«Un tu nemaz neesi vecāks.»
Mēs sadevām rokas, gandrīz kā līdzīgs ar līdzīgu.
Ar cūkām gāja ganos prāvs zēns gluži baltiem matiem. Izrādījās, ka viņš brālis Upmalim, kas aizpērn Berģos lopus ganīja un man iemācīja cepures pīt. Viņu sauca par Miku. Nu patiesi — viņam galvā bija brāļa pīta salmenīca! To es pazinu no smalkā darba.
«Kur tad Mārīte?» es vaicāju Līzei, Mārtiņa sievai, atcerējies šūpuļa līksti tur Valašiņu aizkrāsnē.
Līze nopūtās. Ar bērniem viņiem bija tikai sirdssāpes, nekāda prieka. Mārīte bij nomirusi. Tad atnākusi Annīte, bet arī tā nomirusi, ne gadiņu nenodzīvojusi. Tai piemetusies briesmīga kaite. Bērns kustējies vienā kustēšanā, pat aizmidzis. Raustījies kā krampjos, kamēr noraustījies, dienām un naktīm. Ne raudādams, bet kunkstēdams, it kā gauži smilkstēdams, meitens cilājis roķēles kā sparniņus un ar kājēlēm stūinies vienu stumšanos. 2ēl bij'is skatīties …
«Bet ko mēs par tādām lietām runājam, kas pagājušas un nav atgriežamas,» Līze sāka runāt citā balsī. «Varbūt dieviņš dos dēlus un tie būs veselīgi kā tēvs. Es jau tāda čīkstētāja.» Un tad vēl citādā balsī atņēma: «Tu jau nu gan esi brangi pastiepies. Raugi te Liepiņās tikai pieņemties plecīgumā!»
Viņa sabīdīja mūs ar Mārtiņu kopā, lika noņemt cepures un atrada, ka es neesot ne par matu zemāks par viņas vīru. Un vai Mārtiņu kāds varot saukt par zemzarīti?
Kas tās te bij par savādām mājām! Nekad es vēl nebiju iegājis tik ierastā vietā, tik pazīstamās istabās, tik zināmos cilvēkos. Te taču bija simtiem reižu garām staigāts, jau sākot ar tiem laikiem, kad vecaimātei līdzi delverēju uz Oru]u krogu. Tad no Valašiņām, kad uz skolu vai uz Riekstiņiem gāju. Ja pat iekšā, saimnieku galā, es kādreiz biju jau sēdējis uz sola, taisni tai vietā, kur tagad man bij ierādīta sēdēšana pie galda. Ja gan, tas jāatzīmē sevišķi, ka te es vairs ēdamreizēs nestāvēju galda galā kā visas pagājušās vasaras, bet sēdēju līdzīgi visiem lielajiem. Toreiz, senāk, es biju atnācis vecaimātei līdz. Mēs lūdzām kādu grāmatiņu, ko man lasīt. Tad saimniece lika man sēsties un palasīt priekšā. Viņa gribēja dzirdēt, vai es tiešām tik labi to pratu, kā vecāmāte bija mani izlielījusi … Ja, un saimniece bij tagad tikai resnāka, citādi tā pati sārtā, spēcīgā sieva, kas toreiz. Arī saimniekam bij tikaii ūsas pastiepušās garākas un galos griezās verpelēs. Viņiem bija zēns, gadu septiņu. Saimniece man viņu tīri tā kā priekšā stādīja:
«Tas būs jums trešais biedrs. Viņš man gana tītarus. To mums daudz.»
Tītaru tēviņu es jau biju redzējis pašu pirmo, kad iebraucām sētsvidā. Viņš grozījās tik lepni, it kā viņam vienam viss te piederētu, spārnus gar zemi švirkstinādams, asti izplētis kā raibu ratu. Tas bija gan ļoti krāsains, bet neskaists putns. Melns, zili zaļu krūtežu, kas brīžam iezalgojās kā varš. Galva plika, balta, kā noplaucēta. Bet, kad putns skaitās, ko viņš labprāt darīja, tiklīdz kāds iesvilpās, — uzreiz galvā iesitās zilums, asinis sāka krāties, galva tūka. Virs knābja pēkšņi izauga gara, gaļaina strēle, kas nokārās kā krepecis. Visa pakakle bij bumbuļ bumbuļiem, kas nu kļuva par tīrām asinīm, tik sarkani tie bija. Uz katru svilpienu viņš atbildēja, kaklu pastiepdams un nikni izgrūzdams:
«Buldur-buldur-buldur!»
Nu es pats ar savām acīm redzēju, ka ne par velti katru ākstīgu, niknu, lielīgu un muļķīgu cilvēku dēvēja par tītaru. Tas bija riebīgs putns. Tad jau pelēkās mātītes, kas tur klusām knābāja mauriņu, bij desmitreiz tīkamākas.
Arī otrs Liepiņu kalps bij sievinieks. Viņu sauca Dāboliņu, un savādā kārtā pat paša sieva, gara, sausa, neizskatīga meitiete, viņu sauca tikai uzvārdā. Dāboliņiem bija divi bērni, abi zeņķi. Saimnieces tēvs, agrākais Liepiņu saimnieks, arī pēc uzvārda Liepiņš, dzīvoja saimes istabā. Viņš ēda kopā ar saimi, ne savu maizi.
Kas šai mājā bij vissavādākais — te ēsts netika vis saimes istabā, bet saimnieku galā. Tas piedeva ēdienam pavisam citu garšu, darīja mūs tā kā vienādākus. Šausmānos man tai ziņā nemaz nepatika.
Es saskaitīju visus mājas iedzīvotājus, un iznāca tāpat trīspadsmit galvu kā pērnajā gadā. Tātad arī Liepiņas bij liela sēta. Liela un skaista sēta. Jo te taču dzīvoja Zālīte. Vārds viņai bija Minna.
LIEPIŅĀS
Šeit, Liepiņās, man ar saimnieci iznāca mazāk darīšana, jo pie viņas kalpoja mana māte. Es pa mājdienārn biju padots vairāk pašam saimniekam, pret kuru man bij liela bijība jau par to vien, ka viņš nedzēra un nepīpēja. Tas nozīmēja, ka cilvēks bija tāds, kāda bija viņa daba, un ne citāds. Bija ari dzirdēts, ka viņš gājis augstākā skolā, gribējis izmācīties par skolotāju, bet ar precību tas viss izputējis. Nu viņam tikai stāvēja pagultē prāva lādele pilna grāmatu, kurām es neuzdrošinājos piedurties, kaut dažreiz tiku vāku pacēlis.
Tepat Riekstiņu skolas skolotājs, kā daudziem saimniekiem Neretā, bij Liepiņām iekārtojis skaistu ābeļdārzu starp istabu un lielceļu. Mājas stāvēja uzkalniņā. Lēna piegāzīte nolaidās līdz Salātei, uz dienvidaustrumiem. Senāk te bij tukša vieta, tagad — dārzs, ar glītu sētu aptaisīts. Es skatījos, ka ābeles nebij apraktas, un saimniekam teicu, ka to gan vajadzētu izdarīt.
Saimnieks mazliet palieca galvu, savilka plecus uz augšu, kā vienmēr, kad kāds ko teica un viņš negribēja teikt ne ja, ne ne. Nekad viņš nenaca klaja ar savu domu.
«Vai tu neņemtu par ļaunu, ja es pa mājdienārn to izdarītu?» Saimnieks atkal pašķieba galvu un pacēla plecus. Noteikts nē tas nevarēja būt, un es vairāk viņam par mierinājumu nekā lielīdamies piebildu: