Visvairāk venteros līda raudas, asari, vēdzeles, tad līdakas un škaunaces. Ja pagadījās pēdējās, tad venterus tikko varēja izcelt, tik pilni tie bija. Jo škaunaces gāja lielos baros un pašas bija lielas — no mārciņu sešu līdz mārciņai, nekad mazākas. Bet reti, ļoti reti mēs viņas dabūjām tačos. Savā ceļošanas tieksmē viņas lēca aizsprostiem pāri, ka blūkšēja vien. Ja aizžogs bija par augstu, tad par tik gudras viņas bija, ka izlēca krastā uz pļavas, lai tad otrā pusē atkal iespārdītos ūdenī. Tam pierādījumu mēs vienu rītu atradām, kad bija stipra salna, tā ka līcis mirdzējia balts kā apsnidzis: trīs lielas škaunaces gulēja sastingušas apsarmojušā zālē, vairāk kā asi nost no ūdens. Bija iaizlēkušas par tālu, vai aukstums tās bij apdullinājis.
Taču laikā mēs ik dienas brokastā ēdām zivis. Saimniece tās prata lieliski izvārīt kopā ar kartupeļiem. Asari un raudas, ikru pilni līdz plīšanai, bij pavērušies kā pākstis. Mēs ņēmām zivis rokā, izlobījām vispirms ikrus kā dzeltenas oliņas un garži apēdām, uzstrēbdami virsū smaržīgo zupu. Nu nenoēsties!
Škaunaces mēs medījām galvenām kārtām ar citu paņēmienu. Es teicu «medījām», jo cita vārda nevaru atrast tai izdarībai, kad mēs rāmās, saulainās dienās, kamēr vēl Salātē zāles nebij sākušas augt, gājām zivis durt ar žebērkļiem. Ai, kas tas bij par satraukumu, kad kādā dobē ieraudzījām skaidrajā ūdenī griežoties un grozoties platas, melnas muguras un sudrabotus sānus. Tur bija savs simts škaunaču!
«Janka!» saimnieks dabūja tikai iekliegties, kad es, jau ari zivis ieraudzījis, sapratu, kas jādara.
Es skrēju saimniekam garām un nostājos straumes galā augšpus dobei.
Lejas galu sargāja saimnieces tēvs. Dāboliņš, Mārtiņš un saimnieks tad nu sāka strādāt. Saimnieks šinī, abi puiši otrā malā. Tiem skatīšanās iznāca pret sauli.
Mārtiņš bija neveikls, kā jau agrāk pie upes nedzīvojis; bet viņam bija labas acis, un, kad zivs gulēja, viņš gan varēja nodurt. Saimnieks turpretim bija tik rūdīts medinieks, ka labāk dūra skrejošu. Tādos brīžos viņš tīri vai pats kļuva par zivi. Viņš liecās un locījās. Viņš skrēja uz priekšu un atpakaļ un pa starpām svieda tikai žebērkļu ūdenī un cēla laukā. Pagriezies pret pļavu, ar asu triecienu nokratīja zivi un dūra atkal. Dažreiz viņš it kā uz labu laimi kārtiņu pasvieda, izlaizdams to pat no rokām; bet, kad paņēma, tad galā bija zivs.
Mārtiņam retumis kaut kas pagadījās pa dūrienam. Tāpat Dāboliņam. Arī vecotēvu redzēja duram. Es cītīgi sargāju savu straumes galu un gandrīz garlaikojos.
Piepeši zivis sāka šaudīties augšup. Pa seklo ūdeni nu stiepās gari viļņi. Jau dažas bija man garām. Es kliedzu, situ ūdeni, es taisīju troksni cik spēdams. Es dūru ar žebērkļu zivīm priekšā. Vairums sadurstījās un iegriezās atorā atpakaļ. Viena man tomēr bija uzmaukusies. Tātad gluži tukšā nebiju arī es.
Ai, šīs škaunaču medības! Tās atkārtojās bieži, kamēr šo zivju laiks pārgāja. Bet nekad mēs tik daudz netikām nomedījuši kā nupat aprakstītajā dienā. Saimnieks vien saskaitīja septiņpadsmit zivis. Pilna pļava! Tās visas viņš nevarēja savā kulē ietilpināt, kaut gan tā bija visai prāva. Daļu vajadzēja uzņemt man, ko es arī labprāt darīju. A4ūsu kules bija asiņainas, bet mēs nedomājām neko citu kā vienīgi par lielisko lomu.
Salāte bij bagāta upe. Ne jau man bij lemts medībās visas reizes piedalīties. Saimnieks bieži izgāja viens un pārnesa prāvas līdakas. Arī vēdzeles, ko izmina no tinējām pakrastēm. O, vēdzeļu te bija bez gala un lielas. Vecais saimnieks rādīja krūmu ūdens malā, pie kura skroderis Celms bij kādreiz labi sen atpakaļ nodūris četrudesmit astoņu mārciņu smagu. Mēs brīnējāmies. Grūti bija ticēt, bet neticēt negribējās. Varbūt no Lielupes uzmaldījies sams?
Vasarā, tad mēs zvejojām ar dukuriem, tikai ne ar stumšanu kā Šausmānos, bet ar meņģēšanu, uzspīlētiem tīkliņiem.
Kā mēs ar Minnu vai cūkganu pa dienavidiem blēņojāmies, es nemaz nepieminēšu. Bet, kad tika sarīkota liela zveja ar šiem rīkiem, tad gan bija ko redzēt.
Liepiņām bija pieci kārtīgi dukuri, tāpat vecā saimnieka mežģīti, un mēs bijām pieci zvejnieki. Es tas piektais ritenis. Tāpēc parasti paliku vieninieks un tikai Salātes platumos ieņēmu vietu rindā. īstie zvejnieki ņēma upi tā: divi uz augšu, divi nāca pretim, uz leju. Vairāk par divi dukuri reti kur varēja blakus novietot. Tā zivis tika saņemtas kā knaiblēs. Tās, kuras no vieniem muka, ieskrēja otra pāra dukuros. Kad abi pāri bija sanākuši kopā, tad kāpa malā, gāja augstāk vai lejāk un apņēma atkal izdevīgus seklumus. Dobēs, kur bija dziļāks par jostas vietu, mēs nemaz nebridām, jo tur ar dukuriem bij grūti rīkoties — ūdens pašus cēla gaisā.
Un tad nu reiz, kad zvejojām lejpus Osāniem, taisni tai līkumā, kur Salāte pienāca pie paša lielceļa, zem nolīkušas mežābeles vecajam saimniekam bij klusām iegājusi liela līdaka. Viņš bija cēlis dukuru pagalam vienaldzīgi, jo nekā necerējis. Te uzreiz tāds spēriens kā ar mieta galu pa pakrūti. Pīpine izkritusi no mutes, un vecais vīrs pats — viņam bija septiņdesmit piektais gads — augšpēdu iegāzies ūderū, pēc kam bij izrāpies krastā atpūsties.
Es atrados turpat netālu, redzēju saimnieku un Dāboliņu ar visiem dukuriem skrienam augšup, bet Mārtiņu lejup, kur es plančojos pa viņu izbradātām vietām.
«Nāc šu! Nāc mudīgi!» Mārtiņš man māja ar roku.