Tagad es ieraudzīju. Četras milzīgi lielas, bālgani zaļas olas, tādiem pašiem tumšiem raibumiem kā ķievietei. Tievgaļi visām glīši kopā, resgaļi uz āru.
«Ekur būtu pontāgs! Bet droši aizperēts. Eima projām, lai nāk putns sēdēt virsū. Ja ola dabū atdzist, paliek vanckarē.»
Mēs bridām atpakaļ uz grāvja malu, priecādamies, ka tādēļ vien bija vērts iet šito ceļu, jo ne viens, ne otrs nekad nebijām tilviķa olu redzējuši.
«Cik lielas!»
«Un cik smailiem tievgaļiem!»
Abi putni laidelējās labi attālu no mums.
«Nāciet droši, mēs jūs neaiztiksim!» es saucu, un putni kā sapratuši atsaucās: «Tūlīt! Tūlīt!»
Es gāju pa Minnas pēdām un visu laiku domāju prasīt, vai viņai sausas kājas vai slapjas, jo pašam zabaki šļurkstēja, it kā tur kāds steigšus strēbtu karstu putru.
Vai nu dzirdējusi troksni, vai savas kājas atmanījusi, Minna beidzot apstājās un teica:
«Vai nebūtu prātīgāk basām? Šitā mēs vēl samērcēsim apavus. Purvs slīgst arvien zemāk. Nezi kā tur būs pie lielā grāvja. Liekas, ka tur ūdens stāv uz pļavas.»
Un, nesagaidījusi manas atbildes, viņa noliecās, atraisīja kurpju siksniņas, nomauca, izgrieza no zeķēm lieko ūdeni un nesa apavus rokā, sevi mierinādama, ka gan jau līdz Buividam izkaltis; jo patlaban sāka pa reizai uzspīdēt saule. Man ar kāju noaušanu negāja tik viegli. Zābaki bija drusku apauguši, tos varēja ar mokām kājā dabūt, aiz osnāin stiepjot un uz zemes piesitot, kur nu vēl nomaukt.
«Man tad neko,» es dižojos un gāju šļurkstēdams tālāk.
Vieta patiesi kļuva aizvien slēnāka. Nu jau grāvja mala vietām tā kā pārtrūka un teka pagāja zem ūdens. Vēl gan varēja pārlēkt, tomēr es sāku nožēlot, ka nebiju maucis zābakus nost. Kas tagad kaitēja Minnai? Viņa kāpa bez bēdām visās pančkās un smējās, kad es, dažai pāri lēkdams, klupu. Jau es sāku kurnēt, sak, labāk būtu apkārt gājuši; bet Minna mani mierināja: nu jau dziļāks vairs nebūšot. Lielais grāvis jau tikpat kā klāt.
Dziļākais tomēr bija vēl priekšā. Ūdens taisni vilnīja, tumši zils koši zaļajā grīslī. Un kur tad te nu bij tā laipa? Minna likās izbrīnējusies. Tiesa, tik agrā pavasarī viņa nebij gājusi un nezināja, ka ūdeņi no tik maza mežeļa kā Baubulines tik ilgi nenovilkās. Un, it kā man no viņas paskaidrojumiem labāk tiktu, sāka stāstīt, ka, taisnību sakot, ne vienas Baubulines, arī Ģēģeru purvs un Krivieku sūnaklis guļot te virsū. Mēs skatījāmies, vai neieraudzīsim kur kārti, iegriezušos kārklos vai iespriedušos kādā ciņu starpā; bet bija redzams tikai ūdens un vairāk nekas. Tad Minna sacēlās uz brišanu un mudināja mani ar:
«Nav ko kvernēt. Zābaķeļus nost, biksines nost, un bridīsim!»
Es skaidri zināju, ka zābakus nedabūšu nost. Bikšu gali bija dziļi zābaku aulos, tātad arī biksēm bija japaliek kājā. Es grasījos iet atpakaļ. Tad Minna mani nodēvēja par rupuci un lika ķerties kukarēs.
«Bet tad še — turi manas zeķes un kurpes, man pašai jātur lindraki!»
Tā nu mēs laidāmies nezināmā dziļumā. Es neredzēju, cik augstu Minnai nācās celties; bet pa rcizai viņa gūstijās vien un gribēja griezties atpakaļ, aizvien tomēr saņēmās un stūrēja uz priekšu. Kājas man brīžam iemirka ūdenī. Man kļuva bail. Es turējos tik cieši, ka nesēja atreiz reizām atgādināja, lai nežņaudzot rīkli cieti. Bet kā es varēju nežņaugt, kur man vajadzēja pašam turēties un vēl turēt viņas apavus. Beidzot mēs tomēr bijām otrā malā un sākām abi rcizā smieties, kad stāvējām atkal katrs par sevi.
«To stigoni izbrist!» Minna lielījās. «Tu tnanā vietā būtu piemurdējis kā kaķis. Reizumis kājas tik tikko izvilku.»
Patiesi kājas Minnai bija kā dūņuvērsim. Viņa tās noskaloja tīrā ūdenī, apmauca zeķes un kurpes, jo te nu bija samērā sauss, sakārtoja galvas lakatiņu, apvaicājās, vai nav mute netīra, un mēs gājām atkal. Nu jau nadzīgi vien.
Drīz mēs bijām uz lielceļa, un tepat netālu parādījās Buividu pusmuižiņa — mūsu mērķis, baku potēšanas vieta. Ieraudzījuši sarkanos jumtus, mēs atkal aptvērām mūsu pienākumu un kļuvām pavisam nopietni. Kaut nu mani zābaki tikai pārstājuši strēbt!
Kad bakas bija iepotētas, mēs gājām mājās kā apdāvināti. Nu mās taču bijām droši, ka nepiemetīsies slimība, kas tik briesmīgi maitāja cilvēka izskatu. Mēs runājām: sak, kas tur nu bij no visām tām briesmām, par kurām tika priekšlaicīgi tik daudz melsts un kas man vairākas dienas un naktis gulēja prātā kā smags melnums? Dakteris — jauns, laipnīgs, iznesīgs kungs. Mugurā sniega balts mētelītis, klambari uz dibena. Rokā tikko saredzams nazītis. Atstumj krekla piedurkni un — čiks, čiks, čiks — ievelk trīs strīpītes, ne kaķa skrāpējuma vērtē … Pēc nedēļas jānāk parādīt un izņemt zīmi. Atpakaļ mēs, protams, gājām gar Ķeirēmt
SAIMNIEKS UN SAIMNIECE
Vienmēr man bij plaši vaļā acis un ausis. Man vajadzēja visu redzēt, kas notika ap mani, un dzirdēt uz priekšu un atpakaļ. Dažreiz es no lielo runām noķēru tikai dažus vārdus, bet, saliekot tos kopā ar agrāk par to pašu lietu dzirdētiem, iznāca jau veseli teikumi un pat notikumi. Tā es biju šo to noklausījies par saimniekiem, un vasaras vidū man par viņiem bija noteikts jēdziens.
Kad dzīvojām Riekstiņos, man likās, ka par mūsu saimnieku nav varenāka saimnieka un ka saimniece ir spraunāka par visām. Nu es sāku noģist, ka te, Valašiņās, bij pavisam kas cits kā tur. Riekstiņiem bez kalendāra un dziesmu grāmatas nebija cita nekā ko lasīt. Valašiņiem bija plauktiņš pilns visādu grāmatu. Viņiem nāca pat avīzes. Saimnieka nelaiķis tēvs bij bijis tik taisnīgs un krietns virs, ka mācītājs ierakstījis baznīcas ruļļos viņa miršanas dienu ar piezīmi: gaišs cilvēks, kas bijis visai apkārtnei par priekšzīmi. Otras tādas atzīmes grāmatās nevarēja atrast.