Es skrēju. Mēs ar lielu troksni iekritām upē, tūlīt nospiedām dukurus pie dibena, tad tikai varēja runāt.
«Ja nebūs aizgājusi vēl tālāk, kas grūti ticams, tad varbūt dabūsim rokā,» Mārtiņš gūstījās.
«Vai liela?» es prasīju, jo runa varēja būt vienīgi par zivi.
«Nu tak vecotēvu apgāza kā lakstu. Tad nu tikai bez lieka trokšņa. Man liekas, viņai jānāk uz leju. Sie tur augšā ņem strauji. Arī dūņas viņai nāk virsū.»
Sirds, to dzirdot, man dzirdami sita pie paša kakla. Es redzēju, ka arī Mārtiņš ar visu lēnināšanos pats bija satraukts. Viņam drebēja rokas.
«Tikai kad dur, priekšu tūlīt gaisā!» es Mārtiņu mācīju, kā pats biju aizai'zpērn mācīts. Bet sevī domāju, — kaut nu man gadījusies!
Starpa starp mums un augšējiem zvejniekiem kļuva arvien mazāka. Jau mēs dzirdējām un sapratām, ko viņi runāja. Arī viņi viens otru pamācīja, sevišķi saimnieks Dāboliņu.
Vēl atstarpe bija soļu divdesmit, kad Mārtiņš it kā gaisā palēca, ķērās ar abām rokām dukura līkstī un zibeņa ātrumā tīklu uzslēja stāvus.
Es redzēju ūdeni tīkliņā mutuļojam un kliedzu:
«Cel augstāk! Augstāk! Ka neizlec!»
Mārtiņš pacēla dukuru tik augstu, ka zivs nāca redzama. Kas par lāsainiem sāniem! Tad viņš izrāpās staignajā krastā un izvilka dukuru sev pakaļ. Vairāk viņš nespēja pateikt kā tikai atkal un atkal atkārtot:
«Putniņ! Putniņ!»
Mēs, pārējie, neteicām nekā.
Kaut gan zveja bija kopīga lieta un visas zivis nāca saimniekam, tomēr katram būtu bijis prieks tādu putniņu noķert, sevišķi jau man.
Pavisam saīdzis bij vecaistēvs, sēdēdams vēl turpat, kur apsēdies.
Astoņpadsmit mārciņu!
ES MĀCOS STRĀDĀT
Kā jau sacīts, saimniecei es nebiju vajadzīgs, — pie viņas bija mana māte.
Kad ganos, tad ganos, bet pa mājdienām, kas nule, diviem sieviniekiem esot, iznāca nedē|ā divas, es vingrinājos vīriešu darbos, tāpat kā starķēni tur uz jumta. Es mācījos art, tad sienu pļaut un tā tālāk. Rudenī es biju visos darbos vismaz tiktāl izskolojies, ka zināju, cik tie grūti un smagi. Viens tev padarīja tik stīvas kājas, ka tu vakarā tās nomazgāt vairs neskrēji vis skriešus uz Salāti, bet vilkies kā vecis. Kad biji rīta cēlienu nogrozījies ar izkapti pa pļavu, tad vakara cēlienā būtu labprāt gulējis un atpūties, ne turējis atkal uz rokām grābekli, sienu kašot sūnainajos līčos.
Bet pie rudziem, — ai-ai! Kaut gan saimnieces tēvs man bija iesējis tik patāgu un vieglu izkaptīti, ka tā gulēja rokā kā paijiņa, man sāpēja mugura no mūžīgās pielikšanas. Sāpēja mugura, sāni, pleci. Tas viss no spēcīgas ciršanas un kūļu velšanas. Bet plaukstas, plaukstas! Tās es ļaužu tuvumā nedrīkstēju pavērst uz augšu, lai kāds neieraudzītu. Labās rokas delna visa bija pietūkuši un sarkana un arī kreisajai no grābeklīša vadīšanas pie katra pirksta saknes bija sadzīta tulzna.
Es paslepus vēroju, kādas bija lielo puišu rokas. — Ne ēnas no tādas nelaimes kā man.
Protams, ka ar tādām goda zīmēm plaukstās es nākamās pāris dienas ganos jutos tik labi, ka dziedāt vien gribējās.
Tulznainās plaukstas es slēpu pat no mātes; un aiz kauna man būtu bijis vai zemē jāielien, ja Minna tās ieraudzītu. Par laimi tādas lietas ātri sadzīst. Vēl tikai, lapas kapājot, bij reizām zobi jāsakož un kurvīšu pīšanai uz dažām dienām jāmet miers, citādi nekas.
Vasarāju pļaut jau gāja daudz vieglāk, jo tā bija tikai atskaņa no siena pļaušanas, viegla atsākšana. Ar garkāti es jau biju gandrīz meisters.
No visiem vasaras darbiem tas grūtākais tomēr bija linu plūkšana. To man nācās izbaudīt vissmagāk tādēļ, ka nedabūju nemaz atpūsties. Dābolienei bija iemetusies, tos pašus linus plūcot, krustos krika jau pirmajā dienā, un viņa bija lūgusi saimnieku, vai nevarētu viņas atkalpošanu grozīt tādējādi, ka viņa ietu ganos un viņas dienas uzņemtos es. Man Dāboliņš solījās drusku piemaksāt, un es biju ar mieru.
Es arī iznesu savu krustu godam līdz pat beigām, kamēr noplūcām pusotra pūra sējumu. Tas bija liels linu lauks, pie tam vietām lietus saguldīts un pilns ušņu, no kurām vietumis nācās izlasīt pa vienam liniņam. Visa saime mēs plūcām tikai pirmo dienu. Otrā puiši sukāja, sēklu pogaļas zārdīja, stiebriņus sēja kūļos, veda uz Salāti, mērca un slodzīja. Bet mēs — Mārtiņa Līze, Minna, es un pa reizai arī māte — līkņājām kā dzērves no rīta līdz vakaram. Rokas mums no liniem kļuva nenomazgājami melnas, muguras stīvas no liekšanās, sevišķi, kur lini bija vājāk padevušies un kur bija pārāk ušņoti. Tik vien bij tas brītiņš atpūtas, kad varēji muguru atstiept, kamēr sasēji sauju. Bet tas ilga pusminūti, ne vairāk, un tev vajadzēja atkal noliekties. Nekāds brīnums, ka Dāboliene ar savu garo augumu sanīka jau pirmajā dienā. Visvieglāk gāja Zālītei. Viņai ar savu augumiņu nebij daudz ko liekties, sevišķi garos linos. Viņai labi tāpēc bija pasmieties par mani, kad es šad un tad, sasieto sauju nosviedis čupiņā, ņurdēdams saliku rokas uz muguras un raudzīju pēc iespējas tālu atriezties, it kā ar to būtu kas līdzēts. Bet pēc tam noliekties bija vēl grūtāk. Tu skatījies uz sauli, ja bij redzama, un nevarēji sagaidīt, kad nolaidīsies tik zemu, ka tuvais vakars sāks piedot vairāk spara. Bet bija arī dienas, kad lija vienā līšanā un tev sala slapjās rokas vēsajā vējā. Tad darbs bij divkārt smags un likās, ka vakara šai dienai nebūs. īsi, pārāk īsi likās pusdienas brīži, vēl īsāks launaga laiks. Tas vairs nebij grūtums, piekusums, — tā bija nelaime, mocība, vārdos nepasakāms stāvoklis. Es vēl šodien skaidri atceros to sajūtu, kāda mani pārņēma, kad beidzām linus plūkt. Parasti tādos gadījumos, kad kādu ilgu darbu beidza, strādnieki mēdza pasviest cepures gaisā un nokliegt, lai kaimiņi dzirdētu. Mēs klusējām. Tikai Minna, lakatiņu vicinādama, apgriezās pāris reizes kā dejā un skaļi iesaucās: