«Es lai griežu, jeb tu pats griezīsi?» viņa teica.
«Labāk es pats!»
Es pievilku kāju tik tuvu acīm, cik vien tas bija iespējams, un labu brīdi vilcinājos, skatīdamies, kā tur zem biezās papēža ādas bija saspīlējušies zaļi pūžņi. Nu arī skaidri varēja redzēt zaļajā laukumā pašā viducī melnu plankumiņu — nelaimes cēloni.
Gan jau gluži bez sāpēm tas man neiedūrās, — būtu tūlīt izvilcis, visas šo vairāku dienu mocības būtu atkritušas …
Es mēģināju melnumiņu skribināt ar adatas smaili. Es dūru, bet tik saudzīgi, ka adata pa virsu vien šļūca. Beidzot tomēr parādījās sīks strutu punktiņš.
«Vaļā ir!» es iesaucos. «Nu tikai dod tādas zāles, kas velk un dziedē, un veselību kā ar roku atņem,» es jokoju.
«Kas tev tur vilks pa adatas dūrumu? Do šu!»
Viņa izņēma man no rokām rīkus un uzsauca:
«Tikai nerausties! Neko jau nesāpēs. Pats redzi, ka āda izsāpējusi, bez asinīm palikusi.»
Es sakodu zobus un skatījos projām, bet tad apdomājos un raudzījos, kā māte to izdarīs, kas man neveicās. Kāju es cieši saņēmu abās rokās un turēju stingri.
Māte ar to pašu adatu norausa izspiedušās strutas, tad, mazliet stāvāk paceldama, pabīdīja smaili zem ādas tai pašā pušuma vietā un ar nazi gar adatas apakšu mazliet pavilka.
Izvērtās vesels pikucis biezu pūžņu. Man sagriezās vemas aiz pretīguma, bet pārgāja; jo nu kāja uzreiz tika atlaista kā no spīlēm. Prāts kļuva pavisam priecīgs.
Nu gan vairs basām kājām neiešu nekad, — es sevi noņēmos un teicu: «Paldies, paldies!»
Bet mana apņemšanās ilga tikai tikām, kamēr kāja sadzija. Tiklīdz jaunā āda bija kaut cik nostiprinājusies, pastalas atkal karājās uz gultas stakles, zeķes gulēja kājgalī zem maisa. Un drīz vien basajām kājām gadījās atkal kas nelabs.
SAVĀDĒŅĀ
Ja kāds būtu jautājis, vai Šausmānos man kas patika, kā man žēl, es bez apdomāšanās būtu teicis «nē». Varbūt upe? Jurks? Plašās pļavas un dzērvju klaigas Stulvī? Ari nē.
Āriņās man palika jaunā saimniece, pie kuras, aizgājušam jaunajā vietā, bija šad tad jāpiedomā, sevišķi, kad tikos ar viņas brāli tur pļavas viņā galā. Ari bērzu birzī te istabas galā bija jauka, bet ne jau tik jauka, ka būtu gribējies to paņemt līdz. Lai viņa aug turpat!
Valašiņās bija Māra un skroderis. Vecās ābeles, kuplā ieva, kamēr ziedēja. Tas viss.
Riekstiņi — ja, tur man nepalika nekas, kas bija ārpus manis paša, tur palika mana bērna sirds un manas baltās dienas.
Bet vai tas viss nebij sācis jau pārvilkties kā ar rūsu? Nekas man vairs nelika priecāties par to, kas tur bijis jauks, nekas man arī vairs nesāpēja, kas bija pārciests. Es biju gājēja cilvēks, kam labi visur un īsti labi nekur. Šogad šeit, citugad citur. Izvelc kā lozi un aizej, paļaudamies, ka būs labāk nekā vecajā vietā.
Un patiesi. Vai Liepiņas nebij tikpat skaista sēta kā Sausmāni? Vai tā pat nebij jauna istaba? Un vai Salāte nebija daudz mīlīgāka par upi, kas arvien bija šķērslis, kad gribēji kur tikt? Visas darīšanas — skola, baznīca, tirgi, visa pazīstamā pasaule tur gulēja aiz upes. Kalni šeit nerēgojās tālumā, aiz pūriem un mežiem; tepat aiz diviem Salātes līkumiem pacēlās Kapu kalns, apaudzis šmaugām priedēm. Kad Salāte izkāpa no krastiem, kalns atspīdēja ūdenī kā spogulī ar visām vārnām, kas lidinājās augšpēdu. Tepat gar dārza malu gāja lielceļš. Dzeltenas grants gubiņas zaļajā grāvmalā. Tilts pār Salāti, uz kura margām, elkoņus atbalstījis, varēji noskatīties zivtiņu rotaļās un redzēt vēžus kāpaļājam pa apglumējušajiem pāļu galiem. Aiz neliela paugura viņpus Salātes bij Orulis. Divdesmit minūšu gājiens līdz Riekstiņiem, līdz skolai, līdz Ariņām un Valašiņām. Vai te nebija pats pasaules vidus? Es šogad biju izvilcis labu lozi.
Ja arī viss pieminētais te būtu bijis drusku citāds, tad pats galvenais — ganības, salīdzinot ar Šausmāniem, bij paradīze pret elli. Jau olnīca apkārt Bērzkalniņam bij pavisam citāda nekā Šausmānu taisnais ganu ceļš. Žogs olnīcas galā vis neizbeidzās, bet turpinājās visapkārt ganībām, aizstiepdamies ziemeļos līdz Kungudruvu robežām, tad asā leņķī uz Riekstu kalnu, kur pa dienvidu piekalni atnāca atpakaļ līdz izejai, norobežodams ganības no līča, laukiem un citu māju zemēm.
Zogs bija pilnā kārtībā, divacainiem stuburiem, ik pa desmit soļiem stuburs. Netika jau skaitīts, bet tur varēja būt savi trīs simti stabu vien. Kur nu vēl kārtis! Kad saimniece pukājās par tādu izšķērdību, kas vienīgi ganam par labu nākot, saimnieks atteica:
«Esmu pats pie tēva ganos gājis, zinu, ko gans spēj un ko nespēj. Zogs nenes labu ganam, bet tev.»
Tā tas arī bija. Ganības Liepiņās nebij neko platākas kā Šausmānos. Bet tur tās bija klajas, te — aizaugušas. Pie tam visgarām stiepās skujām, priedītēm un lazdām apaudzis paugurs, īstenībā kaupre starp Salāti un nelielu sūnakli. Ja nu gans stāvēja lauka malā, viņš nekad nevarēja drošs būt, ka aitas vai kāda zaglīga govs nav jau ielavījušās viņpus kauprītes līcī, un otrādi. Turpretim tagad
30 — Zaļā grāmata nācās tikai uzmanīt, lai lopi nelien kārtīm cauri. Tā netika ne līcis noganīts, ne laukmales izbradātas, kas citādi pie vislielākās noskriešanās būtu noticis. Zināms, man no tā labums tika gan, un tāpēc es vēl tagad varu Liepiņu ganības saukt par paradīzi. Es staigāju mierīgā garā gar sētmali, pa ārpusi, un vēroju galvenām kārtām aitas, lai nelien cauri. Un, kad lopi uzvirzījās kalnā, es pārgāju uz līča pusi un nostājos tur ārpus sētas.
Es tiku izlasījis dažas grāmatas, kādas jau nu tās bija un cik to izdevās dabūt. Bet galvenokārt es pinu visādas ķerbeles un ķerbelītes, kurvīšus un arī vācelītes, kad vecais saimnieks man bij iemācījis tās šūt. Salmu laikā es arī nopinu dažas cepures. Es šīs lietas darināju pašu vajadzībām un vienam otram pa draugam. Bet māte mani reiz uzvedināja uz citām domām. Viņa teica: