Tā kā man iekrita mājdiena, tad uz vietas bija nolemts, ka tik vieglu klaušu varēšu pildīt es, nebūs diena jānīcina liela darba strādniekam. Jau man bija rītam sataisīta kulīte, tāpat kā ganos ejot, lai būtu maltītē ko ēst. Brokastu es varēju iekost mājās.
Kas jādara, jādara. Es Siekus labi zināju, zināju arī ceļu uz Sleķu tiltiņu pār Salāti. Tik jau nu rīta miegs drusku tika zaudēts.
Noteiktā laikā es biju noteiktajā vietā un atradu tur jau priekšā daudz ļaužu; to saziņots bija viss Leišuun Upesgals, vismaz cilvēku piecdesmit. Lielākā tiesa bija pusaudži, kā es, un pavisam veci cilvēki. Dažus es pazinu un piebiedrojos tiem. Neviens nebij sliktā omā. Visiem tāds neparasts notikums kā cilvēka meklēšana likās drusku jocīgs. Tika visādi mēļots un būts. Neviens neticēja, ka tādai meklēšanai varētu būt panākumi. Jo sevišķi tāpēc, ka pati Sleķiene bij gatava vai apzvērēt, ka vīrs nevar būt ne noslepkavots, ne citādi kā izputējis. Taču tanī naktī ne suņi rējuši, ne kāds dzirdējis kaut mazāko troksnīti. Arī viņa ne, kur viņi taču gulējuši vienā istabā, kaut gan katrs savā gultā. Tikai no rīta pabrīnējusies, kāpēc priekškambara logs vaļā un telpa dzestra, kā kad ilgi būtu vēdināta. Tātad viņš jau bija izzadzies varbūt jau vakarā, viņai pirmmiedzē cieši guļot.
«Pats aizgāja, pats pārnāks. Un ja ne, — būs ieņēmis ko citu galvā un neatgriezīsies,» Sleķiene nobeidza. «Nav jau ko slēpt, ka diez cik labi nevarējām satikt. Nebūtu viņš pasteidzies, kas zina vai es nebūtu aizgājusi atpakaļ pie tētiņa.»
To noklausījies, kāds vecis ar niknumu izgrūda:
«Tad ko ta mēs te vel muļķojamies? Klīdīsim mājās!»
«Mēs neklīdīsim nekur!» kāds cienīga izskata vīrs teica; jo viņam bija pienākums mums pavēlēt, ko un kā darīt. «Mēs tūlīt sāksim. Sieku saimniece ir pagasta valdei zināmu darījusi, ka saimnieks pazudis, un mūsu pienākums tagad ir viņu meklēt un atrast.» Un viņš sāka rīkot sanākušos cilvēkus pa pulciņiem.
Mēs, mana auguma zēni un meitas, būtu labprāt turējušies kopā, bet tikām sadalīti tā, ka ik pulkā atradās daži no vecajiem, tā sakot, prāta cilvēki. Bija nolemts pārmeklēt visus krūmājus aiz Salātes līdz pat Dekšņu un Upesmiķelānu laukiem. Tur aizgāja meklētāju lielākā daļa, un tiem tika piekodināts pie resnākiem kokiem pamest acis arī uz augšu, vai nav kur pakāries. Viens pulciņš gāja pāri kalnam uz Ķeirēm. Citiem vajadzēja ņemt Ķesteru laivu un pārmeklēt upi līdz Gribacāniem, kā ari stiebriem aizaugušo Salātes grīvu augšup līdz Osānicm. Tāpat upi lejpus Siekiem līdz sudmalām, kur bija briesmīgi dziļš.
Es tiku ierindots tai desmitā, kam pienācās pārmeklēt Sleķu un citu māju labības laukus visā Sīļu piekalnē. — Rudzi metās jau bāli. Vasarājs plauka. Mēs bridām pa labību bez žēlastības. Tā bija sevišķa bauda droši darīt to, kas citādi netika ļauts.
Ulvānu pakrastē, kur bez citiem kokiem auga arī lazdas, mēs nogriezām jaikstiņas asis divas garumā. Koku galos turēdamies, it kā rokās saķērušies, mēs nevarējām ne izklīst, ne kopā saiet. Garā šķērsrindā, arvien atrazdamies vienādā attālumā cits no cita, kā zirgi ecēšā, mēs palēnām gājām un nepalaidām nepārbaudītu nevienu aizdomīgu melnumu vai baltumu. Jo varēja būt, ka Sleķis izgājis, kā jau vasaras laikā, veļā vien, bet tikpat labi, kārtīgi apģērbies, jo bija taču nakts un naktis vēsas. Tā mums dažu labu reizi nācās lauka vidū visiem apstāties» jo kāds iesaucās:
«Jānudie, te nu kaut kas ir!»
Man, to dzirdot, katru reizi pārskrēja šermuļi un droši vien citiem tāpat; jo, kad tā pati balss atkal vēstīja, ka esot tikai liels akmens vai kurmju rakumi, mēs visi atkusām un mēģinājām pajokot ar tuvākajiem biedriem.
Meklēšanai nebija nekādu panākumu.
Ļaudis pamazām pierada pie Sleķienes aizdomu pareizības: par nelaiķi turētais bij aizgājis no mājas, sastrīdējies ar sievu, un gan jau pārnāks. Tomēr kā melna nelaime bij uzgulusies visai apkaimei, un mani pēc meklēšanas dienas ne uz brīdi neatstāja baiga sajūta. Mēs taču nemeklējām dzīvu cilvēku, bet mironi.
Vēl otrā vakarā, pie upes kājas mazgājot, es pēkšņi satrūkos: Sleķis! Un, acu nepacēlis, skrēju krastā, it kā kāds dzītos pakaļ.
Naktī bija bail vienam no istabas iziet: Sleķis! Sleķis!
* * *
Trešā rītā bija Pulpiene atskrējusi pie mūsu saimnieces un kā kādu noslēpumu čukstējusi:
«Briesmas, kaimiņien! Sleķis atrasts! Tā jau stāsta, ka slīkoņi septītā vai devītā dienā ceļoties no dibena un plāvājot pa virsu. Vakar viens ceļavīrs ieraudzījis upē viņā malā pie stiebriem kā cepuri, kā pelēku pīli. Sitis plaukstas. Nebēg. Gājis tuvāk, un nu skaidri bijis redzams, ka nav ne pīle, ne cepure, bet cilvēka galva. Mati, piere, viena auss. Tad gājis Siekos un teicis. Atskrējuši visi skatīties. Jā! Tūlīt dota ziņa skrīveram. Valdīšana nolikusi divus sargus upes krastā. Tūlīt norīkotas šķūtis uz Jelgaviņu pēc kreicdaktera. Kas nu tur būs, kas nebūs.
Ļaudis domā, ka līķim pie kājām akmens; citādi viņš mainītu vietu, jo, kad maļ, upē tomēr ir straume.»
Pulpiene bij atkal aizskrējusi, atstādama mūsu mājās vēl lielāku satraukumu nekā toreiz desmitnieks, atnesdams ziņu, ka jāiet Sleķa meklēt. Toreiz varēja vēl visādi domāt, pat pajokot! Tagad neviens nespēja skaļāku vārdu pateikt. Kad pusdienā bij jādzen lopus mājā, Ieva, atnākusi man pretim, aitas atšķirdama, par gabalu sauca:
«Zini, — Sleķis atrasts. Upē!»
«Patiesai?» es atjautāju, bet tik apspiesti, ka nezinu, vai viņa dzirdēja.
Vairāk mums nebij vaļas runāt.