- Jā, biedri ministr. Varam sākt apmācību nekavējoties.
- Labi, - sacīja ministrs un pacēla klausuli.
***
- Tā, tā, trāpīts! Lieliski, Martin! Nomainīt aptveri. Lieliski, tu uzlaboji laiku par pusotru sekundi.
Instruktors noliecās pār monitoru, turot rokā mikrofonu. Videokamera bija pakarināta pie plašiem šautuves griestiem, kas īslaicīgi bija pārveidota par precīzu septītā stāva kopiju. Vadības ierīču, monitoru, paneļu koka maketi ... Uz sienas bija uzzīmēts ekrāns, caur kuru Būtnes ienāca mūsu pasaulē. Vienkāršs melns taisnstūris uz betona sienas.
Martins Danešs stāvēja istabas vidū kovboja pozā, turēdams zemu nolaistu karabīni. Visapkārt bija apgāztas mēbeles, kastes, lupatas un virves. Dažās vietās tērauda konsolēs karājās tīkli. Septiņi cilvēka auguma manekeni stāvēja plašā neregulārā puslokā. Pēkšņi viens no viņiem, apzīmēts ar lielu baltu trijnieku, sakustējās.
Martins zibenīgi pagriezās un izšāva. Uz manekena galvas iedegās sarkana gaisma - trāpījums. Tūlīt sakustējās Viens un Seši. Atskanēja šāvieni.
- Kā veicas?
- Lieliski, biedri pulkvedi. Puisim ir fenomenāla orientācija un reakcija.
Pulkvedis apsēdās blakus instruktoram un aizdedzināja cigareti.
- Vai viņš tiešām ir autorodeo kaskadieris? - Instruktors jautāja.
- Patiešām, bet bgrūti noticēt, vai ne?. Bet tas tā ir. Viņa tēvs puisi trenējis kopš bērnības. Tagad Danešam ir unikāla dzirde, lieliska telpiskā atmiņa ... Viņš saka sestā sajūta. Intuīcija vai kaut kas tamlīdzīgs.
- Tātad ko, viņam acis nemaz nav vajadzīgas? - secināja instruktors. Un pavēlēja mikrofonā: - Pārtraukums! Piecas minūtes atpūtai, Martin!
Danešs devās uz izeju. Pulkvedim atlika tikai pabrīnīties, cik veikli viņš staigāja ap apgāztajiem krēsliem. Aklais atcerējās to atrašanās vietas. Tikai tīkls viņu uz mirkli samulsināja. Tas pieskārās sejai, viņš uzreiz atlēca un pārliecinoši devās turp, kur ceļš bija brīvs.
Pulkvedis iegāja ģērbtuvē. Martinu Danešu sagaidīja neliela cilvēku grupa. Danešs bija neizpratnē. Nedroši smaidīdams, viņš grozīja galvu no vienas puses uz otru, mēģinot saklausīt pazīstamu balsi.
- Esmu šeit, Martin! - iesaucās pulkvedis, dodoties pie viņa. Un pēkšņi atskanēja sievietes kliedziens:
- Re kur tu esi! Slepkava! ..
Danešs sastinga uz vietas. Vairāki cilvēki metās pretī niknajai sievietei. Ar grūtībām viņu aizveda.
- Martin, - pulkvedis mierinoši uzsita viņam pa plecu, - nepievērsiet uzmanību. Tā ir nelaimīga sieviete. Misarža, viena no tiem, kas atrodas lejā, sieva.
- Bet…
- Tieši tā, Martin. Viņas vīrs jau sen miris, bet viņa nespēj to saprast. Viņa domā, ka viņš ir slims un var izveseļoties. Bakas, masalas un spitālība arī izkropļo cilvēkus, bet nevienam nav tiesību nogalināt slimos. Bet Misaržs taču nav slims! Būtne viņu nogalināja, iznīcināja Misaržu, lai no viņa ķermeņa izveidotu savu!
Neviens no klātesošajiem neiejaucās. Ministrs pulkvedim Jarolimekam uzticēja personisko kontaktu ar Danešu, un visi atzina šo privilēģiju.
- Pārtraukums beidzies. Biedri Daneš, turpiniet trenēties, - atskanēja instruktora balss.
No pastiprinātāja bija dzirdami šāvieni, taču pulkvedim šķita, ka Martina kustības vairs nav tik pārliecinātas kā iepriekš. Viņš pagriezās pret instruktoru:
- Operācija būs rīt no rīta. Kā tu domā, viņš ir formā?
- Viņam viss ir pārāk negaidīti, - atbildēja instruktors. - Mēs viņu esam nedaudz pārtrenējuši. Pienācis laiks beigt. Nomierinoša tablete - un lai dodas mājās, gulēt.
***
- Miris akadēmiķis Maciuhs, - paziņoja ministrs. Operācijas štāba locekļi klusējot šķirstīja uz galda izklātos papīrus. Monotoni dūca gaisa kondicionieri. No gaiteņa skanēja kāda smiekli. No ielas bija dzirdams ass elektromobiļa skaņas signāls.
- Līdz šim nezināmas izcelsmes ātri progresējoša vēža forma, - turpināja aizsardzības ministrs. - Autopsija vēl nav pabeigta, bet jau ir atrastas metastāzes smadzenēs un nervu sistēmas orgānos. Profesors Kočabs uzskata, ka Maciuhs nomira tāpēc, ka redzēja Būtnes videomonitorā.
- Ja es pareizi sapratu, uztveršanas kvalitāte bija zema, un Būtnēm pārveidot Maciuhu neizdevās. Pārāk šaurs kanāls, kā arī fona traucējumi. Viņiem izdevās nodot informācijas devu, kas spēja tikai daļēji pārveidot Maciuha ķermeni, - sacīja sieviete, kas pēc Zinātniskās pētniecības ministrijas ieteikuma atradās galvenajā štābā.
- Jūs sapratāt pareizi, - ministrs atteica.
Viņam nedaudz trīcēja rokas. Viņš bija ļoti noguris, jutās miegains. Aiz loga bija nakts. Pilsēta gulēja mierīgi, visa pilsēta, izņemot dienvidrietumu reģionu, kur turpinājās evakuācija. Ko paziņoja cilvēkiem? Kā viņi reaģēja? Rīt no rīta pārbaudīšu. Rīt no rīta ... Vai šis beigsies rīt no rīta? Vai nu Danešs izpildīs uzdevumu, vai arī ... Bet man būs jādod pavēle! Atkal un atkal ministrs savās domās atgriezās pie šī apstākļa: tieši viņam būs jādod pavēle.
- Jā, jūs pareizi sapratāt, - viņš pēc pauzes atkārtoja. - Vairāki Maciuha palīgi ir kritiskā stāvoklī. Kopumā mūsu valstī un citos kontrolpunktos tika konstatēti sešdesmit astoņi psihofizioloģisku noviržu gadījumi. Par laimi, viņi skatījās tikai Maciuha ierakstīto sarunas videoierakstu.
Visi skartie atrodas karantīnā brīvprātīgo grupas uzraudzībā. Personīgi tas mani beidzot pārliecināja par lēmuma atteikties no bruņota uzbrukuma pareizību. Desants iznīcinātu vairākas Būtnes, bet tajā pašā laikā paši transformētos līdzīgās.
- Vai kāds ir aprēķinājis, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai pārveidotu visu planētas cilvēku populāciju?
- Viedokļi atšķiras ... - Ministrs noguris pārlaida roku pār acīm un klusi piebilda: - Mani draugi, padomāsim par Martinu Danešu. Novēlēsim viņam labu nakti!
***
Tumsā sprakšķēja šāvieni, bija dzirdami ievainoto kliedzieni. Šaujampulvera, sviedru un asiņu smaka.
- Nē! - Mārtiņš kliedza naktī. - Nē!
Viņš uz brīdi bija aizmidzis. viņu mocīja murgi, uzkrita nogurums, kājas vilka krampji, rokas kļuvušas svina smagas. Esmu noguris, viņš sev sacīja, dziļi dvēselē apzinoties, ka ar viņa izmisumu nogurumam nav nekāda sakara. Misarža sieva ... Kā viņa kliedza: "Slepkava!" Viņš atcerējās sava tēva stāstu.
"Lidojošais cietoksnis B-52 paceļas divpadsmit kilometru augstumā. Kabīnē labi izgulējusies apkalpe. Puiši priecīgi tērzē, atceroties neseno atvaļinājumu Tokijā. Visi rūpīgi noskuvušies un nomazgājušies. Paēduši sātīgas brokastis. Vadības panelī dreb instrumentu bultiņas, displejos lec skaitļi."
"Nulle!"
"Nav nepieciešams nospiest nekādu bēdīgi slavenu pogu, bumbu ierīci iedarbina elektroniskā pavēle. Uz leju aizlido desmit tonnas kravas. Lidmašīna nepatīkami palecas augšup, bet automātiskās mašīnas to nekavējoties atgriež sākotnējā kursā. Stūres pagrieziens, un tagad gaisa milža neasais deguns tiek pavērsts pretējā virzienā, uz Guamu. Kur mēs atrodamies? Uz ko krīt bumbas? Tā taču nav mūsu darīšana! Kāds ieslēdz videoprojektoru. Restorāns, sievietes ... Salda dzīve!"
Nāvējošas bumbu krelles, kas savērtas uz trajektorijas stīgām; gaudo sabiezējošā gaisā.
Zēns uz ganībām ved bifeļus.
Bambusa gultiņā guļ trīs gadus veca meitene.
Partizānu instruktors māca sirmgalvjiem un desmit gadus veciem bērniem rakt prettanku grāvjus. Debesīs valda klusums. No divpadsmit kilometru augstuma motoru rūkoņa nav dzirdama. Būs par vēlu, kad atskanēs krītošo bumbu gaudoņa.
Krītošo bumbu gaudoņa.
- Nē! - Aklais kliedz.