Maltīti ēdot, sākās visādas minēšanas un spriedelēšanas. Vai nelaimīgais pats upē iekritis vai noslīcināts? Ja jau pie kājām akmens piesiets, tad ne jau iekritis. Jo uz upes audzis taču nevarēja būt maut nepratējs. Bet kas to būtu varējis darīt? Sleķis nebija nekāds kroga dzērājs. Naida ne ar vienu neturēja. Gan jau tas ar sievas ziņu, ja ne pašas darbs. Ai-ai! Būs tādas pašas izmeklēšanas kā Skrūverēs. Nu tikai meklēšana sāksies.
Es, kā meklēšanā piedalījies, turpat pakrastē lazdas griezis, arī upei acis pārlaidis un nekā neredzējis, sevī domāju, ka labi būtu saimniecei izprasīties un, ja vēl kāds nāktu, aizskriet un ar savām acīm redzēt, kas tur ir. Te, kā manas domas uzminējis, Sņeiders teica:
«Būtu jāatmet miegam ar roku un gandrīz jāaiziet pa dienavidu paskatīties.»
«Jānudie aiziesim,» es, par saimnieci nemaz vairs nedomādams, iesaucos. «Kas mums te taisni ko neaizskriet? Pusstunda turpu, pusstunda atpakaļ.»
Sņeiders izvilka pulksteni no vestes skoteles un paskatījās.
«Pusviens! Līdz pustrijiem mums laika atliku likām.»
«Taisni jūs abu tur vēl trūkst,» saimnieces māte rūca; bet saimniece, ziņu kāra būdama, atļāva:
«Ejiet ar, zēni, ja gribas. Bet tad ari visu noskatiet un apklausieties, ko cilvēki runā. Tur jau tagad būs tīrais tirgus. Varbūt dakters jau atvests, jo nedabīgā nāvē mirušus jāšķērž. Tāds likums.»
Tā mēs paēduši jozām uz Siekiem, abi ar Sņeideri.
Ilgi mēs tur palikt nevarējām. Ko redzēt gandrīz nekā nebija. Sleķis no upes bija izvilkts un novietots rijas šķūnī. Uz diviem āzīšiem bij uzliktas kula durvis un uz tām uzguldīts līķis. Mēs to redzējām par lielu gabalu, jo velti būtu bijis tuvāk iet, tāpēc ka gulētājs bij apsegts ar vecu segu, un, kas bij piegājuši pie pašiem vārtiem, viebās un teica, ka nākot stipra smaka.
Bet to gan mēs mājās varējām pastāstīt, ka ārsts uz vietas bij pateicis, ka nelaimīgajam lūzis galvaskauss. Ar neasu priekšmetu, vāli vai mietu viņš bija nosists un tad ievelts upē.
Es arī pastāstīju, ka dakters ēda saimnieku galā pašlaik maltīti, ka saimniece bij izcepusi gaili pusdienai un izvārījusi ogu ķīseli. Ka viņa sēdēja pie galda kā godā, pa reizai pat pasmaidīdama, kaut saraudātām acīm. — Visu to es, protams, biju dzirdējis no citiem, kuri bija pa logu ieskatījušies istabā. Man pašam gar pakšiem ložņāt nebija pa prātam.
Tās pašas pusdienas dēļ, kurā piedalījies arī skrīveris un pagasta vecākais, mēs nevarējām sagaidīt pašas šķēršanas. Bet gaidot man bij izdevība noklausīties lielo ļaužu valodās par pašu slepkavību, ko Sņeiders nebij nemaz dabūjis dzirdēt. Jo no manis, tāda zēnāka, neviens nerāvās; turpretim, kad tuvojās kāds liels cilvēks, kas nebija tuvs paziņa, visas lūpas sāka kustēties kūtrāk un pavisam apstājās. — Tā es noklausījos, ka Sleķienes tēvs tūlīt pēc kāzām gribējis, lai znots izvāc no mājām savus
tuviniekus, patēvu vai pamali ar bērniem. Un, kad tas nav noticis, sācis viņu nīdēt. Cik Sleķos ieradies, un tas noticis bieži, tik kurinājis naidu jaunā pāra starpā. Stājis arī virsū, lai mājas noraksta sievai. Atradās tādi, kuri bija gatavi savu galvu likt ķīlā, ka slepkavība Uņķāna darbs. Arī pašai Sleķis smagi nepaticis, jo bijis par viņu zemāks. Gājusi pie viņa tikai to māju dēļ. — Vēl es biju divas sievas runājam dzirdējis. Viņām bija nezin kas stāstījis, ka Sleķu puisis taisni tai rītā, kad bijuši meklētāji sadzīti, gar govu kūti iedams, dzirdējis, ka meitas, govis slaucot, sarunājušās. Viena iesaukusies:
«Vai dieviņ! Gandrīz saimniekam uz galvas uzminu.»
Ko tur vairāk? Tas nozīmēja, ka nomušītais bija paslēpts kūtī zem pakaišiem un tikai pēc tam, kad meklēšanas aprima, aizvākts uz upi. Būtu vispirms pārmeklējuši staļļus un šķūņus, — lūk, būtu pareizi darīts. Bet re, ka dievam nekas nepaliek apslēpts. Cilvēks, kam vajadzēja gulēt upes dibenā un iegrimt dūņās uz mūžīgiem laikiem, paceļas virsū, un kas zina kā nu saimniecei ies, kā viņas briesmonim tēvam, kā saimei. Jo vai tad tādas lietas varēja notikt tik klusām, ka pat suņi neierietos? Sleķu suņi! Tie tak visiem ceļa braucējiem bij pazīstami kā tīrie zvēri. Ne vienam vien zirgam bija sakostas purslas.
To visu es biju dzirdējis, un to es mātei īsumā atstāstīju. Un būtu arī citiem stāstījis, sevišķi kaimiņu ganiem, ar kuriem iznāca kopā salaisties, ja nebūtu pamācīts labāk klusēt. Māte teica:
«Tā ir krimalāta lieta. Ar tādu pļāpāšanu var iekrist nelaimē. Priekš tādu lietu izšķiršanas ir valdīšana un tiesas. Gan jau vainīgos atradīs un sodīs.
Sņeiders bija pats tik gudrs, ka nekā nestāstīja, jo gan jau kaut ko arī viņš bij dzirdējis. Saimniece dabūja dzirdēt tikai to, ko viņš ar savām acīm bija redzējis, un tas bij maz. Pie tam viņš beigās piemetināja tādus vārdus, kādus nemaz no viņa nevarēja gaidīt:
«Būtu tīri škāde, kad tādu meitieti kā Sleķiene aizsūtītu uz Sibīriju tāda vardes maza auguma Sleķīša dēj.
* * *
Šis notikums, kas tīri vai brēca uz debesīm, pārņemts valdīšanas un tiesas rokās, pamazām apklusa. Nebija, kas meklē, kas tiesājas. Nelaiķa piederīgie aiz bailēm par savām dzīvībām drīz izvācās paši no tēvutēvu sētas. Vienu brīdi gan dzirdēja, it kā Sleķiene un viņas tēvs iesēdināti cietumā, pratināti un tirdīti, bet pierādīt nekā nevarēja un beidzot atlaida viņus brīvā.
Pēc ne visai ilga laika — es vēl nebiju savas gana gaitas nolicis — Sleķiene paņēma jaunu, dūšīgu iegātni un bija, vēl pēc neilga laika, tikpat cienīta saimniece kā visas citas pagastā.
Šo epilogu kā mazsvarīgu es nebūtu nemaz rakstījis, ja Sleķienes jaunais virs nebūtu bijis — mūsu Šņeiders.
ZIRGI
Sakarā ar zirgiem man no bērnības nav labas atmiņas; tāpēc es arī vēlākos gados par šiem lopiem esmu maz interesējies un par jāšanas sportu jau nemaz. Kaukāzā, kur segli bija līdzīgi divkupraina kamieļa mugurai, labāk sakot, diviem mīkstiem, ar ādu pārvilktiem spilveniem, kuru starpā cilvēks nevis sēdēja, bet stāvēja, iesprausts kā svece, es tiku laipnu kalniešu aicināts vismaz pamēģināt, kauču soļiem. — Paldies! Man negribējās riskēt.