Jauki jauki un patiešām labi bija Liepiņās. Tikai kad nāca ķiršu un āboļu laiks, tā kā žēl palika Šausmānu. Ābelītes te vēl nenesa augļus, ķiršas nemaz nebij dēstītas. Tuvākajiem kaimiņiem, Vilītēm un Sluķinēm, ābeļdārzu nebij. Tāpat Brangaļiem.
Kaut bijuši Pulpji tuvāk, — es dažu labu reizi nodomāju, — varētu aiziet ciemos. Droši dabūtu kādu kuļāku, tāpat kā toreiz, kad dzīvoju Āriņās. O, tagad es atstieptu vai veselu pūru!
Bet nebija ko gausties. Par to man Liepiņās netrūka nekādu meža gardumu. Gar ganību dienvidpiekalni auga zemenes; sūnaklītī otrpus kalna zilenes un brūklenes, gar vecā grāvja malām arī dzērvenes. Bet Kalnamiķelānu zirgu dārzā, mūsu ganību galā, es uzgāju kazenes. Tik liels apgabals kā sētsvids. To laikam cits neviens nezināja, un šīs rūgtensaldās, melnās ogas es dabūju saēsties kārtīgi ik dienas ilgu laiku, līdz tās pamazām izbeidzās. Bet tad jau arī bija rudens.
Tad nāca rieksti. Rudzu lazdas es apšķinu jau augustā. Miežu lazdām rieksti nāca gatavi tikai septembra beigās. To bija gan tik daudz, ka es piešķinu vai ik dienas pilnu kulīti, kaudamies ar vāverēm, izgaidīju un apraku zemē sausā, pazīmīgā vietā, lai nedēļas divas nogulās. Tad kodoli bij brīnum sulīgi un saldi.
Tie nu gan visi bija tādi bērnu prieki, bez kuriem varēja Iztikt, bet, kad "nu tie nāca kā dabas dāvanas, es labprāt tās pieņēmu. Katrā ziņā bez tām dienas būtu vilkušās lēnāk, dzīve būtu likusies bēdīgāka.
Liepiņas varēja tikai slavēt. Ar saimniekiem man bij pavisam citas attiecības nekā Šausmānos. Es gudroju, no kā tas varēja nākt. Vai tāpēc, ka es te ar viņiem sēdēju pie viena galda? Jeb varbūt Zālīte bij viņiem, par mani stāstot, pārspīlējusi un mani pacēlusi augstāk, nekā biju pelnījis, un tāpēc viņi pret mani izturējās kā pret sev līdzīgu. Tiesa, es teicami mācījos un skolotājam biju tīri tā kā par palīgu; jo viņam tikt galā ar septiņdesmit bērniem trijās nodaļās nebij viegli. Es laboju burtnīcas, es mācīju pirmziemniekiem krievu valodu no grāmatas, kuru pats biju izbridis cauri. Bet vai tas varēja darīt kādu iespaidu? Taisni otrādi: saimniekiem ne visai patika gudri gājēji. Laikam gan lielāka loma piekrita manam augumam, maniem pilniem piecpadsmit gadiem.
S A L Ā T E
Tīrais brīnums, kā tas gadījās, ka man atkal iznāca dzīvot uz upes. Aiz Zālītes es par citu neko nebiju domājis un, tikai sācis te dzīvot, atskārtu, cik liela nozīme priekš manis un vēl lielāka priekš Liepiņām bij Salātei. Te taču viss grozījās ap šo upīti, kas nebij garāka par verstīm divdesmit, ja izsitināja viņas neskaitāmos līkumos. Citādi no lielās upes līdz Krīgānu ezeram nezi vai bija vairāk par desmit.
Salāte izskatījās pēc upes tikai retās vietās; citādi atskrējies viegli varēja pārlēkt. Tīri smieklis nāca, domās to salīdzinot ar Susēju pie Šausmāniem, kur vajadzēja kāpt ar laivu, ja gribēja pāri tikt.
Liepiņām Salāte bija tas pats, kas istaba, klēts vai aka. Tā pilnīgi iederējās saimniecībā. Tikai dažus soļus pa dārziņu lejā, un tu atradies pie dzidra ūdentiņa, kas vasarā čurkstēdams vilkās pāri sīkiem akmentiņiem, atdalījies no dziļās tilta dobes, kuras augšgalā zem ūdens varēja vēl saskatīt pāļu galus, jo kādreiz neatminamos laikos te bij stāvējušas ūdens sudmalas. Grantainajā straumītē mēs mazgājām kājas, rokas, pat atskrējām muti nomazgāt. Te meitieši velējās. Te Zālīte berza ar sauso ašu vīšķi slauktuves baltas kā piens. Te dobes stūrī, kur auga vilku vālītes, tika sabridināti izkaltuši trauki, sākot ar spaiņiem un beidzot ar mucām, baļvām un vislielākajiem toveriem. Aizpeldēt viņi nekur nevarēja. Dobē mēs mūdājāmies, jo tā bij plata un nedurāmi dziļa. Tur mūdīja arī zirgus. Te varēja arī makšķerēt, vismaz ar tādiem pat panākumiem kā lielajā upē. Tikai pie zivīm mēs gan šeit tikām daudz vienkāršākā kārtā, kaut gan dažādos, man vēl neredzētos veidos.
Tikpat brīnišķīga sagadīšanās kā ar upēm, ja pat vēl brīnišķīgāka, bij gadīšanās, ka nu jau es kalpoju pie otra saimnieka, kam upe piederēja. — Liepiņš bija norentējis visu Salāti, caur no Rites robeža līdz lielajai upei. Droši vien šis strauts atmeta saimniekam prāvu .peļņu, jo zivis ik pavasara te sanāca uz nārstu lielos pulkos, gan no lejas, gan no Krīgānu ezera tur augšas galā. Vislielākā ķeršana tad arī notika pavasaros; bet atlika ari lomu diezgan vasarai. Neviens nedomāja par taupāmiem laikiem, nevienam nenāca ne prātā zivis mākslīgi pavairot.
Pats pirmais veids, tiklīdz ledi izgāja, bij tači. Mūsu saimniekam tie bija pieci. Viens no Kalnamiķelānu robeža, otrs pie līča dāržines, trešs lejpus pirts, ceturts tepat pie mājām, zem lielā vītola, piekts augšpus tilta, pretim Sluķiņu istabai. Katrā tacī nāca divi līdz trīs venteri, vecā saimnieka lietpratīgi pīti, no lazdu vai kārklu klūgām, un tik glīti nostrādāti, ka saimnieks tika pajokojis:
«Ja es būtu zivs, es tādēļ vien līstu iekšā, lai paskatītos, kas par skaistu istabiņu.»
Ja, mūsu saimnieks dažreiz mīlēja arī pajokot, kaut gan vispārīgi bija kluss un ārkārtīgi nopietns.
Skaisti bija rītos un vakaros iet tačus cilāt. Pāri upītei bij pārsviestas divas kārtis. Gar kārtīm pa augšmalu no vietas sadzīti gari mieti, kurus vēlāk varēja izmarnot žogu labošanām. Tikai divas vai trīs lielākas starpas, kur vajadzēja atrasties venteru mutēm. Kad nu venteri bij kārtīgi ielikti, tad ar zaļiem egļu zariem vai vēl labāk paeglēm starpas un augšas aizlaida cieti līdz pat krastiem. Pārcilāt tad nu nebija mazais darbs. Vajadzēja visas skujas izmest krastā un pēcāk kārtīgi atkal aizdambēt, lai zivis neatrastu, kur izlīst cauri. Jāpiebilst, ka skujas bija slapjas un rītos nereti apledojušas, bet strādāts tika bez cimdiem. Un tomēr aizsprostiem zivis izlīda cauri. Jo kā gan citādi varēja izskaidrot tādu parādību, ka augšas tačos dažreiz bija vairāk zivju nekā lejas.