Tas notika preses pieklusuma periodā, un kāds pazīstams redaktors, īslaicīgā laboranta brālēns, apelēja pie nācijas sirdsapziņas. Sī nebija pirmā reize, kad sirdsapziņa vēršas pret pētīšanas metodēm. Ārstu izvajāja no Anglijas. Varbūt viņš dabūja ciest pelnīti, taču, manuprāt, jākaunas, ka citi pētnieki visu to diezgan centīgi atbalstīja un zinātnisko darbinieku lielais pulks viņu pameta nelaimē. Pēc žurnālista apraksta, daži Moro eksperimenti tomēr bija pārlieku nežēlīgi. Viņš droši vien varētu izlīgt ar sabiedrību, ja pārtrauktu savus pētījumus, bet, acīm redzot, neatteicās no tiem, kā darītu vairums cilvēku, ko reiz pārņēmusi zinātnisko meklējumu valdonīga burvība. Turklāt Moro bija neprecējies, tā ka viņam vajadzēja bēdāt tikai par sevi …
Es jutos pārliecināts, ka širn jābūt tam pašam cilvēkam. Viss norādīja, ka nemaldos. Piepeši apjautu, kādam mērķim viņš izraudzījis pumu un citus dzīvniekus, ko tagad kopā ar pārējo bagāžu nogādāja apžo- gojumā aiz mājas; un specifiska, šķebīga smaka, tāds kā pazīstams tvanums, smaka, ko līdz šim biju pusap- zināti nomanījis, spēji sarosināja manas domas. Tā bija operāciju zāles antiseptiskā smaka. Caur sienu dzirdēju pumu rūcam un vienu suni nokaucamies, it kā tam būtu iesists
Taču, it sevišķi cilvēkam ar zinātnisku izglītību, vi- visekcija nemaz neliekas tik šausmīga, ka attaisnotu šo slepenību. Manās domās notika dīvains lēciens, ar vislielāko skaidrību atkal iešāvās prātā Montgomerija kalpotāja smailās ausis un zaigojošās acis. Es lūkojos ārup uz zaļo jūru, kas putoja spirgtā vējā, un ļāvos šīm un citām savādajām pašu pēdējo dienu atmiņām, kuras raisījās trauksmaini.
Ko tas viss varēja nozīmēt? Aizslēgts apžogojurns uz vientulīgas salas, pazīstams vivisektors un šie kroplie un ķēmīgie cilvēki? ., <
VIII. PUMAS RĒCIENI
Ap pulksten vieniem Montgomerijs pārtrauca manu aizdomu un minējumu juceklīgo drūzmu, un viņam sekoja groteskais kalpotājs, nesdams uz paplātes maizi, zaļumus un citas ēdamvielas, pudeli viskija, krūzi ūdens un trīs glāzes un nažus. Es pašķielēju uz šo neparasto radījumu un redzēju, ka viņa savādās, nemierīgās acis vēro mani. Montgomerijs pavēstīja, ka brokastošot kopā ar mani, bet Moro esot pārāk nevaļīgs, lai piebiedrotos mums.
— Moro! — es sacīju. — Es zinu šo vārdu.
— Lai velns parauj jūsu zināšanu! — viņš atcirta. — Es biju gatavs ēzelis, kad pateicu jums šo vārdu. Man vajadzēja apdomāties. Lai vai kā, tas palīdzēs jums izost mūsu … noslēpumus. Viskiju?
— Nē, paldies. Es nedzeru.
— Bijis arī es tāds sātībnieks! Bet, kas par vēlu, tas par vēlu. Šī elles dzira jau mani atveda šurp. Tā un kāda miglota nakts. Es toreiz domāju, ka esmu laimīgs, kad Moro piedāvājās mani aizgādāt projām. Tas ir ērmoti …
— Montgomerij, — es piepeši ierunājos, kolīdz ārdurvis aizvērās, — kāpēc jūsu kalpotājam ir smailas ausis?
— Deviņi pērkoni! — viņš izsaucās, ieķēris pirmo kumosu. Viņš kādu brīdi blenza manī un pēc tam atkārtoja: — Smailas ausis?
— Tām ir smaili galiņi, — es aiztrūkstošā balsī sacīju, cik iespējams mierīgāk, — un smalka, tumša spalva gar m#lām.
Viņš ļoti uzmanīgi lēja sev viskiju un ūdeni.
— Man rādījās… ka viņa mati sedz ausis.
— Es tās redzēju, kad viņš pieliecās, lai noliktu uz galda kafiju, ko atsūtījāt. Un viņa acis spīd tumsā.
Montgomerijs jau bija atguvies no izbrīna pēc mana jautājuma.
— Es vienmēr domāju, — viņš gausi teica ar savu šļupstīgo pieskaņu, kas tagad tika mazliet uzsvērta, — ka viņa ausis patiešām nav lādzīgās, jo viņš tas slēpj zem matiem … Kādas tās izskatījās?
Montgomerija izturēšanās mani pārliecināja, ka šī neziņa bija mākslota. Taču es diezin vai varēju šim cilvēkam sacīt, ka uzlūkoju viņu par meli.
— Smailas, — es teicu, — pamazas un spalvainas — īsti spalvainas. Bet šis cilvēks vispār ir pati dīvainākā būtne, kādu vien esmu redzējis.
Spējš, piesmacis dzīvnieka sāpju rēciens atskanēja no apžogojuma aiz mums. Dobjā un plašā balss lika noprast, ka rēca puma. Es ievēroju, ka Montgomerijs sarāvās.
— Ja? — viņš bilda.
— Kur jūs sameklējāt šo radījumu?
— E . .. Sanfrancisko .. . Tiesa, viņš ir pretīgs gaudenis. Ziniet, plānprātis. Es nevaru atcerēties, no kurienes viņš uzradies. Bet, ziniet, esmu pieradis pie viņa. Mēs abi esam pieraduši. Kādu iespaidu viņš atstājis uz jums?
— Viņš ir nedabisks, — es teicu. — Viņam piemīt kaut kas … Neuzskatiet mani par untumnieku, bet es izjūtu riebumu un mani muskuļi saspringst, kad viņš nāk tuvumā. Tad šķiet, ka pieskarsies kas… sātanisks, nudien.
Klausīdamies šinīs vārdos, Montgomerijs bija pārstājis ēst.
— Ērmoti, — viņš sacīja. — Es gan neko tādu nemanu. — Viņš atkal ķērās pie brokastīm. — Man nebija ne jausmas par to, — viņš teica un košļāja kumosu. — Šonera komandas vīri… laikam jutuši to pašu… Viņi mocīja vai nost nabaga nejaucēnu… Jūs redzējāt kapteini? ..,
Pēkšņi puma ierēcās atkal, šoreiz vēl skaudrāk. Montgomerijs paklusām nolamājās. Dzīros viņu iztincināt par cilvēkiem liedagā. Tad nabaga dzīvnieks iekšpusē laida vaļā īsus, griezīgus kaucienus.
— Jūsu cilvēki liedagā, — es sacīju, — pie kādas rases viņi pieder?
— Vareni puiši, vai ne? — viņš izklaidīgi atjautāja, pie kam sarauca uzacis, kad dzīvnieks spalgi iegaudojās.
Es vairs nevaicāju neko. No jauna atskanēja kauciens, negantāks par iepriekšējo. Viņš palūkojās uz mani savām trulajām, pelēkajām acīm un pēc tam iedzēra vēl viskiju. Viņš mēģināja mani ievilkt diskusija par alkoholu, apgalvodams, ka esot ar to izglābis man dzīvību. Likās, viņš ļoti gribēja uzsvērt, ka man par savu dzīvību jāpateicas viņam. Atbildēju izvairīgi. Drīz mūsu maltīte bija galā, kroplīgais smailausainais izdzimums nokopa galdu un Montgomerijs atkal pameta mani vienu istabā. Visu laiku viņš nespēja īsti apslēpt uzbudinājumu par vivisecētās pumas gaudām. Viņš runāja par savu dīvaino nervozitāti" un pēc tam atstāja mani, acīm redzami apstiprinādams savus vārdus.
Es pats atzinu, ka šie rēcieni ārkārtīgi uzbudina. Gausi vilkās pēcpusdiena, un tie kļuva aizvien dobjāki un spēcīgāki. Tie sākumā dūrās sirdī un pēdīgi, bez mitas atkārtodamies, mani pavisam izsita no līdzsvara. Nosviedu ielasīto Horācija darbu tulkojumu pie malas un sāku vīstīt dūres, kodīt lūpas un soļot pa istabu.