. Brītiņu vēlāk es saklausīju caur aizslēgtajām durvīm troksni, ko radīja briežu suņi, kurus tagad uzveda no liedaga. Tie nerēja, bet savādi rūca un šņākāja. Varēju dzirdēt, ka tie žigli dipina kājām un Montgomerijs tos balsī mierina.
Mani ļoti iespaidoja šo divu cilvēku rūpīgā piesardzība. Ko viņi te slēpa no manis? Kādu laiku es domāju par to. Gudroju arī, kāpēc Moro vārds man liekas pazīstams. Taču mūsu atmiņa ir tik dīvaina, ka toreiz nevarēju īsti atcerēties, kādā sakarībā man zināms šis vārds. Pēc tam sāku domāt par to, cik ērmīgs izskatījās kroplīgais baltās drēbēs savīstītais cilvēks liedagā. Viņš tik savādi vilka savu kasti. Es vēl nekad nebiju redzējis tādu gaitu, tādas dīvainas kustības.
Man ienāca prātā, ka neviens no šiem cilvēkiem netika runājis ar mani, kaut arī viņi gandrīz visi laiku pa laikam pameta uz mani savādus, zaglīgus mirkļus, kas nemaz nelīdzinājās atklātajiem naivu mežoņu skatieniem. Man gribējās zināt, kādā valodā viņi runā. Viņi šķita sevišķi skopi vārdos, un, kad šie cilvēki runāja, viņu balsis skanēja gaužām nelabi. Kas viņiem kaitēja? Tad atcerējos Montgomerija lempīgā kalpotāja acis.
Taisni šinī brīdī viņš ieradās pats. Viņš tagad bija ģērbies baltās drēbēs un nesa mazu paplāti ar kafiju un vārītiem dārzeņiem. Es tikko spēju apspiest riebuma drebuļus, kad viņš ienāca, vēlīgi palocījās un nolika paplāti man priekšā uz galda.
Pēc tam sastingu pārsteigumā. Zem šķiedrainajiem, melnajiem matiem es ieraudzīju viņa ausi! Tā pēkšņi dūrās acīs, turpat pie manas sejas. Sim cilvēkam bija smailas ausis, ko sedza smalka, brūna spalva!
— Brokastis, ser, — viņš sacīja.
Es blenzu viņa sejā, pat nemēģinādams atbildēt. Viņš pagriezās un devās uz durvīm, pie kam dīvaini lūkojās manī pār plecu.
Es viņu pavadīju ar acīm, un šinī brīdī, notiekot kādam sarežģītam zemapziņas procesam, manā prātā uzpeldēja frāze: «Moro… šaubas?…» Es minstinājos. «Moro? …» Ahā! Tas lika man domās pārcelties desmit gadus, atpakaļ. «Moro šausmas». Vienu momentu šī frāze miglaini vīdēja manā atmiņā, un pēc tam gara acu priekšā parādījās šāds uzraksts sarkaniem burtiem uz mazas, tumšdzeltenas brošūras, kas drausmināja lasītāju, tā ka viņam auksti šermuļi skrēja pār kauliem. Tagad es v.isu atcerējos skaidri. Šī sen aizmirstā brošūra jo spilgti atplaiksnījās manā prātā. Tolaik es biju vēl tikai tāds puišelis, bet Moro — man šķiet, jau gadus piecdesmit vecs vīrs. Viņš bija izcils un lietpratīgs fiziologs, zinātnieku aprindās pazīstams ar savu ārkārtīgi radošo iztēli un rupjo tiešumu diskusijās. Vai šis būtu tas pats Moro? Viņš publicēja dažus tīri apbrīnojamus faktus sakarā ar asins pārliešanu un turklāt, ka bija zināms, veica vērtīgu darbu attiecībā uz audzējiem. Bet pēkšņi viņa karjerai pienāca gals. Viņam vajadzēja atstāt Angliju. Dēvēdamies par laborantu, kāds žurna- lists ar iepriekšēju nolūku celt gaismā sensacionālus atklājumus dabūja atļauju apmeklēt Moro laboratoriju, un skandaloza nejaušība — ja vien tā bija nejaušība — veicināja žurnālista baismīgās brošūras popularitāti. Publicēšanas dienā no Moro mājas izbēga nabaga suns — apdīrāts un vēl citādi sakropļots.