Cik gribēju mutes dot, Tik pasitu padusē.»
A4ēs pārgājām uz jokiem. Bet kopš tās reizes Minna mūsu draudzībā bij ievirzījusies kā trešā, un tas mūs mazliet traucēja. Dzīvojot arī šis tas gadījās, kas sāka tieši durties kā dadzis, ne nenoteikti sūrstēt. Man sāka likties, ka ne mīlestība, ne draudzība nedrīkst būt pārāk karsta, jo tad tā drīz var pārdegt.
JĀŅU NAKTS
Jāņus, sevišķi Jāņu vakaru un nakti, es biju arvien izjutis kā sapni, ne kā īstenību. Citi svētki sākās zināmā dienā ar baznīcas laiku un beidzās ar otrās vai trešās dienas vakaru. Jāņus ievadīja agrs svētvakars un nakts. Visīsākā un gaišākā vasaras nakts, kādu vien latviešu zeme pazina. Un tomēr šo nakti cilvēki centās padarīt vēl gaišāku, saceldami uzkalnos ugunis, un īsināt vēl īsāku ar nemitīgu dziedāšanu.
«Līgo! Līgo!»
Jau zināmu svinīgumu ienesa Jāņu vakarā ik sētā lopi, nākdami no ganībām madarām apvītiem ragiem. Kā pašas no sevis bija aizpuškojušās durvju stenderes ar jauniem bērziem vai ozolu zariem. Griesti uri palodas istabās un klētīs kvēpa tādā smaržu jūklī, ka tu iegājis juties kā kādā ziedu gravā. Visur, kur griezies, tev tiecās piedurties pie vaiga kāda ozollapa, maiga mētra vai puķe, bet zem kājām mīksti un maigi gurkstēja sagraizītas skalbes.
Jāņu vakars tika uzņemts ar mielastu. Vakariņās nekad nebija vienkārši darba dienas ēdieni. Brūni apcepts siers gulēja lielā galda vidū. Tikko sakults sviests, pīrāgi un liela krūza alus, kam putas kāpa pāri malai. Un, kad bija diezgan ēsts un dzerts, kad sāka mesties turnsa, tad, saģērbušies goda drēbēs, izgājām augstākajā vai jaukākajā vietā palīgot. Riekstiņos tas bij pats sētas vidus. Valašiņās — zem kuplās ievas, Sausmānos — aiz ābeļdārza, kur upes krasts bija visaugstāks. Tur mēs ar Jurku bijām uzrīkojuši kārti ar vecu mauli galā, kas dega, deguta piezīdusies, vai veselu stundu. Līgošana te un tur, sev un visai apkārtnei, it kā dziesmās satiktos kaimiņš ar kaimiņu, pagasts ar pagastu, novads ar novadu, visa Latava. Aiz upes plīvoja Pulpju guns. Netālu pa labi Vilkatānu. Kad paši apstājām līgot, dzirdējām viņus līgojam. Likās, ka līgoja pat debesu augstumi.
Un nule Liepiņās?
Šausmānos mēs bijām vāji dziedātāji, tomēr Jāņu nakti mums skanēja. Te ne. Mēs gan bijām Bērzkalniņā sakūruši uguni, tāpat vienkārši uz zemes, jo vieta bija augsta. Mēs, gani, bijām sagrābstījuši sausus zarus un atnesuši no rijas sāniem dažas malkas pagales. Uguns dega, bet dziesmu nebija, kas būtu pārskanējušas priežu pagaļu sprakstēšanu. Arī kaimiņos nedzirdēja līgošanas, neredzēja pat uguņu.
Kāpēc tā?
Jaunieši bij visi šovakar Pauparos.
Paupari atradās aiz kapu kalna, un tos no Liepiņām nevarēja redzēt. Tie arī nebija tik tuvu, ka varētu dzirdēt līgošanu. Ja, Pauparos bij liela kluba, ko daudzināja iepriekš, tāpat kā citkārt Valašiņās; tikai šoreiz ne priekš manis.
Mēs ar Minnu bijām norunājuši, ka neiesim uz Paupariem; bet, kad es nesu malku no rijas mūsu ugunij, viņa stāvēja klēts durvīs, apģērbusies ne kā mājās palikšanai. Es izbrīnējies apstājos, un Minna teica:
«Es tomēr drusku aiziešu uz klubu.»
«Vai-īj!» es gaudīgi novilku.
Man piepeši palika tik bēdīgs prāts, ka asaras saskrēja acīs.
«Nedomā, ka man diez kā gribās iet,» Minna, balsī manu bēdu dzirdējusi, paskaidroja. «Bet esmu Pauparu Annai apsolījusi, ka būšu.»
«Mums tak sava Jāņu guns sakurta —»
Viņa nāca man gabaliņu līdz uz Bērzkalniņu, un man bija klusa cerība, ka viarbūt paliks. Es mēģināju vēl atrunāt:
«Vai tev nebūs vienai baist nākt atpakaļ? Tur būs leiši. Ka tevi nepiesit sadzērušies.»
Pats nezinu, kāpēc to visu sateicu, kam pats nemaz neticēju.
«Nāks jau daudzi uz šo pusi,» viņa atteica un uzlika roku uz manas rokas, kas gulēja uz malkas klēpja. «Ardievu!»
Viņa apgriezās un gāja atpakaļ.
«Neej! Paliec!» es dvesu, bet viņa aiziedama tāpat klusām atsvieda:
«Runā kā bērns.»
Vai es biju vainīgs, ka nevaldīju par savu laiku kā viņa, kā visi tie, kas tur šovakar skrēja? Man rītā nebij mājdiena. Es nevarēju dauzīties apkārt pa klubām.
Es nosviedu malku pie ugunskura un brīdi tur uzkavējos. Mēs bijām nedaudzi. Tikai Dāboliņu pāris ar saviem puisēniem, mana māte, cūku Miks. Saimniece vēl nebij gluži vesela pēc radībām, tāpēc arī saimnieks kalniņā neuznāca. Mārtiņš ar Līzi bija aizsteigušies uz Damasāniem pie Līzes vecākiem. Paupari bija Damasānu tuvākie kaimiņi. Tātad arī uz klubu!
Nezi ko Brangaļu Juris? — es domāju, ugunī skatīdamies. Viņš nosolījās, tāpat kā Minna, neiet, ja es netieku …
«Eima gulēt!» es parāvu Miku aiz piedurknes un aizgāju neatskatīdamies.
Kad biju jau sasedzies, durvīs iestājās māte un sauca mani, kā gribēdama tikai pārbaudīt, vai esmu klētī. Kad atsaucos, viņa teica:
«Varēji vēl papriecāties pie gunskura. Tagad tik brangi kuras. Atnāca arī Sluķiņu bērni. Es jau rītā līdz brokastam iziešu ganos.»
Ak tu māte, māte! Nevarēja viņa man to laikā pateikt? Nu viņa manu nemieru padarīja vēl lielāku ar savu piedāvāšanos.
«Tad piever durvis! Miks jau laikam tik drīz nenāks,» es teicu un apsedzu galvu.
Vēl nebija pārāk vēls. Ja nu es celtos, saģērbtos un klusām aizietu?
Tomēr nē. Jaunās drēbes glabājās lādē pie mātes drēbēm, kalpu klētī. Un kā tas izskatītos? Man liktos, ka katrs viens tad zinātu, ka esmu skrējis Minnai pakaļ.
Es ietinos segā vēl ciešāk. Es negribēju nekā ne redzēt, ne dzirdēt. Kaut tikai nācis tas rupuča puika un apgulies; citādi iztraucēs mani no miega, atvilkdamies varbūt ap pusnakti.
Atnāca puika. Dzirdēju arī, ka Dāboliņi runādamies iegāja savā klētiņā. Miks atvēra durvis, aizvēra un aizslēdza no iekšas. Kad līda zem segas, es noprasīju: