«Tu solies iet krievu skolā. Vai tev ir ar ko? Vai tu nevarētu, kur te tik vieglas ganības, savā dēņā smuki pelnīties? Tu māki cepures pīt. Rudzu lauks ir līdzās ganībām. Tu pin ķerbeles, kurvīšus un vācelītes. Kam tev par velti projām dot? Kas grib dabūt, lai maksā.»
Patiesi. Kā man tas pašam nebij ienācis prātā!
Es sāku cītīgi strādāt. Manam vecajam, krusttēva dotajam fiskarim bija ko turēt. Es griezu, plēsu, drāzu, mizoju, skuju gramzdus nost. Tas pats nazis pildīja man kalta vietu, kad vajadzēja kurvītim laist stīpiņu cauri virskokam. Gluda radzīte man glabājās kabatā kā galodiņa.
Nereti no griešanas man labajā rokā rādītāja pirksts satvīka. Ikša gals bij vienās galeniskās svītrās sagraizīts, gan seklāk, gan tik dziļi, ka rievu dibenā bij redzama jēla rniesa. Es pūlējos, es centos ko nopelnīt.
Protams, ka krievu skola Paņemonē daudz maksāja. Manas algas, kas skaidrā naudā bija tikai pieci rubļi gadā, tik lielam nodomam nepietika. Kas man nekaitēja pelnīties, kur saknes, lazdas un kārkli bij uz vietas dabūjami. Es pinu vienkāršus grozus kartupeļu ņemšanai. Tos man atpirka saimnieks pa desmit kapeikām gabalā. Es arī pinu mazus groziņus no mizotiem kārkliem un pavisam maziņus, ko varēja pārdot vieglāk un dārgāk nekā lielos. Nu man viņi vairs negāzelējās kā citkārt Valašiņās. Tie balstījās pat uz veselām četrām ribām; mugurkauls bij ierāvies dziļāk un stāvēja ar reni kā tuklam zirgam. Nu es mācēju pīt arī četrukantīgus kurvīšus, ko meitieši labprāt pirka, adīkli kur ielikt. Kas tādu kurvīti redzēja, nevarēja nociesties neapvaicājies, kas tādus taisa.
«Nu tad gan smuks!»
Un, kad jau pats tik smagi bija salielījis, tad raudzīja arī nopirkt.
Mans krusttēvs, tāpat vecaistēvs un vecāmāte, tagad dzīvoja Ģēģeru istabiņā, un viņiem bija divi pūravietas zemes katrā laukā. Viņi turēja divas govis, un arī zirgs viņiem bija.
Es to stāstu tikai tādēļ, lai vārds un jēdziens «pārdot» nekarātos gaisā. — Manus pinumus māte, paslēpusi zem seģenes, aiznesa uz Ģēģeriem, un, kad krusttēvs brauca uz Āniškām, tad paņēma līdz.
O, Aniškās tādas lietas varēja daudz labāk pārdot nekā Sulainiškās. — Viens pats Galagauckis reiz bij nopircis trīs četrukantīgos kurvīšus, sacīdams, lai kaut cik arī tiekot tam puisim, kas gribot skoloties. Viņš bij samaksājis veselu rubli, un tā bija liela nauda.
Tā man pa kripatai vien no šīs blakus peļņas iznāca tik daudz, ka varēju tiešām apmeklēt iecerēto skolu.
Dažus kurvīšus es tiku arī aizdāvinājis: saimniecei tādu pavisam prāvu, kāmī viņa turēja tīrās bērna drēbītes, un Minnai gluži maziņu, kuru redzēdami visi brīnējās, kā tik maziņu pavisam varot uztaisīt
«Ko lai es tur glabāju?» Minna priecādamās jautāja. «Tik sīku lietiņu man nemaz nav. Tur jau pat šņukdrāņiņa ne-!ien.»
«Ierunā tur šad un tad manu vārdu, Minnīt!» es atteicu.
LIEPIŅĀS OTRAIS GADS
..
PAEGLIS
Šogad Liepiņās izskatījās savādāk nekā pērn. Saimes sastāvs bija grozījies tā, ka es biju nostādīts pagalam citādākā stāvoklī. Jau tas vien, ka man nu bija tika' viena mājdiena nedēļā, likās man par ļaunu esam.
Ja, Dāboliņš bij aizgājis, un viņa vietā atnāca nekad neredzēts puisis — Mārtiņš Paeglis. Un, tā kā viens Mārtiņš mums jau bija, tad šis tika saukts tikai uzvārdā.
Paeglis bija liels un plecīgs, no plakano cilvēku sugas. Varēja pēc izskata pilnīgi ticēt, kad viņš pie reizas palielījās ar spēku, stāstīja, ko cēlis un ko nesis, ko izdarījis. Bet vēl vairāk viņš lielījās ar savu brāļadēlu, kurš bij Jelgaviņā apmeklējis pilsētas skolu, un šī palielīšanās man visai patika. Paeglis ar to pierādīja, ka bija jaunu laiku cilvēks, nekāds atpakaļrāpulis, par kādiem rakstīja avīzēs. Šis puisis sāka man patikt vēl vairāk, kad reiz dzirdēju no viņa mutes šādus vārdus:
«Tev nu gan arī vajadzētu raudzīt aizbēgt no arkla. Esmu dzirdējis, ka tu runājot vāciski un krieviski, ka put vien. Tad kāda velna lauzīt kaulus?»
«Tas viens, par to krievisko, gan taisnība. Es tagad, pēc krievu skolas, kur nedabūja nemaz latviski sarunāties, varu tīri brangi gavarīt. Es tak noliku eksāmu vis. Bet vāciski neesmu nemaz mācījies. Esmu tikai ieklausījies dažus teikumus skolā no tiem, kas uzteica vācisko. Tik briesmīgi gudrs nemaz neesmu.»
«Vēl labāk,» Paeglis atteica. «Tev slava iet pa priekšu. Manies tikai pakaļ!» Un nosmējās, pielikdams: «Tad jau es varbūt vāciskajā būšu tikpat stiprs kā tu — drei sesken, drei vāveren, eine valdšnefe und fīr funt lufaten!» Bet krieviski es nezinu vairāk kā tikai — pod koškorn siģit, platočka maļenka. Vai tu vari man to pārcelt latviski, ja esi tik liels krievs. Viens riktīgs ruskis man tulkoja, ka tur sēdot mazs kaķēns. Bet ko tu saki?»
«Es noprotu, ka tur sēd pie loga kāda meita, mazu lakatiņu galvā.»
«Nu akurāt!» Paeglis iesaucās. «Nē, nē, — es ar tavu galvu pat ganos vairs neietu, kur nu vēl par puisi.»
Tā pamazām Paeglis man sāka likties daudz pieņemamāks, nekā pirmajā dienā izskatījās. Mati nelikās vairs tik sarkani un plāni, deguns kļuva īsāks un ne vairs tik grubuļains. Sejas sarkanums, vasaras raibumi un gaišās acu skropstas sāka viņa būtībai pat pieskanēt. Vēl joprojām drusku atbaidīja viņa lielās rokas, spalvainas kā Ēzavarn. Un kājas, kuru ikros bija bumbulis pie bumbuļa, it kā tur dzīslas zem ādas būtu sasaistītas mazgu mazgos.
«No kā tev tas?» es pirts namiņā viņam prasīju, kad bijām divi vien, kad citi jau iekšā pērās.