Varbūt sagājušas pļavā aiz lielā grāvja?
Nekur! Ne govu, ne aitu.
Bet paga, — vai tie nebij mani lopi?
Patiesi, Vilpatānu kalna malā! Un viens tēviņš un mazs zēnāks dzina tos uz šo pusi. Govis i aitas.
Pats Vilpatāns… Man dauzījās pa deniņiem. Un es skrēju pretim, kaut gan labprāt būtu bēdzis uz otru pusi.
Sakarsis aiz skriešanas, bet vēl vairāk nokaunējies, es drīz biju tur.
«Iesnaudies, vai ne? — Nu tu, puis, gan vari dievam pasateikt, ka lopi bija sagājuši dābolā un ne auzu laukā turpat blakām. Tad tev tavas loņas nebūtu pieticis. Un labi, ka es gadījos tuvumā.»
Vilpatāns vispār bija lēnīgs, labs, sīka auguma cilvēks. Es piegāju un pabučoju roku. Ar viņa dēlēnu mēs saskatījāmies.
Cik labi, — es sevī domāju, — kad lād-s labs saimnieks. Pie mūsējā es droši būtu dabūjis ar to, kas rokā gadītos. Un kaut tas arī būtu tikai dābola lauks bijis!
Tādas palaimēšanās pavedina uz pārgalvībām. Ne par ilgu es paļāvos atkal miegam. Bet nu es nodrošinājos pret nelabām sekām tādā kārtā, ka noāvu kāju un pastalas vienu auklu apsēju vecajai Ziedaļai, kas parasti pirmā cēlās, ap ragu. Otras auklas galu es aptinu ap roku un apgulos govij pie pašas galvas. Nu es varēju gulēt droši un arī gulēju, kamēr pamodos.
Pamodos un — atkal nebija nevienas govs.
Es uzskrēju Priežu kalniņā.
Pirmais, uz kurieni manas acis vērsās, bija atkal Vilpatānu kalna gals. Tur gan lopi ganījās, bet tie bija viņu pašu. Un tie vairs negānījās, bet tika dzīti mājās …
Vai patiesi? — Es pametu acis uz savu ēnu. Tā bija īsa īsiņa. Saule stāvēja pusdienā.
Uztraukumā es biju aizmirsis paķert zeķi. Un kur es tāds, vienu apautu, otru basu kāju, vispār varēju rādīties? Vietā, kur biju gulējis, es ātri norāvu arī otru pastalu un, iegrūdis apavus kulītē, laidos skriešus uz mājām; jo citur lopi taču nevarēja būt.
Skriedams es atcerējos — gan tas liekas briesmīgi sen — to pamatīgo nodrošināšanos. Kā tas varēja nākt, ka es nemanīju, kad govs piecēlās? Taču auklai vajadzēja manu roku raut.
Māte nebija kopš lielā pēriena tur Valašiņās mani situsi. Nu nomizoja pamatīgi. Es arī ne bēgu, ne turējos pretim. Pelnīts jau bija.
Tad viņa nosvieda man priekšā otru pastalu, ko Ieva bija noraisījusi Ziedaļai no raga. To darīdama, viņa teica ar lielu sašutumu:
«Tfīl Kauna lieta šitādam lielam zēnam. Tak tu gulēji, vai ne? Dienavidu nosnaust tad nevar aizdzīt. Mēģini tikai tagad man dauzīties pa upes malu!»
Visi, kas to dzirdēja un redzēja manu nelaimīgo vaigu, smējās. Bet saimnieces māte atkārtoja savus parastos, tik daudzkārt dzirdētos vārdus par aizsiešanu baltā lupatiņā un tā tālāk.
PORMAĻU KRISTĪNE
Vienu vienīgu reizi es Pormaļu Kristīni tiku redzējis, kaut gan dzirdējis biju par viņu bieži. Saimnieces māte viņu citādi nesauca kā par palaistuvi.
Kā jau citā stāstā esmu teicis, pa ganību rozu gāja braucams ceļš. Braucot pa to gan netiku neviena redzējis. Ceļš laikam gāja no Pontāgiem, no Pontāgu tilta, a varbūt no Rožu kalna, un aizliecās pa purva malu uz Siksnāniem vai Dumpāniem. Ka tas būtu nācis vienīgi uz Pormaļu mazo mājiņu, kam aiz rudzu lauka tikai jumts un akas švierts bij redzami, grūti iedomāties. Tur, zem šī apsūnojušā jumtiņa, dzīvoja vienīgi Kristīne ar saviem bērņākiem. Arī kājām te reti kāds gāja. Kas gan tādā purā cilvēkiem būtu ko meklēt?
Reiz tomēr te bij iemaldījies Zuskis. Es jau notālēm viņu pazinu no ārkārtīgi lielās bodes un, kacl nāca tuvāk, no garās, sarkanās bārzdas. Ticis pie manis, Zuskis prasīja, kur te lai tiekot uz kādām mājām. Es smējos:
«Nu jau tu prasi kā žīds, ceļu zinādams.»
Atstutējis bodi uz vēzdas, lai pleci atpūstos, Zuskis atsacīja:
«Zīds tak es ir.»
Bet, nudie, šitādā ellē viņš vēl nekad nebij iedauzījies. Te taču nebij vairs nevienas sētas. Tikai purvs un krūmi, gani un suņi.
Es apsaucu Medoru un teicu:
«Liec to bodi zemē, Zuski, un atpūties! Tev jau sviedri tek.»
Zuskis brīnējās, kā ēs viņu te, pagalam svešā pasaules stūrī, pazīstu. Es savukārt atkal teicu:
«Vai tad tu manis nepazīsti? Es tak esmu — Kīķeru Sakniene tak mana vecāmāte. Es esmu Saknienes meitas Ievas dēls! Neatgādā? Riekstiņos es tiku tev pasakas stāstījis. Tev un arī citiem žīdiem, kuri tur gulēja par nakti. Ickis man iedeva kakla lakatiņu. Simkis bļodiņu. Tu vienureiz zīmuli — vienā galā zils, otrā sarkans.»
«Ui, Saknes Ieva! Kur vine tagad?»
«Šausmānos, kā redzi. Abi ar māti mēs esam Sausmānos. Sitās ir Šausmānu ganības.»
«Ko es te var redzēt?»
Protams, ka Zuskis te nekā vairāk nevarēja redzēt kā purvu, ciņus un visapkārt krūmu un kalnu ielokus. Te jau pat es, atgulies un brīdi mākoņos raudzījies, kad pacēlos sēdus, zaudēju sajēgu par debess pusēm un nezināju vairs, kur atrodos.
«Saknes Ievas dāls!» Zuskis atsāka. «Tu beji tik mozs —» Viņš rādīja ar svabadās rokas plaukstu netālu no zemes. «Ta paleidz!»
Es palīdzēju Zuskam bodi nolaist zemē, un mēs apsēdāmies. Govis mierīgi gulēja. Viņš palaida atspraustos svārku stūrus vaļā, no kuriem izvēlās divas vistas sasietām kājām un spārniem, izvilka no kabatas koši sarkanu drāniņu, apslaucīja pieri un kaklu zem bārzd'as, tad dziļi nopūtās:
«Nav viegle tādem kā mums.»
«Kas mums kaiš?»
«Man vece svārke. Tev ielāpes uz celem un uz elkonem. Es nes smage bode, tu skrein pēc govem. Paēdes gan ese. Citad nebūtu tik liels uzaudzēs.»