«Urraā!»
Velna skuķis tā Minna, — es nodomāju; bet prieka man par to nebija nekāda. Un es jutos laimīgs, kad varēju būt ganībās atkal pie saviem lopiem. Gluži kā toreiz, pēc rudzu pļaušanas.
Kaut gan tagad man ārīgi nebij redzamas vainas, iekšķīgi es biju kā salauzīts un garā tā nospiests, ka savam mūžam laba gala neparedzēju. Vai gan vērts bij pasaulē pavisam dzīvot?
Bet arī šoreiz es drīz sadziju, kaut biju viss viena vāts.
Neba visu mūžu linus vien plūks. Būs arī vieglāki un pavisam viegli darbi, — es jau otra rītā ganībās domāju. Un visi viņi nebūs vairs ne pusi tik smagi, kad tos pratīšu. Patiesi, vai tad aršana tagad mani vairs biedēja? Pavasarī es ar lielo arklu cīnījos kā velns ar vardi, tagad varēju tam pakaļ staigāt svilpodams, tikai mazliet rokturus pabīdīdams sāņis, paceldams vai nospiezdams. Arkla spožais spārns klāja velēnas tik kārtīgil kā cakotas lentas. Bet, kad nemācēju, tad zirgs negāja uz vagas, tad katrs nieka akmintēns izsita lemesi no zemes un bija jāstaipās, arklu atpakaļ velkot. Velēna šķiedās te par šauru, te atkal tik plata, ka apakšā palika vādze. Nē, katrs darbs gribēja, lai to iemācās, tad tikai tas kļuva viegls, patīkams, pat skaists.
Vai tas tāpat nebija arī ar tiem rotaļīgajiem amatiem, ko piekopa vecais Liepiņš? Tā pati tīklu mēžgīšana, venteru pīšana un — par visām lietām — sētuvju šūšana. Ai, kas šis pēdējais bija par darbu! Kas tie bija par traukiem, ko ar šo paņēmienu varēja taisīt! Lieli un mazi. Tos varēja uz galda likt un turēt košumam, tos varēja lietot kā miltu vācelītes, kā sētuvītes, kā siekus.
Es nezinu, vai šūšana būs īstais apzīmējums šim darb i veidam, jo vecais Liepiņš lietoja vispārīgo vārdu «pīt», bet te «ar pīšanu bij mazāk kopības nekā adīšanai iar aušanu. Paklausaities vien, kā tas tika darīts:
Tādu trauku darināja no tievām lazdu atvasēm un no priežu saknēm. Varēja sakņu vietā ņemt arī plēstas kārklu klūdziņas, bet saknes bij sīkstākas un lokanākas. Lazdas tika apstrādātas apaļas kā stiebri, saknes — plakanas kā lentītes. Lazda veidoja trauka formu, tiekdamās arvienu uz priekšu. Sakne sekoja, kā pavediens vīdamies ap abām kārtām un tās sasiedams kopā. Lai dabūtu mīksto sakni iepriekšējā šuvuma starpām cauri, vajadzēja ar kaula kaseklīti piepalīdzēt, citādi tā lieta negāja. Iesākts tika ar niecīgu lociņu, ko parasti ņēma no tās pašas priežu saknes, jo neviena lazda, pat ne vislokanākā blīgzna, tik strauji saliekties nespēja. Varbūt tikai izvārīta. Bet drīz plāksne auga un lazda liekta vairs nelūza. Ripu nu varēja audzēt tik lielu, cik platu trauku gribēja dabūt. Nu nelaida vairs stiebru apkārt, bet šuva virsū. Tā sākās trauka sienas, ko varēja stiept uz augšu, cik dziļu trauku vēlējās dabūt. Sienas varēja veidot taisnas, varēja virsu taisīt platāku, varēja arī izlaist mazu vēderu, pēc paša patikšanas. Bet, tāpat kā izlaist, varēja arī ieraut. Un tā es reiz ar izbrīnu vēroju, ka vecaistēvs izveidoja mucu. Lielu, krietnai alus mučelei līdzīgu trauku. Viņš to izveidoja pat tik mākslīgi, ka nebij jāliek atsevišķs vāks. Kā sākumā ripa audzējot bij augusi, tā viņa tagad ievelkot raucās. Kad bija palicis caurums tik liels, ka pa to varēja tikai roku iebāzt, meisters lika mieru, beidzamo kārtu glīši apšuva ar sakni no vienas vietas un noteica:
«Gatavs!»
«Ko ar tādu dara?» es vaicāju, apbrīnodams skaisto darbu.
«Nu raug, sieviešus neredzējis! — Saimniece jau sen ģeidz. Neesot vilnu kur paglabāt. Maisā tā kā svīstot. Nu jau ta reizi būs.»
Lai ko vilnai, bet vispārīgi šo darbu man iemācīties vajadzēja, lai tur vai kas! Es palūdzu vecotēvu mani pamācīt, un viņš vēlīgi teica:
«Kas tur nu daudz ko mācīt! Atnes tikai saknes un kādu pāri lazdiņu, es iesākšu. Kad tikai sākums, — vēlāk iet pats no sevis.»
Visgarām ganībām, sākot no mājām līdz pat Kalnamiķelānu robežām un vēl tālāk, stiepās grants kalniņš, uz kura šinī galā auga kroplas priedītes, bet viņā galā lazdas. Tik daudz lazdu, ka riekstu laikā nāca riekstotāji no visas apkaimes. Tas bija tas pats riekstu kalns, ko esmu jau pieminējis stāstā «Mēs ar Māru vēžojam».
Tā es nogriezu dažas sīkas, taisnas lazdiņas un izplēsu no bagātīgā sakņu režģa dažas priežu saknes, ko attiecīgi apstrādāju, kā jau biju noskatījis meisteru to darām. Kaseklīti es pagaidām uztaisīju no sausas lazdas.
Saimnieces tēvs šuvumu iesāka un, kad darbs bij uzvests uz ceļa, padeva man, sacīdams:
«Tad nu ar dieva palīgu!»
Es šuvu kā pirmo pavisam nelielu vācelīti.
Dievs man pagalam negribēja palīdzēt. Tā iznāca spuraina un tāda izļodzījusies. Bija neskaista arī savā veidā, savos samēros. Pilnīgi apaļa un pārāk dziļa, kā ciba.
Otro es iesāku pats, garenu, un pūlējos, lai iznāk līdzena. Un iznāca arī pavisam glīta. To jau man nebija kauns piedāvāt mātei.
Pēc tam es gluži tādu pašu, tikai vēl rūpīgāk nostrādātu, rādīju vecajam tēvam un vaicāju, ko viņš saka.
Meisters paņēma, apgrozīja, apskatīja un izčupinēja visvisādi, pirms nāca ar atzinumu, ka varot pārtikt.
Šo vācelīti es iedāvināju Minnai un biju ļoti priecīgs par viņas prieku.
MAN IR DRAUGS
Atcerēsities no Valašiņām, ka tur robežās ar mums sanāca divēji Brangaļi. Tās bij mazmājeles. Vienas celmos ietaisītas, tāpat kā Ariņas, otras atdalītas no Kalnamiķelānu lielās platības. Vieni renti maksāja grāfam, otri Kalnamiķelānam. Par Brangajiem mājas bija iesauktas pēc uzvārdiem, jo abi īpašnieki bija Brangaļi.
Bet pagastā bija vēl trešie — īstie Brangaļi, kurus atšķirības dēļ dēvēja par māju Brangajiem, arī par Brakšānu Brangajiem. ,