Viņš nospiež pogu.
Nodārd motors un lifts dodas lejup. Lifts, kas pārvērties par cilvēces kara mašīnu. Ārā kaut kas dārd. Šeit ir mīnas, daudz mīnu. Ja tās eksplodēs, ēka uzlidos gaisā.
***
Kabīne lēnām nolaižas, pieskaroties saliektajai armatūrai.
"Bet sapieri zvērēja, ka ceļš ir brīvs. Patiesībā viss ir savādāk. Kas notiks, ja lifts iestrēgs? Ko lai dara tad? Acīmredzot viņu izvilks ārā. Pulkvedis teiks: "neko nevar darīt, ej mājās, Martin". Pie velna, nē! Lai tādā gadījumā nolaiž pa virvi ..."
Lifta vagons pieskaras grīdai, saceļot betona putekļus. Martinam iekņudas deguns, viņš sekundi novaldās, tad apdullinoši nošķauda. Pirmais solis kaujas laukā. Zem kājām kraukšķ betona drumslas. Šeit eksplodēja granātas, plosījās uguns, plūda ūdens, bet radības atvairīja karsto gāzu viesuļvētru un tērauda šķembu krusu ...
Martins lēnām virzās uz priekšu, turot karabīni šaušanas gatavībā. Jā, nelīdzena grīda: tajā ir izrauti caurumi, aiz kājām ķeras armatūra. Visapkārt pilnīgs klusums. Viņam šķiet, ka viņš tuvojas gludai necaurlaidīgai sienai. Kreiso roku izstiepis uz priekšu, viņš tausta telpu sev priekšā, instinkts viņam saka, ka siena no viņa atrodas metra vai divu attālumā. Priekšnojauta pārvēršas pārliecībā: viņa priekšā viņu uzbūvētā siena. Aiz tās viņi gatavo savu nāvējošo uzbrukumu. Vēl viens solis. Viņš ar pirkstu galiem sajūt šo sienu.
Šajā brīdī kaut kas izmainījās, sejā iesitas briesmīga smirdoņa. Būtnes viņam atvērušas un gaida. Šeit grīda ir gluda. Martins šķērso robežu, kas atdala cilvēku pasauli no Būtņu pasaules.
Vēl divi soļi. Sejā uzplūst dīvains karstums, stiprs, bet ne apdedzinošs. Viņš saprot. Būtnes skatās uz viņu, ieurbjas skatieniem viņa sejā. Šim nolūkam viņi jau arī atvēra, lai nekavējoties pārvērstu viņu par savu sabiedroto, par vēl vienu Būtni.
Kreisajā pusē kaut kas nočab. Viņš nospiež sprūdu. Ta-ta-ta - atskan šāvieni. Un - mīksts kritiena troksnis. Viens no viņiem? Noteikti šeit neviena cita nav. Viņa sirds palecas no prieka, bet viņš uzreiz par to sevi ienīst. "Slepkavības ierocis. Ierocis? Nē, es esmu tikai antibiotika, kas iznīcina lipīgu slimību. Vai penicilīns izjūt žēlsirdību?"
Karstums, ko viņš jūt uz aklo acu plakstiņiem, ir tik dzīvnieciska naida pārņemts, ka viņam pat nedaudz sareibst galva. Bet viņš pārliecinoši turpina kustēties. Atceras krēslu izvietojumu, monitoru atrašanās vietas ... Ta-ta-ta, atkal un atkal... jaunu aptveri, ātrāk! ātrāk!..
Būtnes jau ir sapratušas briesmas, kādas tām draud. Martins varēja apzvērēt, ka viņš trāpījis piecas reizes. Tātad palikuši divi.
Ātri soļi, dipoņa, gaisa kustība. Atlekt malā! Šāviens. Garām! Būtne ir ļoti tuvu. Martins nokrīt uz ceļiem, atkal nospiež sprūdu. Uz viņu lēnām krīt smags ķermenis, viņš atripo malā, ta-ta-ta, kāda briesmīga smirdoņa, var mirt no riebuma, ja vien varētu nomirt no riebuma! Vēl viens šāviens. Smagais ķermenis kļūst nekustīgs, kļūst viegls, ir dzirdama miltu šalkoņa, kas izplūst no pārplēsta miltu maisa. Martins sajūt apkārtējo telpu. Viņš guļ uz sausu putekļu kaudzes. Bez piepūles pieceļas. Tas nozīmē, ka tas bija sestais. Kaut kur viņa akluma tumsā slēpjas septītais, pēdējais ienaidnieks. Viņš nomaskējis sevi ar klusumu un nekustīgumu, saprotot, kur viņaglābiņš. Kamēr viņš nekustēsies, Martins nezinās, kur viņšatrodas. Gribētu izmisumā kliegt: ienaidnieks ir blakus, bet kur?
Būtne ir ļoti tuvu. Martins jūt baigo smaku, pie kuras viņam tomēr jau izdevies pierast. Ausīs puksē asinis. Vai Būtnēm ir asinis? Maz ticams, jo pēc nāves tās sadalās putekļos, sausu putekļu kaudzē. Bet cilvēkā ir divas trešdaļas ūdens. Būtnes nav cilvēki, nē!
Turot karabīni zemu, Martins lēnām griež galvu no vienas puses uz otru. Kā radars. Sejā plūst karstums. Būtne uz viņu skatās no visa spēka. Kas būs, ja ... tas viņam atdos redzi? Doma uzklūp pēkšņi, kā lūsis no koka. Saļodzās ceļgali. Kāpēc tas nebūtu iespējams? Martinam nav saistaudu, nervu galu. Ārsti šeit ir bezspēcīgi, bet Būtnes nav ārsti.
Vāja šalkoņa. Pa kreisi? Pa kreisi! Tur ir vadības panelis. Septītā būtne sēž pie pults. Bet kur? Martins prot gaidīt. Jo šī māksla jāapgūst aklajam, lai izdzīvotu gaismas pasaulē.
Vājš slēdža klikšķis.
Ta-ta-ta! - viņš šauj parliecināti.
Pēc sekundes starp Martina pirkstiem krīt sausi putekļi.
Šis bija septītais. Pēdējais.
Martins apsēžas uz grīdas, noliek karabīnu sev blakus. Ieklausās. Bunkurā nav nevienas dzīvas dvēseles. Izņemot viņu - Martinu, kurš uzvarējis šajā dīvainajā karā, jo viņa tēvam cits karš atņēmis acis...
Bet kas tad tas? Viņš paceļ galvu. Ausis sasniedz vājš čuksts. It kā vējiņš šķirsta jauno bērzu lapotni, it kā, strautiņš urdz starp akmeņiem, kaut ko murmina bērns, murrā kaķis, līkumos čīkst tramvajs. Magnetofona ieraksts. Atpakaļgaitā. TJULILIHUM AAUHUM. Kas tā par mūziku? Ko nozīmē šīs dīvainās skaņas? Bet nav vajadzības velti piepūlēt smadzenes. Esmu uzdevumu izpildījis.
Nāciet šurp, ļaudis, infekcijas vairs nav, mēs uzcelsim piemiņas mēra stabu par godu uzvarai, kā kādreiz, sen, cilvēki to darīja, kad beidzās mēris. Martins pieceļas un dodas uz izeju. Aiz muguras skan dīvaina mūzika.
Viņš ietriecas gludajā, necaurlaidīgajā sienā. Tātad, kad viņš šeit ienāca, Būtnes atkal aizvērušas savu aizsardzības valni.
Bet kas par to? Viņi jau ir izspēlējuši savu nāves spēli! Pat ja viņiem izdevies aizvērt slazdu, viņi paši pārvērtušiess par septiņām nožēlojamām pelnu kaudzēm!
Viņš noņem plecu somu un ar roku sniedzas iekšpusē. Tur ir rācija. Viņš nospiež pogu.
- Martin! - Pulkvedis Jarolimeks priecājas. - Tu esi dzīvs?
Martins pārvar savu satraukumu:
- Jā, tas ir beidzies. Nāciet…
Aiz sienas klaudz metāls. Tehniķi paceļ lifta vagonu. Šeit gatavojas parādīties cilvēki.
"Tjulilihum aauhum" ... Dīvaina mūzika.
- Es tevi redzu, Martin, bet vēl nav iespējams pie tevis nokļūt! - pulkvedis Jarolimeks kliedz.
- Šeit ir kaut kāda siena! - Martins atbild.
- Turies, Martin, tūlīt mēs to sagrausim!
"Tjulilihum aauhum". Ko tas nozīmē?
"Es gribētu zināt, ko viņi tur dara." Tā pulkvedis teica ceļā uz šejieni.
Viņu ierocis ir ģenētiskais kods, viņš stāstīja Martinam, kad viņi tikās pirmo reizi. Ar redzes orgānu palīdzību tie iekļūst nervu sistēmā. Pietiek, ja vismaz viena šūna saņem "instrukciju". Inficētā šūna pārkārtos blakus esošās šūnas. Un lūk, to jau ir simtiem, tūkstošiem, miljoniem. Cik ātrs ir process? Zinātnieki saka - sekundes. Tam ir kaut kāds sakars ar gaismas ātrumu ...
Bet dzirde un oža arī ir informācijas kanāls. Acs saņem informāciju daudzkārt labāk un daudz ātrāk. Tas ir laika jautājums. Redzes orgāniem bija nepieciešamas videopārraides divas minūtes. Ausīm ...
"Tjulilihum aauhum". Martins grīļodamies atkāpās pie vadības paneļa. Bērna čuksti un kaķa murrāšana? Kāds nepareizi ielādējis lentu? Tieši šeit es trāpīju pēdējam, viņš nodomāja, savācot sauju sauso putekļu. Kas tas bija? Transformētais Misaržs? Nē, visticamāk, tā bija Dana Mrazkova. Drosmīgā meitene, kas informēja cilvēkus par gaidāmajām briesmām un cīnījās līdz galam. Kad viņa kļuva par Būtni, viņa upurēja sevi, kā vārdā ... Ko? Ja Būtne nebūtu noklakšķinājusi slēdzi, es to nekad nebūtu atradis. Varēja nogaidīt, kamēr nonāku izstieptas rokas attālumā. Tiklīdz es novērstu uzmanību, tas varēja mani atbruņot, izsist karabīni no rokām. Bet tā neriskēja. Tikai ieslēdza magnetofonu un mierīgi saņēma nāvi ...