JĀNIS JAUNSUDRARIŅŠ
ZAĻĀ GRĀMATA
.
BALTAJAI SEKO ZAĻĀ GRĀMATA
«Baltajai grāmatai» radies turpinājums, un tas ir patiešām jauks notikums, kas iepriecina sirdi. Svešumā Jānis Jaunsudrabiņš no jauna devies savu bērnības dienu ganu gaitas, un mēs ar aizrautu elpu sekojam viņam. Nav mums svarīgi, cik no visiem tālajiem notikumiem visos sīkumos saglabājusi rakstnieka apskaužamā atmiņa (laba atmiņa esot viena no lielu rakstnieku pamatpazīmēm), cik robu pielīdzināts ar iztēli, jo katrā lappusē sajūtam Latvijas zemi un dabu, Latvijas lauku dzīvi, Latvijas ļaudis. Mainās atkal vienas grāmatas ietvaros gadalaiki, pavasara un rudens smaržas ceļas no zemes, rit lauku darbi, un mēs sastopamies ar pagājušā gadsimta cilvēkiem, ieklausāmies viņu skaidrajā un sulīgajā latviešu valodā, kurā daudz visai savdabīgu sava laikmeta iezīmju. Apbrīnojami dzīvi Jānis Jaunsudrabu,^ parāda visu, kas ienācis viņa redzes lokā, liela meistara roka veidojusi šos stāstus vai tēlojumus. Kad Jaunsudrabiņš rakstīja «Balto grāmatu», viņš bija mūža ceturtā desmita vidū, «Zaļā grāmata» radīta tuvojoties astoņdesmitajam gadu' lokam. Daudz piedzīvojuša un pārdzīvojuša cilvēka skatiens, daudz saprotoša un patstāvīga prāta atklātais spriedums, pāri visiem gadu sliekšņiem pārnesta ticība cilvēkam un dzimtenes mīlestība piešķir «Zaļajai grāmatai» lielu pievilcību. Uzšķiram grāmatu un lasām pašas pirmās rindas: «Tas bija ievērojams pavasaris manā mūžā, jo es izkāpu no Baltās grāmatas un iegāju Zaļajā. Samērā bezrūpīgā bērnība mūsmājās bij beigusies, es tiku pusaudža kārtā, un kā tādam man bij jāuzņemas grūtās, vientulīgās gana gaitas.» Kopā ar rakstnieku padzīvojam Valašiņās, šausmānos, Liepiņās un vēl citās mājās, sapazīstamies ar dažādiem cilvēkiem, ikdienišķiem un neparastiem bērniem un pieaugušiem, un jau no pirmā stāsta redzam, ka sirmais rakstnieks savas grāmatas varoni, mazo ganuzēnu, tēlo mīlestībā un patiesībā. Ganapuika Sudrabiņu Jancis gadu skrejā nav kļuvis ne smags, ne pārgudrs, viņš ir dabisks, darbīgs un vaļsirdīgs un latvju tautas rakstniekam Jaunsudrabiņam pasaka skaidri un gaiši, kā viss norisinājies, ko viņš domā par vienu vai otru lietu, kas viņam par priekiem un bēdām, šī bērnišķīgā vaļsirdība un nemākslotība, ganuzēna dzirkstošais dzīvesprieks padara grāmatu mīļu. Vietām saklausām rakstnieka garīgā mūžā uzkrātās dzīves gudrības, dziļas pārdomas, bet tās neiejaucas notikumos un stāstījumā. Tai brīdī rakstnieks apstājas, varbūt apsēžas uz ceļmalas akmens vai atspiežas pie kāda bērza vai liepas, pasaka savu tagadējo sakāmo un dodas atkal tālāk Janča gaitās. Tas ar savu patiesīgo stāstīšanu pats palīdz lasītājam spriest, vērtēt. Un te nu jāatzīst, ka mūsu, padomju lasītājam ne viss būs bez iebildumiem pieņemams. It sevišķi tas jāsaka par pārāk naturālistiskajiem, dažkārt pat neestētiskajiem tēlojumiem. Tāpat daudz ko varētu vēlēties valodas tīrības ziņā. Taču galvenais — vecā latviešu lauku sēta līdz ar gājēju dzīves sūrumu attēlota jo spilgti.
Ar zēnu un viņa vecākiem kopā grāmatas sākumā pārdzīvojam Jurģus. Kas tur pūļu un rūpju, baiļu un šaubu gan lielajiem, gan puikām! Pa bedraino elles ceļu dauzīdamies, pagalam nogurstam, nevilšus istabā sēdēdami, noslaukām pierei sviedrus, kas no lasīšanas vien gan nevarēja rasties — tik ļoti viss lasītājam jāpārdzīvo. Vakarā laižamies dusā svešā istabā, kur viss liekas neparasts. Un saldi jo saldi tad uztveram pēdējos tēlojuma vārdus, jo tie pauž mazā pusaudža spēka avotus un saprašanos ar dzīvi. «Bet, paklau, vai tepat līdzās nebija sadzirdama manas mātes elpa? — Es varēju droši laisties miegā.»
Kad «Zaļā grāmata» izlasīta, esam pateicīgi rakstniekam par skaisto dāvanu. Cilvēki, dzīvnieki, putni, koki, akmeņi, upes un tīrumi apstāj mūs no visām pusēm, sajaucas senie laiki un mūsu dienas, domājam par Jaunsudrabiņa rnūžu un darbiem, un dažs nemierpilns lasītājs pinas un tinas varbūt ar šīm domām līdz vakaram. Bet, paklau, — tad gribas sacīt, — vai tā nav mūsu mātes Latvijas elpa? Un mēs varam mierīgi vakarā laisties dusā un rītā žirgti un droši celties augšā.
Jāņa Jaunsudrabiņa krāsainais, patiesīgais, dzīves un cilvēku mīlestības pilnais stāstījums turpina latviešu rakstniecības reālistiskās demokrātiskās tradīcijas un gludi un grodi ievijas padomju dzīvē.
Katram būs te savs prieks, savi draugi. Daudzās lietās krietns pratējs ir vecaistēvs, pat raibu un sarežģītu vezumu viņš krauj godam, «kur lika kādu lietu, tur tā pieplaka». Tīri kā liels izaudzis vēlāk pats Jancis. Tas taču ir sens laiks, par ko mēs te lasām, — tad, piemēram, tikai sākuši āboliņu sēt, un ar vislielāko ziņkāri mēs vērojam savus senčus un viņu parašas. Ar lielu spēku rakstnieks pavisam skopiem vārdiem notēlojis vienkāršo ļaužu grūtumus, pūliņus, postu un arī viņu dzīves gudrību, humoru un izturību. Darba cilvēks Jaunsudrabiņa grāmatā saslejas visā augumā, tas ir īstais vecās dzīves un jaunās grāmatas varonis. Kad Janča mātei prasa, kā viņai klājas, viņa atbild: «Ak jau, — pietiek visa kā!» Ar šiem vārdiem pateikts viss: sūrais, smagais liktenis, bēdu un likstu un nebeidzama darba mūžs. «Neviens par tavu prieku nepriecāsies, tāpat kā nevienam tava asara neliksies diezgan sūra.» Pusaudzis mācās vīra darbus, no rudzu pļaušanas sāp mugura, sāni un pleci, delnas sarkanas un tulznainas. Bet rādīt citiem tādas plaukstas kauns, vīrs aug darbā. Vai kas no tādām plaukstām arī labs tiek gājējam? Gājēja cilvēkam labi visur un īsti labi nekur, tāds ir rūgtais secinājums.
Kopā ar rūpēm un raizēm savijas pussaudža vainagā kā dadži un nātras ar Jāņzālēm, āboliņu un pļavas puķēm prieki, smiekli, dzīves alkas. Brīnumaina parādās mīļa meitene, no kuras smaida visa pasaule kļūst gaiša. Jāņu vakars un nakts, «visīsākā un gaišākā vasaras nakts, kādu vien latviešu zeme pazina». Cilvēki to cenšas padarīt vēl gaišāku, «saceldami uzkalnos ugunis, un īsināt vēl īsāku ar nemitīgu dziedāšanu».