«Vai tas elksnis?»
Sņeiders klusē. Arī Vainauckis nesaka ne vārda. Elksnis tas noteikti nav.
«Vai jums mutes aizsietas?»
«Nē,» Sņeiders saka.
«Vai es tev prasu?» saimnieks vienaldzīgi atjautā. «Lai runā Vainauckis. Viņš vecāks. Viņam vajag būt gudrākam. — Un kas to nocirta?»
«Tā nav cirsta, bet nozāģēta,» Vainauckis atsaka. «Mēs abi ar tavu Sņeideri.»
«Un pavasarī tu te ziedēsi? Jā?»
«Nē! Es ziedēšu citā, labākā līcī!»
«Ak labākā! Vai tu, mēgli, arī zini, ka labāka līča visā pasaulē nav? Labi, labi. — Bet par ko tu man viņu nīcināji? Vai es neteicu tikai elkšņus cirst?»
«Par to, ka viņa jau pa pusei nokaltusi. Paskaties, kāda serde!»
«Tu man mācīsi serdi skatīties, lai zinātu, kurš koks cērtams?! Vai tu arī zini, ka es tevi par to varu uz vietas padzīt? Bet uz vietas prom, prom no manām acīm, uz to labo līci! Tur tu vari ziedēt jau rudenī un ziemā.»
Bet nu arī Vainauckam pietika. Viņš atvēzējies nosvieda cirvi saimniekam pie kājām, iesaukdamies:
«Velns lai tev kalpo, ne cilvēks!»
Tikko šie vārdi bija izskanējuši, kad saimnieks paķēra cirvi un laida to tieši Vainauckam pierē. Nebūtu viņš, kā jau bijis zaldāts, acumirklī nometies zemē, galva būtu pušu kā rācenis.
Kad saimnieks bija aizgājis uz mājām, man likās, ka nu arī Vainauckam būtu jāiet. Bet viņš uzmeklēja cirvi un strādāja atkal. Jo kur viņš gan bez Jurģiem varēja iet?
LIEPIŅĀS PIRMAlS GADS
..
ZĀLĪTE
Dzīve Liepiņās man sākās zem pavisam jaunas zvaigznes. Es vairs tiešām nebiju nekāds lellīte, kā māte mani dažkārt agrāk kaunināja. Es biju piecpadsmitā gadā un augumā jau drusku pārsniedzu māti. Nule viņa priecājās, mani uzskatīdama:
«Kad tu tā apmauc zābakus un uzvelc jaunas drēbes, tiad man liekas, ka redzu tavu nelaiķi tēvu. Tikai sabriest tev vēl vajag, citādi nudie varētu jau iet par puspuisi.»
Varbūt citādos apstākļos es mātei būtu piekritis; tagad es pazemīgi sacīju:
«Kas mani, vēl neiesvētītu, ņems par puisi? Iziešu vēl šito vasaru ganos, tad redzēs. Gribētos gan tuvāk pie cilvēkiem nekā pie lopiem. Bet es vēl neesmu iemanījies nevienā puiša darbā. Tur Šausmānos tak nekā cita pakustēt nedabūju kā tikai pa to dārzu.»
Mūsu pārnākšana uz Liepiņām nebij vairs priekš manis tik nejauša kā līdz šim, kad viss notika bez manas līdzdalības. Šoreiz, var sacīt, taisni es biju noteicējs. Es gribēju uz Liepiņām, un mātei vajadzēja piekrist, jo mana izvēle bij tiešām teicama. Lai viens saka, vai mēs varējām vēl kur labāk dabūt. Mums abiem kaut cik maksāja naudā, abi mēs bijām pa vasaru uz saimnieka maizes, māte varbūt arī pa ziemu. Saimniecei bij gaidāms bērns, un mana māte viņai bij kā paša dieva sūtīta. Es, protams, ziemā biju brīvs un varēju iet vēl skolā. Man gan tur nebij vairs ko mācīties kopā ar citiem; bet es varbūt varēju palīdzēt skolotājam pie pirmziemniekiem, par ko viņš man atkal kaut ko vairāk pamācītu. Zināšanas nevienam nebija par nastu. Gudrāks būdams, vieglāk nopelna savu maizi, nekā par puisi iedams.
Es teicu — mana izvēle. Patiesībā ko tad es varēju zināt no visiem labumiem, kas te Liepiņās mūs gaidīja, ja tos man ziemā skolā nebūtu izklāstījusi Zālīte. Ja viņa nebūtu tik noteikti sacījusi, — nāc tikai uz mūsu mājām! No viņas mutes visi vārdi man šķita dzīva patiesība.
Ai, šī Zālīte, kas tā gan bij par meiteni! Maza, melnīgsnēja, kā vabolīte. Melnāki mati nekā manai mātei, ne ar celiņu, bet atsukāti atpakaļSīkas, brūnganas sprodziņas gar deniņiem. Melnas acis, kā ar ogli iezīmētas zem augstās, apaļās pieres, kas drusku spīdēja, kā gaismu izstarodama. Nu tāda galviņa, ka nevienam eņģelim nevarēja skaistāka būt. Un balss tik valga un skanīga. Gaita vingra, lokana kā jaunam dzīvniekam vai kā zivtiņai ūdenī. Visi zēni parasti pagrieza galvas uz Zālītes pusi, kad skolotājs viņu uzsauca un viņa uzdoto atskaitīja bez misēšanās.
Zālīte skolā ieradās kā trešziemniece, pavasarī izgāja mācībā un tika iesvētīta. Viņa bija atnākusi no Elkšņu pagasta, kur dzīvoja viņas vecāki kādā mazmājiņā kaut kur aiz Sila kroga. Pagājušā vasarā viņa Liepiņās bij ganos gājusi, bet nākamu vasaru stājās meitas vietā, lai ņemtu lielāku loņu. Viņa bija kaut neliela, bet ņipra un stipra. To varēja just no rokas padošanas vien.
Zālīte vakaros gāja uz mājām, tāpat kā es. Rītos mēs bez kādas norunāšanas, sevišķi uz pavasara pusi, ieradāmies skolā līdz ar mazu gaismiņu. Skolnieki vēl gulēja. Tikai pečkurs sēdēja lielajā klasē krāsns priekšā un gādāja, lai līdz astoņiem telpa būtu tik silta, ka varētu bez cimdiem rakstīt. Tā mēs ar Zālīti ik rīta satikāmies.
«Labrītiņ!» viņa it kā no augstienes sauca un stiepa man pretim roku, kas dažreiz bija karsta, dažreiz salta kā vardīte, bet vienlīdz mīļa.
Tad mēs stāvējām mazajā klasē, kamēr citi vēl nebij cēlušies, pie tās pašas krāsns, kam mute bija lielajā klasē, un sildījām to ar savām mugurām. Vēlāk krāsns iesila un tīkami sildīja mūs. Tā mēs sildīdamies daudz ko runājām, izrunājāmies un norunājām, ka man vajadzētu savu māti piedabūt, lai aiziet uz Liepiņām, pie saimnieces, kas bija Zālītei māsīca. Viņa savukārt sagatavos saimnieci, un, ko saimniece gribēs, tas notiks.
Tā tas arī tiešām bija noticis, un mēs nu te dzīvojām.
Apbrīnojamā kārtā es bez Zālītes Liepiņās atradu priekšā gan pazīstamus, gan puspazīstamus cilvēkus. Tā kalpoja par vasaras puisi, tāpat kā toreiz Valašiņās, kurpnieks Mārtiņš. Par to man tiešām bija prieks.
«Nu mēs atkal vienā sētā, Janka!» viņš man uzsauca, kad pirmo reizi sagājām kopā. «Tu jau esi liels cilvēks uzaudzis pa šito laiciņu, kamēr neesam redzējušies.»