«Vai jūs tikai nodzēsāt pagales? Uz rīta pusi dažreiz saceļas vējš.»
«Kam tu aizgāji? Vai tev kas sāp?» Miks visai līdzjūtīgi vaicāja.
«Guli tikai! Kas man var sāpēt?»
Miks drīz aizmiga, bet man bij tā, it kā es nupat būtu modies no ilga iniega. Pa galvu drūzmējās doma aiz domas. Es pūlējos pievērsties daudz un dažādām lietām, lai tikai atbrīvotos no Minnas. Un tomēr katras domas galā stāvēja viņa, saģērbusies kā lellīte, tievu vidukli, rnelnu virsjaciņu. «Es tomēr drusku aiziešu …» viņa teica.
Un Juris, mans mīļais draugs? Varbūt viņiem bija norunāts reizā iet un pārnākt. Viņu svētdien, kad vaicāju, viņš sacīja, ka nezinot, kā būs. Ak draudzība, ak mīlestība, — saules siltums pusnakts smiltī! Kaut es varējis un pratis ar Minnu kādreiz tā no visas sirds izrunāties. Iiet, kad esam cilvēku vidū, tad izliekamies vienaldzīgi un, kad esam vieni, tad it kā atkāpjamies par lielu gabalu viens no otra. Klētī, tumsā, kur tepat aiz galvgaļa stāvēja viņas gultiņa, taču būtu varēts izmainīt dažus siltus vārdus; bet ne viņa to darīja, ne es. Jo man pie mutes bija Mika auss, un kas varēja zināt, vai viņš patiešām guļ vai tikai izliekas. Jau tā viņš reiz man noprasīja, kā mēs tā ar Minnu saucoties tik mīlīgi — «Minnīt» un «Jānīt», kad citi (audis nedzirdot. Kāpēc Minna nekad nesakot «Mikiņ»?
Ak, un par to visu man te Jāņu naktī bija jādomā, kad Minna bezbēdīgi dancoja, līgoja un tika varbūt pacienāta ar sieru un stipru alu. Varbūt pat ar brandavini. Jo nebija jau tur vienīgi Brangaļu Juris, Pauparu Jurks bija klubas rīkotājs, un tas bij krievos dienējis, pūta klarneti, bija slaika auguma un varēja tādu skuķi kā Minna viegli pasist padusē …
Tik garu, tik mocošu pārdomu pārpilnu nakti es vēl nekad nebiju pārcietis, kāda bija šī Jāņu nakts.
Acis man beidzot lipa cieti, kad varēju jau saredzēt klēts durvīs šķirbas, bet miegs nenāca ne tuvu.
Es izgāju ārā. Austrumi bij bāli zaļi, un šai zaļumā kvēloja garas, sarkanas svītras pāri visām debesīm. Bija silts, kā uz lietu, bet man tomēr vajadzēja drebēt. Es brīdi klausījos, kā tur aiz kalna jauktas balsis līgoja un pa starpām bļaustījās.
Jau šķiras. Jau visi iet uz mājām. Nu jau drīz …
Es līdu klētī atpakaļ gulēt. Bet vēl joprojām es neaizmigu; jo nu man bija jāgaida, jāgaida. Jāgaida, kad pārnāks Minna. Mana mīļā, mīļā meitene.
Un tad viņa pārnāca, taisni saulei lecot. Es to vēroju no istabas gala sienas, kas bija sarkana kā asinis, kad Minna atvēra durvis.
brangi kuras. Atnāca ari Sluķiņu bērni. Es jau rītā līdz brokastam iziešu ganos.»
Ak tu māte, māte! Nevarēja viņa man to laikā pateikt? Nu viņa manu nemieru padarīja vēl lielāku ar savu piedāvāšanos.
«Tad piever durvis! Miks jau laikam tik drīz nenāks,» es teicu un apsedzu galvu.
Vēl nebija pārāk vēls. Ja nu es celtos, saģērbtos un klusām aizietu?
Tomēr nē. Jaunās drēbes glabājās lādē pie mātes drēbēm, kalpu klētī. Un kā tas izskatītos? Man liktos, ka katrs viens tad zinātu, ka esmu skrējis Minnai pakaļ.
Es ietinos segā vēl ciešāk. Es negribēju nekā ne redzēt, ne dzirdēt. Kaut tikai nācis tas rupuča puika un apgulies; citādi iztraucēs mani no miega, atvilkdamies varbūt ap pusnakti.
Atnāca puika. Dzirdēju arī, ka Dāboliņi runādamies iegāja savā klētiņā. Miks atvēra durvis, aizvēra un aizslēdza no iekšas. Kad līda zem segas, es noprasīju:
«Vai jūs tikai nodzēsāt pagales? Uz rīta pusi dažreiz saceļas vējš.»
«Kam tu aizgāji? Vai tev kas sāp?» Miks visai līdzjūtīgi vaicāja.
«Guli tikai! Kas man var sāpēt?»
Miks drīz aizmiga, bet man bij tā, it kā es nupat būtu modies no ilga miega. Pa galvu drūzmējās doma aiz domas. Es pūlējos pievērsties daudz un dažādām lietām, lai tikai atbrīvotos no Minnas. Un tomēr katras domas galā stāvēja viņa, saģērbusies kā lellīte, tievu vidukli, melnu virsjaciņu. «Es tomēr drusku aiziešu …» viņa teica.
Un Juris, mans mīļais draugs? Varbūt viņiem bija norunāts reizā iet un pārnākt. Viņu svētdien, kad vaicāju, viņš sacīja, ka nezinot, kā būs. Ak draudzība, ak miles* tība, — saules siltums pusnakts smiltī! Kaut es varējis un pratis ar Minnu kādreiz tā no visas sirds izrunāties. Bet, kad esam cilvēku vidū, tad izliekamies vienaldzīgi un, kad esam vieni, tad it kā atkāpjamies par lielu gabalu viens no otra. Klētī, tumsā, kur tepat aiz galvgaļa stāvēja viņas gultiņa, taču būtu varēts izmainīt dažus siltus vārdus; bet ne viņa to darīja, ne es. Jo man pie mutes bija Mika auss, un kas varēja zināt, vai viņš patiešām guļ vai tikai izliekas. Jau tā viņš reiz man noprasīja, kā mēs tā ar Minnu saucoties tik mīlīgi — «Minnīt» un «Jānīt», kad citi ļaudis nedzirdot. Kāpēc Minna nekad nesakot «Mikiņ»?
Ak, un par to visu man te Jāņu naktī bija jādomā, kad Minna bezbēdīgi dancoja, līgoja un tika varbūt pacienāta ar sieru un stipru alu. Varbūt pat ar brandavini. Jo nebija jau tur vienīgi Brangaļu Juris, Pauparu Jurks bija klubas rīkotājs, un tas bij krievos dienējis, pūta klarneti, bija slaika auguma un varēja tādu skuķi kā Minna viegli pasist padusē …
Tik garu, tik mocošu pārdomu pārpilnu nakti es vēl nekad nebiju pārcietis, kāda bija šī Jāņu nakts.
Acis man beidzot lipa cieti, kad varēju jau saredzēt klēts durvīs šķirbas, bet miegs nenāca ne tuvu.
Es izgāju ārā. Austrumi bij bāli zaļi, un šai zaļumā kvēloja garas, sarkanas svītras pāri visām debesīm. Bija silts, kā uz lietu, bet man tomēr vajadzēja drebēt. Es bridi klausījos, kā tur aiz kalna jauktas balsis līgoja un pa starpām bļaustījās.
Jau šķiras. Jau visi iet uz mājām. Nu jau drīz …
Es līdu klētī atpakaļ gulēt. Bet vēl joprojām es neaizmigu; jo nu man bija jāgaida, jāgaida. Jāgaida, kad pārnāks Minna. Mana mīļā, mīļā meitene.