«Ak jau, — pietiek visa kā!»
Ar to arī jautātājam vajadzēja pietikt, jo mātes uzskats bija tāds, ka cilvēki apvaicājas tikai pieklājības pēc. Neviens par tavu prieku nepriecāsies, tāpat kā nevienam tava asara neliksies diezgan sūra. Man viņa pat ieteica tikai pasmaidīt un atteikt: labi! Dzīvē es arī esmu centies tā izlikties, it kā man nenieka netrūktu, it kā man nekas nesāpētu, it kā es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē. Bet, kad raksta grāmatu, tad pa reizai izlikšanās jāliek pie malas, citādi nekas neiznāk. Tā par Šausmānu ganībām pasacīt vienīgi, ka tās grūtas, un par pļavām, ka tur bija jauka ganīšana, būtu daudz par maz. Man jāpastāsta, kādēļ ganam vispār uzmācas rūpes, bēdas un ciešanas.
Ir jau nepatīkami, kad kādam lopam kaut kas piemetas. Kāds jērs piepeši sāk klibot, un saimniece tevi tur aizdomās, ka esi aitām sviedis ar akmeņiem. Vēl lielāka nepatikšana ir, kad, kā jau sacīts, govs aprauj pienu, jo suns tai norāvis astes galu. Vai kad govs nomauc ragu.
Tīrais negals ir, kad vasaras vidū govis sāk bizot, jo parādās lielie dunduri. Ar savu dūkšanu vien tie iedveš lopiem baiiles. Un patiesi, kur tāds dundurs — kaut govij bieza āda — iekož, tur izsprāgst asinis. Lopi kļūst vai traki. Govs vispirms uzslien asti gaisā kā karogu par zīmi, ka nu drīz sāksies. Un tas ir visšausmīgākais skats gana acīm. Tad govs sasit priekškājas, atskatās uz pakaļkājām, gar vienu sānu, gar otru, ieīdas un tad metas skriet. Ne jau rikšiem, bet lēkšus, no visa spēka. Tas nav vairs apzinīga lopa skrējiens, bet tāda, kas zaudējis katru savaldīšanos. Bizošana ir lipīgs trakums, un drīz vien viss ganīklis joņo, ka zeme dimd. Tu skrieni priekšā, aizelsies. Tu kliedz. Tu rīdi suni virsū. Tas lopus tikai satracina vēl vairāk. Labi ja bizošana notiek uz vietas, nelielā lokā. Bet nedod dievs, ja daļa metas uz mājām, daļa pavisam uz otru pusi, bet vēl daļa paliek uz vietas. Tu esi gan vienai daļai aizskrējis priekšā un atgriezis, bet pa tam otra jau ir lielā gabalā. Tu joz tai priekšā. Aiz karsta laika vien jau sviedri tek tev aumaļām, bet kur nu vēl skriešana. Tu gāzies vai no kājām nost. Tu šņuksti, vaimanā un lamājies, jo esi pats kļuvis līdzīgi traks. Un, kad esi lopus atgriezis pie tiem, kas palika uz vietas, tad tie vairs nav uz vietas, bet ir sagājuši labībā, kas ieslēdz ganības kā dzīva nelaime. Bet par noganītu labību tevi sagaida vislabākā gadījumā agri vai vēlu bāriens un draudi — atvilkt no algas, ja tā pašu labība; bet, ja kaimiņu, tie solās vest tiesas vīru, lai apvērtē skādi. Un visi brīdinājumi un biedinājumi paliek neizpildīti tikai tādā gadījumā, ja tu citādi esi bijis nevainojams puika.
Klusa, pasaulei pagalam neredzama, bet ne mazāka nelaime bij ūdens trūkums ganībās, kaut gan tās šķita mūžīgs purvs. Lopiem vēl neko — rītos tie ēda rasotu zāli, pusdienā un vakarā sadzīti padzērās pie upes. Lietus laikā ari parādījās peļķēs un grāvjos kaut cik ūdens; bet, tiklīdz dažas dienas nelija, zeme to iesūca sevī vai tas izgaroja, un purvs kļuva sauss kā pulvers. Lai kā tev dzert gribējās, tu nevarēji dabūt ne piliena ūdens. Brokastā apēstā maize ar sausu biezpienu tevi karsēja no iekšas, saule no ārpuses. Mute bij tik sausa, ka sasprēgāja lūpas; bet ūdens ne lāsītes. Atstājiis lopus, es aizskrēju izlūkos uz
Pormaļu pļavu. Ja, tur bija-gan pusizkaltusi linu mārka. Bet ūdens tajā bija pārklāts kā ar dzeltenu segu ar ūdens ziediem. Un pilns ar zaļajām vardēm! Mārka smirdēja par lielu gabalu.
Tad es uztaisīju no sausa elkšņa šķipelīti un sāku ganību malā labi zemā vietā skribināt aku. Tai vajadzēja būt ne platākai par mutes bļodu. Es raku, kad vien lopi tur ganījās, un beidzot pēdu divu dziļumā sāka krāties ūdens. Nu es pārliku krustām šķērsām žagarus un uzguldīju veselu sūnotu krūti par vāku, lai ūdens turētos vēss kā visās akās.
Otrā dienā, kad ūdens bija daudzmaz nostājies, es ar cibiņas vāku iesniedzos un pasmēlu.
Nelāgs! Ūdens bija brūns kā tēja. Ne bez pretīguma es liku trauciņu pie mutes. Nejēdzīga garša. Tā kā skābs, kā rūgts, mazliet sālīgs, — nu beidzamās samazgas. Pie tam tomēr remdens ar visu vāku, kā jau vasaras ūdens.
Un tomēr dažu labu reizi es pie šīs akas noliecos, — kā dzejnieks teiktu.
Bet viss tas manā gana dzīvē bija nieks pret lielo miega nelaimi, kas visus trīs vasaras mēnešus mani mocīja kā kāda ļauna slimība. To es vārdos nemaz nevaru izteikt, kā tas bija.
Jau no rītiem ceļoties, bij jāpārcieš pirmā lēkme. Bet tad vismaz, uz priekšnama sliekšņa sēdot, viesās ap tevi svaigs dzestrums un bij tā apziņa, ka citas izejas nav. Tu steigšus āvi kājas, lai būtu gatavs, kad no laidara sāks stumties govis laukā, ragus cilādamas un maurādamas. Bet ganībās, kad saulīte sāka mīlīgi sildīt, govis sagula un tu varēji dabūt apsēsties, tad galva tā vien tiecās tuvāk zemei. Ik brīdi es paturēju prātā saimnieces vārdus pie rumulēm, ko viņa, man ūdeni acīs iešļākusi, teica:
«Lai tu ganos neaizmiedz!»
Nē, es gan neaizmigšu, lai tur vai kas! Bet pa tam jau acis bija cieti. Es cīnījos kā Jēkabs ar eņģeli un bieži uzvarēju, bet dažreiz arī kritu. Man likās, ka esmu tikai uz mirkli acis aizdarījis, bet, kad tās paplētu un gribēju paskatīties, ko lopi dara, tad tie vairs negulēja, bet izklaidus ēda.
Laimīgs par tādu iznākumu es trūkos kājās un ganīju. Lai miegu pagalam nodzītu, es vilku no kulītes maizi, kodu pats un sviedu Medorarn mutē. Es arī klaigāju un mēģināju sasaukties ar kaimiņu ganiem. Tā es atspirgu.
Dažureiz es miegu nodzinu tādējādi, ka sēdēju, pakāpies uz kārtīm, kas stiepās gar Berģu lauka malu. Dažreiz atkal, kad govis sagula, es nesēdēju, bet plosījos ar A^edoru. Vai arī mēs abi aizskrējām kaut kur labi tālu svešās pļavās vai1 ganībās, no kurienes varēja lopus paturēt acīs. Bet dažreiz tieksme nolikt ausi uz elkoņa pa īstam bij tik stipra, ka nevarēju atturēties neizstiepies visā garumā.
Lopu sagulšanas vieta bija parasti uz rozas, aiz Priežu kalniņa. No mājām mūs redzēt nevarēja. Saimniece uz ganībām atnāca reti, — vai tad nu taisni šodien?! Es atlaidos gulošo lopu viducī. Gan jau dzirdēšu, kad sāks cilāties. Cietā zeme taču dimdēja kā pods. Bet nekā. Es pamodos, un pirmais, ko redzēju, bij saule, un tā bija patecējusi jau labi augstu. Es uzlēcu kājās, ari Medors. Mēs skatījāmies visapkārt. Lopu nekur nebij. Es uzskrēju rozas augstākajā vietā.