«Strunt par kaķi, bij tik lieli lopi mājās!» viņa bezbēdīgi atteica un pēc brīža kā mierinādama paskaidroja: «Vai nav labāk, kad tev dažas dienas jāpaauklē viena roka, nekā kad slimībā no galvas līdz kājām jādeg vienās ugunīs. Paskaties, kāds izskatās bakas izgulējis cilvēks, kā mūsu skroderis pat. Visa mute rētalaina kā siets. Un tādas rētas neizlīdzinās līdz sirmam vecumam. Bet, kad esi potēts, slimība vairs neķeras klāt. Puisiešam vēl nekas, tam smukums bijis nebijis, bet meitiešam lai dievs nogriež. Kas tādu precēs? — Es eju ar prieku, — lai griež, lai potē, lai dara ar mani, ko grib, kad tikai bakas nav jāguļ. Un dažs arī nomirst, kas nevar izturēt. Labāk dzīvot! Iesim tikai otrudien uz Buividām.»
Minnas drosme man pielipa, un es izlikos, it kā aiziet uz Buividām man būtu tikpat kā paskriet tepat līdz Veculvāniem, paripot ar zēniem.
Ganīdams es klusībā tomēr novilku svārķeļus, atraitīju krekla piedurkni līdz plecam un, acis pārvērtis, pētīju labās rokas dilbu. Ai, kas tās bija par rētām: kā trīs suņa kodumi! Tās bija zīmes, ko man visam mūžam atstājusi pirmā baku potēšana tik mazam, ka neatcerējos ne baiļu, ne sāpju. Es aptaustīju brūču pēdas, paspaidīju — nekādas riebšanas, arī nekādas vainas izskata dēļ, jo kas tad tavas bakas kreklam cauri redz? Un ja arī — roka nav vaigs.
Otrudien ap brokasta laiku mēs devāmies ceļā.
Pēdējā brīdī es gan izteicu vēlēšanos, kaut mate nākusi līdz, bet saimniece mani sakaunināja:
«Tāds liels zēns… Visu rnužu staigāsi, mātei lindrakos ieķēries? Minna ir gandrīz pieaugusi meita, — gan dzīvi pārnāksiet. Tikai nekavējieties nekur bez vajadzības!»
Mums tika pamatīgi izstāstīts ceļš. Jāiet bija taisni uz Stopāmem, tad gar Ķeirēm uz Kundrātiem, kur tiks uz lielceļa. Nu jāgriežas pa kreisi un tad garām Pundarāniem pa lielceļu vien līdz pat Buividām. Tur jau tad redzēs, kur sabraukti zirgi un kur bērni iet, kurās durvīs …
Mēs steidzāmies projām, jo Minna teicās ceļu zinām labāk par stāstītājiem.
Mēs bijām saģērbušies kā uz skolu — jaunās drēbēs, apautām kājām. Minnai saimnieces kurpes gan drusku par lielām, tomēr glītāk nekā pastalas. Man zābaķeļi krietni atšiepušies, kā taisīdamies raudāt vai smiet savai nelaimei. Tā apāvušies, mēs uzreiz dabūjām citu stāju un cēli izgājām pa rijas vārtiem.
Kad bijām tikuši Stopānu lauka malā, Minna mani saķēra aiz piedurknes un apturēja.
«Pagaidi! Kāda velna liekt mums tādu līkumu un kauties ar tik Špetniem suņiem, kādi ir Ķeirēm? Mēs tak varam iet gar Baubuliņu galu, pa Drujas grāvja virsu, taisni kā ar šņori uz Buividām. Tur gan būs priekšā lielais grāvis, kas nāk no meža laukā un tek uz upi, bet tur ir pārsviesta kārts. Gan pāri tiksim. Ko domā?»
Ko es varēju domāt, būdams šai pasaules malā gluži svešs. Es paraustīju plecus. Arī Minna, redzams, nebij droša par sava priekšlikuma lietderību. Mēs lēnām virzījāmies pa celīti tālāk, jo mājās varēja kāds noskatīties, ka mēs te stāvam. Tomēr pēc nedaudz soļiem viņa atkal apstājās, iesaukdamās:
«Ek, ko tur gudrot?!» Iespļāva kreisajā delnā un ar labās rokas rādītāju cirta virsū. Šļakatas aizskrēja pa kreisi, uz Bumbuliņu pusi, un mēs griežamies turpu.
Mēs gājām pa pieslīkuša grāvja augstāko malu, kur bija iemīta celīte. Visur jau zaļoja zāle, pureni beidza ziedēt, bet te vēl pērnajai kūlai jaunie asni nebij izspraukušies cauri. Mēs priecājāmies par mīksto iešanu, vērojam pīles, tilviķus un ķievietes, kuru te bij sevišķi daudz. Minna žēlojās:
«Nezinātu, ka visiem putniem olas sen jau aizperētas, varētu noaut kājas, pabradāt, pārmeklēt cintiņas un kārklu krūmus.»
Droši vien ķievietēm te bija pērkļi, jo tās pastāvīgi vaidēja virs mūsu galvām un brīžam šāvās tik tuvu gar ausīm, ka spārni vien nosvilpa. Tīri bail sametās. Mūsu saruna grozījās, protams, ap tām pašām olām.
«Vai taisnība,» es vaicāju, «ka ķievietes olu nedrīkst pat rokā ņemt? Es reiz atradu Riekstiņu Laurinēs. Pavisam līdzenā vietā, laukmalē. Olas tādas kā vārnai. Es labi apskatīju, bet pirkstu nedūru klāt. Un — lai dievs nogriež — ja ķievietes olu kāds apēd, — esot jau smagi gardas, — tādam mute paliekot raiba kā mušmire. Tikai ne baltiem, bet zaļiem raibumiem, kā pelējumiem. Mūsu skolā bija viens tāds zēns — Krišjānis, no Lielajiem Damasaniem.»
«Viss var būt,» Minna teica. «Bet varbūt lielie tādas tenkas izgudro, lai baidītu tādus kā tevi.»
«Kāpēc tādus kā mani? Es neesmu izpostījis nevienu pašu pērklīti. Un vai man ir kaut uz deguna viens raibumiņš? Tev gan!»
«Es esmu tādas pamīlijas, Manai mātei vēl raibāka mute.»
Te, spilgti kliegdams, mūsu priekšā pacēlās tilviķis itik garu šņābli kā piecu collu nagla. Minna iesaucas:
«Nudie jāiet paskatīties! Es skaidri redzēju, no kurienes viņš izcēlās. Patecēja labu gabaliņu no cintiņas un tad tikai sāka laisties. Putnis nekad neceļas gaisā tieši no pērkļa.»
Un tūlīt viņa arī gāja, acīs stingri turēdama iezīmēto vietu. Es stāvēju un gai.dīju, savukārt cieši vērodams Minnas izturēšanos. Jā, nu jau viņa māja, lai nāku. Es laidos skriešus, juzdams vēsumu pie kāju pirkstiem, tad ūdeni abos zābakos, bet par to tagad nebij laika domāt.
«Redzi?» satrauktā balsī vaicāja, kad es biju klāt.
Kas tur bija ko redzēt? Es neredzēju nenieka.
«Nu tad gan akls!» Viņa pavisam dusmīgi pastūma mani uz priekšu.