«Nu mēs tā kā gani,» Māra smējās.
Buļu silā tikušiem, mums iznāca braukt pa kalna virsu, no kurienes uz dienvidiem atvērās brīnum plašs skats. Lai gan laiks bij tumšs un pelēks, varēja saredzēt aiz lielā klajuma, kas nebij nekas cits kā Ķebeju sūnaklis, māju grupas un pat divējas vēja sudmalas. Skaisti izcēlās Zablaeu egles, šinī galā gluži melnas, kā kāpnes uz debesīm. Māra apturēja zirgu, un mēs brīdi raudzījāmies pāri sūnaklim. Izmirkuši un diezgan nosaluši mēs beidzot sasniedzām Bajārus, nevienam ceļa neprasījuši.
«Tu gan esi ziķeris!» Māra mani slavēja, kad es jau par gabalu, ieraudzījis vienā logā spoles, viņai uzsaucu, lai griež tikai klāt, jo te viņš ir.
Māra piesēja zirgu, un mēs iegājām. Istabā vairāk cilvēku nebija kā viena veca sieva.
«Labdien!»
«Laba diena!» sieva atņēma.
Tālāk mēs netikām. Māras runa bija veltīga. Sieva brīdi klausījās, tad sāka smieties un izgāja laukā. Pēc brīža viņa atgriezās, un tūlīt aiz viņas ienāca liels vīrs sirmām ūsām. Tas mācēja latviski, lai gan visi vārdi no viņa mutes nāca tik ērmīgi, ka es tikko smieklus varēju valdīt. Māra viņam izteica savu vajadzību, un viņš bija gatavs pakalpot. Viņš mūs ieveda otrā istabā, kur stāvēja viņa darba rīki un arī vairāki gatavi ratiņi. Māra varēja izvēlēties.
«Kuru tu domā?» viņa griezās pie manis kā pie liela lietpratēja.
Ko tur nu varēja izvēlēties? Visi ratiņi bija kā viens.
«Ņem šito!» es, vienu pie skrūves saņēmis, teicu.
Tā vis nebija. Kad Māra sacīja, ka mums viena alga, meistars sāka rādīt un stāstīt. Šim te bija lēģeri ozola koka, bet tur tam no brieža raga. Te spārnam bija misiņa zobi, bet citiem dzelzs. Bij arī starpība apstrādāšanas ziņā. Šim bija vairāk iededzinājumu, tas izskatīļas glītāks. Tas tur pie sienas bij pavisam vienkāršs un par to veselu pusrubli lētāks. Māra teica, ka uz naudu neskatās, lai tik būtu labs. Un tad dreimanis saņēma vienu ratiņu mīlīgi kā bērnu un ielika to Mārai rokās, sacīdams:
«Ar to tu novērpsi savu mūžu un vērps vēl tavas meitas.»
Māra izraisīja no lakatiņa stūra naudu un noskaitīja trīs rubļi ar kvartu. Tad mēs vēlējāmies redzēt, kā dreijā, un dreimanis to labprāt parādīja. Augšā uz ārdiem viņam stavēja salikti dažāda garuma ne visai resni, aptēsti koki, kādi bija vajadzīgi ratiņu kājām, ilksīm, stabiņiem un sprēslīcam. Viņš vienu paņēma, apmeta tam apkārt auklu, kas stiepās no tādas kā šūpuļa kārts pie griestiem tepat līdz zemei, iemiedza starp naglām koka galus ta, ka koks varēja griezties ap sevi kā rullīte, un sāka ar vienu kāju mīt. Tas gāja, ka mirdzēja vien. Dreimanis nu paņēma kaltu un lika asmeni pie koka. Koks sāka sprakstēt un švirkstēt. Sīkas skaidas lēca gaisā. Zem kalta zobiem radās ieliekņas un uzkalniņi, taisnas vietas, rievas, slaidi līkumi un it kā bumbiņas. Ne par ilgu viena kāja bija gatava. Nē, gluži gatava tā vēl nebija. Dreimanis paņēma kalta vietā vienkāršu koka gabalu.
«Tas ir ūžuls,» viņš savā jocīgajā valodā sacīja un piespieda virpulīgajai ratiņa kājai te vienā, te otrā vietā.
Nokūpēja dūmi, un ap koku apstiepās brūngani melna švīka. Tas bija parastais ratiņa rotājums. Ne ar ko to vairs nevarēja izdzēst.
Mēs pateicāmies, atvadījāmies un gājām laukā. Dreimanis nesa ratiņu un novietoja ratu priekšā, stirājus tā apbāzelēdams, ka lai nesastaptos koks ar koku, un beidzot pārsedza ar zirga deķi. Nu neviens nevarēja pateikt, ko mēs tur vedām. Pat mājās saimniece, durvīs iznākusi, sacīja:
«Nu, vai es neteicu, ka par velti?» Atbildes vietā Māra atsedza ratiņu un stiepa uz istabu, gaiši smaidīdama. Es pilnīgi sapratu viņas un arī savu prieku: viņa bija ieguvusi darba rīku uz bērnu bērniem* un es biju palīdzējis viņai pie tā tikt,
JĀPOTĒ BAKAS
Tika apdzīts, ka jāpotē bakas, jo pagastā vairākās mājās bij izcēlusies šī niknā guļa. Lielie, ko lielie, bet mēs ar Markaviča Minni bijām noteikti tie, kam jāpaklausa rīkojumam. Dzinējs bija teicis, ka bērni, kas nepienesīs rudenī baku zīmi, netiks skolā uzņemti. Minnai vajadzēja iziet trešo ziemu gribot negribot, lai tiktu pie pātariem, un arī man negribējās mājās palikt, kaut gan skolai biju daudz par jaunu. Parastie skolas gadi tolaik bija no četrupadsmit līdz sešpadsmit, kad vajadzēja iet pie svētības. Tas gan tā ar zēniem. Daža laba saimniekmeita gāja pātariem mācīties septiņpadsmit, ja pat deviņpadsmit gadu vecumā, lai ļaužu prātos uzglabātos mazliet jaunāka, tās pašas precēšanās dēļ.
Tātad jāpotē bakas!
To viņiem, tiem ziņotājiem, viegli bija pateikt; bet man šis rīkojums lika veselas trīs dienas un naktis baiļoties. Es aizmigu ar domām, kā tikai tur būs, kad griezīs, un uzmodies domāiu tālāk, kā tad būs, kad bakas sāks augt. Lielie stāstīja briesmu stāstus. Dakters strādājot, asinīm apšķīdis kā miesnieks. Dakteri jau vispār esot agni uz griešanu, sevišķi tie jaunie, kāds esot arī Buividu Berģis. Pat augoņus šķeļot pušu un uz četriem lakšiem kā sīpolus, ko taču varot ārstēt mierīgā garā ar vārdiem vien vai uzsienot biezpienu, taukas gaļas šķēlīti vai izbrauktu degutu. Negribējās jau visam tam ticēt, bet todēļ šermuļi skrēja pār kauliem klausoties. Ar tādu kā zāģīti ieraujot rokā pie pleca trīs švīkas, ieliekot poti un cieši notinot ar lupatu uri pelīšu, gluži kā kad ābeles potē. Trešā dienā bakas sākot augt. Roka sapampstot, kļūstot sarkana, tad zila, beidzot sākot uz āru dzīties pūžņi … Es pētīju runātāju ģīmjus, gatavs neticīgi pasmaidīt-, tiklīdz pamanīšu saskatīšanos vai pavīpsnāšanU, bet nevarēju nekā uzķert, kas norādītu, ka tieku zobots. Es vaicāju Minnai, kā viņai ap dūšu.