Pēc brīža es lūkoju ar pirkstiem aizbāzt ausis.
Šie gaudieni mani sažēlinaja aizvien vairāk, līdz beidzot tik asi pauda ciešanas, ka ilgāk nespēju tos izturēt savā šaurajā istabā. Es izmetos laukā vēlās pēcpusdienas midzinošajā tveicē un, pagājis garām lielajiem vārtiem, kuri, kā ievēroju, bija atkal aizslēgti, nogriezos aiz mūra apsētas stūra.
Ārā šie kaucieni atskanēja vēl skaļāk. Šķita, ka visas pasaules sāpes radušas kopīgu balsi. Taču, ja es zinātu, ka blakus istabā kāds mokās šādās sāpēs, un tās būtu mēmas, droši vien — tā vēlāk domāju par to — es spētu saglabāt dvēseles mieru. Bet mūs satrauc līdzjūtība, kad ciešanas izpaužas balsī un liek trīsēt mūsu nerviem. Par spīti spožai saules gaismai un koku zaļajiem vēdekļiem, kuri šūpojās glāstīgā jūras brīzē, pasaule šķita tumša, klīstošu melnu un sarkanu rēgu pilna, kamēr nebiju ticis tādā attālumā no mājas un raibā mūra, ka nedzirdēju vairs pumas rēcienus.
IX. BŪTNE MEŽĀ
Daudz nevērodams, kurp eju, es lieliem soļiem devos cauri atvasājam, kas sedza kosu aiz mājas. Pēc tam gāju pa ēnu, ko meta biezs puduris slaidu koku aiz kosas, un drīz vien atrados kādu gabaliņu otrpus tās un kāpu lejup, uz strautiņu, kurš tecēja pa šauru ieleju. Es apstājos un klausījos. Veiktais attālums un biežņas masīvā starpsiena apklusinātu katru skaņu, kas nāktu no apžogojuma. Gaiss bija rāms. Čabinādams izlēca trusis un aizdiedza augšup pa atgāzi manā priekšā. Es vilcinājos un apsēdos ēnas malā.
Skats bija tīkams. Tērce slēpās savu krastu leknajā zaļumā, tikai vienā vietā es samanīju spoguļojam trīs- stūrainu ūdens lāmiņu. Viņā pusē redzēju cauri zilganai dūmakai J<oku un ložņaugu mudžekli un virs tā atkal debess dzidro zilumu. Sur un tur balts vai tumšsarkans lāsums iezīmēja kādu ziedošu bārkstainu epifītu. Es kādu brīdi laidu skatienu pār šo ainavu, un pēc tam manu prātu atkal nodarbināja Montgome,- rija kalpotāja savādās īpatnības. Bet tādā tveicē nevarēju domāt skaidri un drīz vien sāku snauduļot.
Nezinu, pēc cik ilga laika mani iztrūcināja čaboņa zaļumos otrpus strauta. Pirmajā mirklī saskatīju tikai iešūpotas niedru un paparžu galotnes. Piepeši strauta krastā parādījās kaut kas — iesākumā nevarēju izšķirt, kas īsti. Tas nolieca pie ūdens galvu un dzēra. Tad redzēju, ka tas bija cilvēks, kas staigā četreniski — tāpat kā dzīvnieks!
Viņa augumu sedza iezilganas drēbes, āda bija vara krāsā, mati — melni. Likās, groteska kroplība bija raksturīga visiem šiem saliniekiem. Es dzirdēju, ka viņš dzerot sūca ar lūpām ūdeni.
Es saliecos uz priekšu, lai viņu redzētu labāk, un mana roka pagrūda lavas gabalu; tas grabēdams aizvēlās lejup pa nogāzi. Viņš vainīgi pacēla acis, un mūsu skatieni sastapās. Sis radījums tūlīt uzķepurojās kājās un stāvēja, slaucīdams ar savu neveiklo roku muti un lūkodamies manī. Viņa kājas nebija ne pusē tik garas kā rumpis. Tā mēs apmulsuši vērāmies viens otrā kādu minūti. Pēc tam viņš lavījās projām caur krūmiem pa labi no manis, pie kam dažas reizes apstājās, lai atskatītos. Laiku pa laikam viņš cieši uzlūkoja mani. Es dzirdēju, ka lapu čaukstoņa kļuva aizvien klusāka un izdzisa tālumā. Viņš nozuda, bet es vēl ilgi sēdēju un raudzījos viņam pakaļ. Mana laiskā miegulība bija izgaisusi.
Mani iztraucēja troksnis aizmugurē, un, spēji apgriezies, redzēju truša balto, ļengano ļipu aizzibam augšup pa atgāzi. Es uzlēcu kājās.
Pēc groteskā puskustoņa parādīšanās pēcpusdienas klusums man pēkšņi likās dzīvības pilns. Es tramīgi aplaidu acis apkārt, nožēlodams, ka esmu bez ieroča. Pēc tam iedomājos, ka nule redzētais cilvēks bija nevis kails kā mežonis, bet ģērbies iezilganās drēbēs, un šinī sakarībā es mēģināju sevi pārliecināt, ka galu galā viņš droši vien ir miermīlīgs radījums un viņa sejas trulais bargums dod aplamu priekšstatu par viņu pašu.
Tomēr šis rēgs mani stipri uzbudināja. Es gāju uz kreiso pusi pa atgāzi, grozīdams galvu un skatīdamies visapkārt starp koku taisnajiem stumbriem. Kamdēļ cilvēkam vajadzēja staigāt četreniski un dzert ar lūpām? Pēc brīža atkal izdzirdēju gaudojam dzīvnieku un, domādams, ka tā ir puma, pagriezos, un devos tieši projām no šī trokšņa. Tā es nokāpu pie strauta, pārlēcu tam pāri un spraucos augšup caur atvasāju otrā pusē. ^
Mani iztrūcināja liels, spilgti sarkans plankums uz zemes, un, piegājis klāt, es atklāju, ka tā bija īpatnēja sēne, izzarota un iekrokāta līdzīgi lapveidigam ķērpim, bet no pieskāriena tā saplaka gļotās. Pēc tam atradu kuplu paparžu ēnā kaut ko nepatīkamu — beigtu trusi ar atrautu galvu. Tas bija aplipis ar spīdīgām mušām, taču vēl silts. Es drausmās apstājos, ieraudzīdams izšļakstītās asinis. Te nu bija nogalināts vismaz viens salas apmeklētājs!
Nekādu citu vardarbības pēdu es nemanīju. Izskatījās, it kā trusis būtu piepeši sakampts un nonāvēts. Vērdamies šinī spalvainajā ķermenītī, es nodevos minējumiem, kā tas varēja gadīties. Tā stāvēdams jutu, ka mācas virsū mīklainas bailes, ko bija pamodinājis ar savu necilvēcisko seju radījums pie strauta. Es sāku noprast, cik bīstams mans gājiens starp šiem nezināmajiem ļaudīm. Apkārtējais biezoknis tagad man tēlojās citāds. Nu katrā ēnā slēpās ienaidnieks, katra čaboņa nozīmēja briesmas. Šķita, ka neredzamas būtnes glūn uz mani.
Nolēmu doties atpakaļ uz apžogojumu krastmalā. Es aši pagriezos un strauji, gandrīz jāsaka, neprātīgi brāžos cauri krūmiem, par vari gribēdams atkal tikt klajā vietā.
Es pēkšņi apstājos pie kāda klajumiņa. Tā bija tāda kā lauce, kas radusies, kokiem izgāžoties; jau zēla sē- jeņi, lai cīnītos par brīvo vietu, ko viņā pusē atkal iekļāva stumbru un vīteņaugu biežņa ar sēņu un puķu ielāsumiem. Uz milzīga krituša koka piepjainajiem trupekņiem manā priekšā vienkopus tupēja trīs groteski cilvēki, vēl nemanīdami, ka esmu pienācis viņiem tuvumā. Vi§na, acīm redzot, bija sieviete, divi pārējie — vīrieši. Visi bija puskaili, tikai vidukļus sedza sarkanas drēbes tinumi, un es vēl nekad nebiju redzējis mežoņus ar tādu pelēcīgi sarkanbrūnu ādu. Tuklas, lielas sejas bez zoda, slīpas pieres, reti, saraini mati uz galvas. Es pirmo reizi sastapu tik- kustoniska izskata radījumus.
Viņi sarunājās, pareizāk, viens no vīriešiem runāja ar abiem pārējiem, un visi trīs bija pārāk aizrāvušies, lai justu mani pienākam. Viņi šūpoja galvas un plecus uz vienu un otru pusi. Runātājs šmakstinādams bēra vārdus, kurus dzirdēju skaidri, taču nevarēju saprast, ko viņš teica. Man šķita, ka viņš atkārto kādu sarežģītu penteri. Pēc laiciņa šī balss kļuva skarbāka, un, izplezdams rokas, viņš piecēlās kājās.
Nu arī pārējie uzcēlās kājās un izpleta rokas, pie kam sāka vervelēt viņam līdzi, šūpodamies savas garās penteres ritmā. Es tobrīd ievēroju, ka viņiem lempīgas, plānas pēdas un neparasti īsi stilbi. Visi trīs sāka lēnām soļot riņķī, paceldami un piecirzdami kājas un vicinādami rokas; viņu ritmiskajā runā ievijās tāda kā meldija ar refrēnu, kurš skanēja «alūla» vai «balūla». Viņu
acis iedegās un ķēmīgās sejas kļuva žirgtākas, paužot savādu prieku. Siekalas pilēja no bezlūpu mutēm.
Vērodams viņu groteskos un mīklainos žestus, es piepeši pirmo reizi skaidri noskārtu, kāpēc viņi tik derdzīgi un atstāj tādu nenoteiktu, pretrunīgu iespaidu, it kā būtu gluži sveši un tanī pašā laikā svešādi pazīstami. Sie trīs radījumi, kas bija iegrimuši savā noslēpumainajā rituālā, līdzinājās cilvēkiem un tomēr visdīvainākajā kārtā atgādināja kādu pazīstamu dzīvnieku. Par spīti uzģērbtajai lupatai, cilvēka stāvam, cilvēciskam augumam, katrs no šiem radījumiem savās kustībās, sejas izteiksmē, visā ārienē, kā tagad apjautu, bija nenoliedzami ieņēmies cūkai piemītošas īpatnības, cūcisku piejaukumu, nepārprotamas šī kustoņa pazīmes.