Un tad viņa pārnāca, taisni saulei lecot. Es to vēroju no istabas gala sienas, kas bija sarkana kā asinis, kad Minna atvēra durvis.
«Tu, Jānīt, vēl guli?» viņa rosīgi teica, tumšajā kaktā ātri pārģērbdamās, lai ietu govis slaukt. «Celies! Saulīte jau gabaliņā.»
Saģērbusies viņa pienāca un aizskāra manu vaigu ar aukstu, naksnīgu roku. Es izlikos, ka nu tikai tieku uzmodināts, un atņurdēju:
«Es varu gulēt līdz brokastam.» Un nu es arī tiešām aizmigu un gulēju dziļā, mierīgā miegā.
KĀJU KAITES
Izņemot zileņu pārēšanos, kašķi un masalas, es savos stāstos neesmu pieminējis nevienas citas slimības. No tā varētu secināt, ka esmu bijis visai veselīgs zēns. Bet tā nebij. Bieži man sāpēja zobi. Reiz pat krusttēvs mani, kad dzīvojām Valašiņās, aizvedia uz Sulainiškām pie žīdu daktera, kurš divus izrāva. Es bieži slimoju arī ar vidu. Man kaitēja silta maize, tā tikko no krāsns izvilkta. Vēl gardāka un kaitīgāka priekš manis bija sīpolu maize. Tāds plāns, apaļš kukulis, ko Valašiņu saimniece vasarā pievienoja lielajai maizei. Mīkla tā pati, bet šim kukulim viršu žāvēta taukuma drupačas, sajauktas ar smalki sagrieztiem sīpolu lakstiem. Nemaz manīt nevarēji, ka esi ieēdis pāri mēram. Pēc tam arvien ēda ģēlis, bija jāmocās ar spiedējiem.
Šausmānos iznāca tā, ka šad tad aizmirsos un ķiršām virsū uzdzēru ūdeni. Tad, kā sacīt mēdz, bikses gandrīz rokā bija jānes. No skriešanas, kad govis bizoja vai kad citād iznāca kur steigties, man sāka kreisajā sānā tik neģēlīgi caurduras durt, ka bija jāsaliecas līkumā.
Vēdera un galvas sāpes netika turētas par slimību, un to dēļ neviens tevi nesaudzēja, lai tu kā žēlotos. Cik dažu labu reizi es tiku vilcies lopiem līdz sakumis, kuzu uzmetis, bāls, drebelīgs, nespēdams tik stiprā balsī uzsaukt «sī, kur!», ka govis bītos. Bija tāda sajūta, it kā zem ribām būtu sāpīgs tukšums, ka visas iekšas būtu nošļukušas lejā, muguras pusē, krustos. Droši vien ārsts tādos gadījienos būtu parakstījis pilnīgu mieru, siltus apliekamos, opiju vai vismaz ieteicis kumelīšu tēju; bet tad visi būtu smējušies par tādu ķēmošanos.
Vissmagāk nācās ciest, ja kaut kas lēcās kājām. Jo kājas ganam ir tas pats, kas muzikantam pirksti.
Kā tur Šausmānos aizcieties, es Liepiņās, ticis tīrās ganībās, kur neviens tādu rāpuli kā čūska neatcerējās redzējis, neāvu kājas vairs nemaz. Sala jau viņas vēsās, slapjās dienās. Arī rīta rasā sala; bet vēlāk saulītē par to bij divkārt tīkami.
Kājas es āvu tikai pie tādiem darbiem, kur neviens cilvēks negāja basām, piemēram, pie rudziem. Vai pat tāds meisters kā Dāboliņš nebija vēl šovasar pat nocirtis ar izkapti kreisās kājas pastalai purnu? Jia nu būtu basa kāja bijusi, īkšis būtu apvērties. Un kas zina vai tad arī pašam nebūtu jāaiziet uz kukaiņu valsti. Jo kājas īkšis ir visvērtīgākais un vārīgākais pirksts. Arī rudzu stubulznāji bija smagi asi.
Tās pašas kāju neaušanas dēļ tad nu man bieži nācās paklibot; jo kur nu krūmotās ganībās negadīsies uzmīt kādam asumam, ieraut skabārnu vai citādi kā kāju ieskrambāt. Un kā par spīti vai ik reizes tāds ievainojums apauga.
Ja, kad nu nelaime jau bija sākusies, tad gan mērcēju pastalas un āvos, bet tas vairs maz ko līdzēja. Nepieraduši sprostā, tagad viegli izsūta pirksti. Apaugumam piebiedrojās jēlumi pirkstu starpās, ko nācās dziedēt ar pernicu vai vienkārši vakaros, gulēt ejot, ielokot vilnas dzijas pavedienus, lai pirksti netiktu kopā. Arī mīksta maize dziedēja.
Kad vasaras vidū uznāca lieli lieti, kad pārplūda ne vien līči, bet visas zemākās vietas ganībās un pļavās, — kājas nosūta dažreiz līdz ceļiem, vienalga, apautas vai basas. Jaunais, remdenais ūdens ādu ēstin saēda. Es staigāju sarkaniem stilbiem kā stārķis. Šai kaitei līdzēja vienīgi skābs krējums. Zināms — ārīgi.
Ja, ar kājām bija tīrais krusts. Te man apauga pārdūrums papēdī, te iedūries ērkšķis pēdas vēderiņā, te skrambājums zem skriemeņa pašā pēdas locītavā. Sākumā es jutu tikai tādu kā kņudēšanu nenoteiktā vietā, bet drīz vien sāka kaut kas spīlēties un smelgt. Pēc trim dienām jau bij tā, ka naktī aiz sāpēm negulēju un ganos būtu labprātāk lēcis uz vienas kājas, ja vien spējis izturēt. Ik vaļīgāku brītiņu es izlietoju, atlaizdamies guļus, ja vieta bija sausa, un paceldams kāju augstāk par galvu. Tā sāpes nebija tik svelošas.
«Nu jau tev atkal tur kas,» māte sacīja, tikai tagad pamanījusi, ka papēdi rie\a\žu pie zemes.
«Jā. Būs laikam kas iedūries.»
«Parād!»
Es apsēdos uz klēts priekšas un izstiepu kāju.
«Nu ja. Es jau domāju.»
Viņa aizgāja uz istabu.
Es saņēmu sāpošo kāju rokās un pavērsu pēdu uz augšu, kā biju to jau vairākkārt darījis ganībās. Vēl tur nekas vairāk nebij redzams kā plašs piepampums.
Māte bij no saimnieces dabūjusi šķēlīti taukas gaļas. Ar nātnu lupatu viņa piesēja gaļu vainai, iepriekš paspaidījusi un atradusi īsto vietu, kur, pirkstam pieduroties, es sarāvos.
Nu sāpes uzreiz aprima, bet ne jau pavisam. Tauki darīja biezo kājapakšas ādu mīkstu, un tā vieglāk padevās, tik bij tā labuma. Vēl es kliboju dienas divas, viebdamies un acis aizmiegdams, ja kaut kas drusciņ metās klāt. Ikreiz, kad sadzinu, un rītos pirms izdzīšanas māte kāju apskatīja un piekodināja sargāt, lai vēl neiet pušu. Es ari klausīju un eietos, jo zināju no piedzīvojumiem, cik viegli tika, kad tāds augons gāja vaļā tad, kad apakšā jau bija uzaugusi jauna ādiņ.a, un cik sarežģīta lieta varēja kļūt, ja to aizpiģināja bez \a\ka.
Tad pienāca brīdis, kad māte ņēma lāpāmo adatu un manu nazi, ko iepriekš vajadzēja izslīpēt uz galda skrāģiem labi asu.