Brakšāni bij senāk saukts ciems ar trim cieši kopā sabūvētām mājām Salātes labajā krastā, un to atsevišķi nosaukumi bija: Vilītes, Ķiški1 , Brangaļi. Šiem te mājvārdi vairs nesaskanēja ar uzvārdiem, jo īpašnieki bija mainījušies. Vilītes valdīja Lizdiņš, Ķiškus — Brukma•nis, bet Brangaļus — Klibiķis.
Ciemam taisni pretim atradās diženām priedēm apaudzis kalns un kalnā Brakšānu kapi, kurus manā laikā sauca jau par Ķišku kapiem.
Vietas maina ne vien nosaukumus, bet arī seju. Latvijas laikā no Brakšānu ciema bija uz vietas palikusies tikai viena sēta — Vilītes, Ķiški bija pārvietojušies vai puskilometru tālāk un pārdēvējušies par Viesturiem. Brangaļi aizcēlušies vēl tālāk uz austrumiem, sava zemes gabala centrā, gandrīz purvā. Kas zina, uz kurieni šīs mājas tagad aizdzītas, lai radītu atkal jaunu ciematu vienam no Neretas kolhoziem.
Nūja, bet toreiz visas trīs minētās mājas bija vēl kopā, atradās lingas metienā no Liepiņām, un Brangaļu jaunā
saimnieka brālis Juris Klibiķis bija man draugs.
* * . *
Esmu mūžā izlasījis daudzus un dažādus stāstus, kuros attēlota draudzība, bet nevienā neesmu varējis saskatīt Juri un sevi. Arvien tur ir jaucies klāt kaut kas pārdabīgs, maisīts ar visādiem sārņiem. Draudzībai bij vajadzīgi apakšā mēsli kā puķei, lai ziedētu. Draudzība izauga no kaut kā — no pašaizliedzīgas izturēšanās, glābjot kādam dzīvību. Bij tur arī draudzības kopš bērnības un draudzības līdz kapam. Draugs draugam palīdzēja trūkumā. Draugs draugam atmaksāja ar draudzību, bet arī bezkaunīgi aizliedzās. Gandrīz pretīgi kļuva lasot, kad draugi sāka viens otram izmeklētos vārdos apliecināt savu uzticību. Vai kad divi jūsmīgi jaunekļi viens otru uzmudināja: būsim draugi! Apkampšanās, pat skūpstīšanās. Tīri nelabi paliek.
Viss minētais mums bija svešs.
Draugs man bija pašas draudzības labad. Viss, kas saistījās ar kādu izdarību, bija vienkārša piedeva, par ko pat paldies nebij jāsaka. Varbūt mīlestība daudz prasīja un vēlējās daudz dāvāt; draudzība iztika ar sevi vien. Pirmo kā patiesību man apliecināja Minna, otro mēs gaiši redzējām abi ar Juri pie sevis. Likās, kā draudzības dzirksts, kas bij uzškīlusies skolā, gruzdēja nemitīgi viņā un manī. Sirdī? Smadzenēs? Acīs? Kas to varēja pateikt?
Bija nepasakāmi skaisti just ilgas draugu redzēt, dzirdēt viņa balsi, uztvert viņa skatu. Kā savādi sāka sirds sist, kad par lielu gabalu ieraudzīju viņu nākam, un ilgi vajadzēja noskatīties pakaļ, kad viņš gāja projām. Gandrīz ik svētdienas Juris mani apciemoja ganos. Kad viņš
nāca pacilādamies, ar to savu garo augumu it kā vēl augstāk bīdīdams, es jau redzēju viņu smaidam, tiklīdz varēju izšķirt sejas pantus. Un man tad arī bija jāsmaida. Bet kas zina, — varbūt viņam bija labākas acis, viņš redzēja pirmais mani smaidām un tikai atbildēja.
Mēs sadevām rokas. Tad, atspiedušies pie ganību sētas, pārrunājām visikdieniškākās lietas. Es vaicāju, ko viņi tagad strādā, vai domā sākt jau sienu pļaut. Viņš man, — cik tālu mūsmājās ar darbiem.
Jurim bija uznākusi griba spēlēt, un viņš bij nopircis nelielas urnžiņas. Tās viņš dažreiz paņēma līdz, un tad mums nemaz nebij jārunā. Viņš spēlēja, un es klausījos. Tad viņš padeva spēles man un spēlēju es.
Ja gan, es spēlēju ne sliktāk kā viņš. Jo manam krusttēvam taču bija sen dienas pavisam labas umžas trim izvelkamām pogām, un es šad tad dabūju pavingrināties, kad dzīvojām kopā. Mēs spēlējām dažādas lēnas un tāpēc bēdīgas meldijas; bet arī jautrus dančus, kādi bija noklausīti un palikuši atmiņā.
«Gribi? Vari paturēt līdz citai svētdienai,» Juris atvadīdamies man piedāvāja savas spēles. Viņam nebija žēl.
Dažreiz es tās paņēmu un tad pa vakariem klētī drusku paspēlēju. Minnai patika, ka es māku spēlēt. To viņa nebij domājusi. Bet, kad reiz viņa ieminējās, ka mēs kavējot miegu un varbūt es citus traucējot, tad es citā reizā atteicos umžiņas pieņemt, aizbildinādamies, ka nav kad spēlēt.
«Man jau nemaz nav laika. Lai stāv vien pie tevis. Lai saimnieks man brālis, esmu tomēr iejūgts kā zirgs. Tikai svētdienās gan ņem līdz ganos! Un tāpat, kad nāc pie manis.»
Es paturēju, bet ne ilgi, jo Minna bija manījusi, ka cūku Miks tām sācis piedurt pirkstus.
«Tās tak nav tavas,» viņa teica, «nes projām!»
Nepagāja ne reiza, kad pie mūsu tikšanās nebūtu tikusi pieminēta Minna. Juris teica, ka no mātes puses Zālītes viņam esot radu. Es aplinkus apvaicājos, kā Minna viņam patīk, un liku nojaust, ka man — dikti.
Ja, arī Jurim Minna patika, kaut gan viņš nezināja pateikt, kas īsti pie viņas bija slavējams.
Reiz ne no šā, ne no tā Juris man tieši noprasīja:
«Tu viņu precēsi?»
Es sastostījos.
«Es jau neesmu vēl iesvētīts,» es atbildēju.
«Ko nozīmē — iesvētīts? Cerēšanās laiks ir visjaukākais. Nākamā pavasarī tu tak iesi pie pātariem. Drīz pienāks arī vajadzīgie astoņpadsmit gadi.»
Es nezinu, kas tās bij par sajūtām, kas mani pēkšņi sāka šūpot. Es it kā tiecos Jurim pateikt, ka nemūžam citu, tikai Minnu es precēšu; bet tai pašā laikā es apsvēru visu to, ko biju pie šīs meitas izmanījis un redzējis nepatīkamu, pat pretīgu. Piemēram, viņa ņēma mutē matadatas. Es teicu tikai gluži nevainīgu iemeslu:
«Kad viņa būtu mazlietiņ lielāka.»
Es biju dzirdējis ļaudis runājot, ka liela auguma puišiem patīkot mazas sievietes, un gaidīju, ko Juris atbildēs. Un viņš šo pieņēmumu apstiprināja pilnā mērā:
«Man taisni patiktu maza sieviņa. Nezini to tautas dziesmu: