"Bet, ja nu tur ir slimi cilvēki? Vai arī tās tiešām ir Būtnes? Kas mums devis tiesības tās nogalināt? Vai kāds ir mēģinājis ar viņiem sazināties? Jarolimeks saka, ka jā. Bet, ja nu kontakta mēģinājums bija slikti pārdomāts?"
Martinam patika klausīties zinātniskās fantastikas stāstus. Tajos arī tika runāts par to. Apmaiņa ar svarīgāko informāciju, Pitagora formula ... Pirmo kontaktu veiks speciālisti, zinātnieki, vēstneši.
"Es arī esmu šāds vēstnesis."
"Kārta, ta-ta-ta, te jums būs mūsu kvēlākais sveiciens! - saka planētas Zeme vēstnesis. Kā tur mācīja instruktors? .."
Telefona zvana signāls. Pulkveža balss telefonā:
- Pienācis laiks, Martin.
Aklais pieceļas. Veic rīta rosmi: pieliekšanās, lecieni ar pietupieniem. Veicina orientāciju telpā. Pieliekšanās uz sāniem, ķermeņa apļveida kustības. Ne ar tevi, Martin, tēvs vienmēr atkārtoja. Tev nedrīkst sareibt galva. Tu neredzi, citi redz. Tas ir tavs mīnuss. Tāpēc visā citā tev jābūt visiem tālu priekšā ...
Tēvs miris pirms sešiem gadiem. Vjetnamas kara sekas, secināja ārsti. Amerikāņi atvainojās. Rūpīgi noskūti, nomazgājušies, saēdušies bagātīgas brokastis. Navigācijas kļūda. Mēs domājām, ka tie ir Dienvidi ...
"Tēvs karoja. Palīdzēja vjetnamiešiem. Pats nešāva, bet ārstēja tos, kuri pēc atveseļošanās šāva."
"Kāpēc tu man par to nepastāstīji vairāk, tēt? Nepaspēji vai vienkārši neienāca prātā, ka kādreiz arī man nāksies šaut un nogalināt? .."
"Pienācis laiks, Martin."
Viņš cītīgi saķemmēja matus, stāvēdams vannas istabā pretī spogulim. Viņš zināja, kas ir spogulis, tēvs viņam paskaidroja. Bieži vien viņš ar jutīgiem pirkstiem pieskārās spoguļa virsmai, cerot sastaustīt savu atspulgu. Viņam stāstīja, ka viņš ir izskatīgs. "Tu neizskaties kā aklais ar brillēm, Martin ..."
"Kā tu izskaties, Martin? Šodien? Vēstnesis! Neviens cits visā pasaulē nevarēs pateikt šī “sveiciena runu”. Ta-ta-ta ..."
Viņš izgāja kāpņu telpā un izsauca liftu.
Dzīvoklī iezvanījās telefons.
Ar metālisku klikšķi Martina priekšā apstājās lifta kabīne. Iezvanījās telefons.
"Pulkvedi, es neesmu ierocis. Izmēģiniet ko citu, ir jābūt citam risinājumam. Appludiniet bunkuru ar ūdeni, ievadiet gāzi, dariet visu, ko vēlaties, bet neiesaistiet maiī. Lieciet aklos mierā ..."
Atkal telefona zvans. Vēl viens.
"Bet, ja nu operācija tikusi atcelta? Varbūt ar viņiem, ar Būtnēm ... var kaut kā vienoties? Protams, ka vienoties!"
Viņš ieskrēja atpakaļ dzīvoklī.
- Hallo! .. Kas pie telefona?
Bija dzirdama kāda satraukta elpošana, tad atskanēja īsi pīkstieni.
Viņš sarūgtināts nolika klausuli. "Kļūda." Uz brīdi viņu pārņēma vēlme ieslēgties mājā un izslēgt telefonu. Viņš pārvarēja sevi, atkal izgāja no dzīvokļa un atvēra lifta durvis. "Pulkvedis lejā jau gaida ..."
"Stāt!"
Viņš sastinga, noliecies uz priekšu. Kas viņam traucēja spert vēl soli? Sestā maņa?
"Es nesajutu kabīnes grīdu zem kājām," viņš vēlāk paskaidros pulkvedim. "Es tikai sapratu, ka aiz durvīm nekā nav."
Tas turpinājās sekundes daļu. Iebļāvās kāda sieviete aiz muguras. Viņš sajuta stipru grūdienu un abām rokām ieķērās durvju vērtnē ...
***
- Tev tiešām nekas nekait, Martin? - Pulkvedis viņam bažīgi pārjautāja. Valdības "Tatra" joņoja pa tukšajām ielām. - Nomiruši vēl divi. Neskaitot Maciuhu. Pat ātrs skatiens uz Būtnēm izraisa tūlītēju infekciju. Visas cerības ir uz tevi. Vai arī…
- Vai arī?
- Mums būs jāpielieto galēji līdzekļi, Martin.
- Biedri pulkvedi, esam noskaidrojuši visu, - nepazīstama balss no priekšējā sēdekļa pārtrauca pauzi. - Misaržova iegāja kaimiņu dzīvoklī, nogaidīja, kad Danešs izsauks liftu, piezvanīja viņam pa tālruni, un, kad viņš atgriezās dzīvoklī, viņa uzbrauca ar liftu stāvu augstāk. Ar adāmadatas palīdzību sabojāja lifta durvju slēdzeni. Danešs atvēra ...
- Tagad tam nav laika, - pulkvedis nepacietīgi pārtrauca. "Tatras" kabīnē iestājās klusums.
Martins masēja savainotos pirkstus. Domās viņš pārdzīvoja nesenās šausmas. Cik viņš bija nobijies! Bet ne jau no kritiena šahtā, nē. Viņš nevarēja saprast, kā Misarža sieva spēja viņam aukstasinīgi uzbrukt, izmantot viņa aklumu, neatstāt nevienas iespējas. Un vakar ģērbtuvē viņa uzbruka tikpat akli ...
Akli…
"Šī sieviete ir vēl aklāka par mani. Kāpēc viņa nemēģināja ar mani parunāt? Viņu vadīja naids, traks, nāvējošs. Vakar viņa uzbruka ar vārdiem, šodien - ar darbiem."
"Arī B-52 nomesta bumba uzbrūk akli, neatstājot nekādas iespējas tiem, kas atrodas tur, lejā. Un Būtnes ... vai tās deva kaut nelielu iespēju nelaimīgajiem informācijas centrā? Un citiem, kas nomiruši šo divu dienu laikā? Kādu Pitagora teorēmu viņi ir atsūtījuši? Kā tad skan viņu sveiciens?"
Šī meitene Dana Mrazkova teica akadēmiķim Maciuham: "Viņiem ir dīvainas acis ... viņi ir pārveidojuši cilvēkus!" Būtnes trāpīja cilvēkiem ar nāvējošu skatienu un pārvērta viņus par jaunām Būtnēm. It kā bumba, eksplodējot, ne tikai nogalinātu cilvēkus, bet arī pārvērstu tos jaunās bumbās ...
- Viena doma nedod man mieru, - pulkvedis nomurmināja.
- Kāda?
- Gribētu zināt, ko viņi tur lejā dara.
- Kas?
- Nu, tās Būtnes! Mēs viņiem izslēdzām gaismu un ventilāciju. Bet viņi pat nemēģina izkļūt. Viņi kaut ko plāno.
- To mēs drīz uzzināsim, - Martins apņēmīgi sacīja.
Pulkvedis paspieda viņam roku.
- Paldies, Martin. Līdz pēdējai minūtei es baidījos, ka tu atteiksies.
- Es pārdomāju.
- Kāpēc?
- Sapratu, ka aklums ir lielākais ļaunums. Aklums, kas sakņojas cilvēku dvēselēs. Vai, ja vēlaties, Būtnes. Acīm ar to nav nekāda sakara. Tas ir gara īpašība, ar to ir jācīnās. Mans tēvs palīdzēja cilvēkiem, kas ar to cīnījās ar ieročiem rokās.
- Es gluži nesapratu.
Aklais iesmējās. Vai ir jēga skaidrot?
- Dzīvē katram jāatrod savs ceļš. Viens sevi meklē gadiem ilgi, otrs neatrod vispār. Es atradu savu ceļu brīdī, kad vēl aklāks cilvēks par mani gribēja mani nogalināt.
***
- Biedri ministr, mēs esam gatavi.
- Lieliski, biedri pulkvedi. Kā jūties, Martin? Kā pirksti?
- Nedaudz sāpīgi. Nu, es domāju, ka tas netraucēs ... darbā.
Ministrs izlikās nemanām sekundes aizķeršanos. "Mums visiem, kas esam izvēlējušies šo darbu, ir satraukums un šaubas", viņš nodomāja. "Bet tev, Martin, ir pat grūtāk nekā mums. Tu savu nodarbošanos neizvēlējies. Tevi izvēlējāmies mēs".
- Biedri ministr, šahta atmīnēta! Lifts sagatavots.
- Nāciet, biedri. Ieroci pārbaudījāt?
- Caurskatījām katru patronu, biedri ministr.
- Labi labi…
Karavīru zābaku klaudzoņa pa koridoriem, komandu atbalsis. Kāds kliedz: "Tu ko, akls esi, vai?" Armija ir armija neatkarīgi no tā, kāds ir ienaidnieks: parasts, ar pārsēju uz piedurknes vai šīs nezināmās Būtnes, kas gatavo uzbrukumu visai pasaulei.
"Tu ko, akls esi, vai?" - Martins domās atkārtoja. "Jā, tas ir par mani. Tāpēc jau es esmu šeit".
***
Šoreiz pirms iekāpšanas liftā Martins vilcinās. Vai viņš vēl kādreiz brauks ar liftu?
- Ne asakas, - sacīja ministrs. Martins pastiepj roku. Ministram ir stingrs, labs rokasspiediens.
- Ej nu, draugs. - Pulkvedis uzsit viņam uz pleca. Martins no tumsas pasmaida. Viņš jau pieradis pie pulkveža un uzticas viņam.
Durvis aizcirtās, tagad jānospiež poga. Viņam piekodināja: "nesteidzies. Nedari to, kamēr neesi iekšēji sagatavojies. Vari nogaidīt stundu vai divas. Ja sajūti bailes, atgriezies. Neviens tev neko nepārmetīs".