«Ne jau, bračka, no dancošanas. No lielām nastām,» viņš vienaldzīgi atteica.
Paeglis bija, neraugoties uz visiem bumbuļiem, aplam kājīgs. Viņš nereti uzaicināja mūs ar Zālēnu skrieties, un mēs netikām viņam ne tuvu līdz.
«Ja,» viņš tad sacīja, «skriešanā es vēl neesmu pretinieka sastapis. Pie kaušanās gan Dekšņu Zariņš manīgāks. Iedomājies tikai, — pat garais Bušs, kam visi ceļu griež, vienos zaļumos ar Zariņu saķēries un pēc tam brīnējies: nieka zēns no paskata, bet tādu cirtienu pazodē, ka tev jākrīt, gribi vai negribi.»
Paeglis mīlēja runāt par sportiskām lietām, arī par dzeršanu un par meitām. Bet viņš nepīpēja, tāpat piedzēries netika redzēts un klubās ne iar vienu meitu tuvāk neielaidās kā vienīgi, cik to prasīja dancis. Raudzīt blakus nosēsties vai kārstīties, kā citi to dažkārt darīja, viņš nemīlēja. Kaujoties nekad netika redzēts. Par visu to viņam patika tikai runāt.
Viena kaislība, ko visi varēja vērot, Paeglim tomēr piemita: viņš mīlēja šaudīt. Viņam bija veca vienstobrene, ko pastāvīgi turēja pielādētu, pakārtu pie sienas virs savas gultas. Viņam bija arī īsts pulvera rags un mīkstas ādas skrošu maciņš. Tiklīdz naktī suņi stiprāk ierējās, viņš izgāja no klēts un gāza šāviņu gaisā. Bet pa svētdienām šļūca uz pīlēm gar Salāti vai ložņāja pa ganībām, meklēdams kuratiņas un zaķus. Cik viņš nebij bauvējis, bet vienmēr pa tukšu.
«Es tak gaidu vienreiz to zaķi!» saimniece smējās, kad svētdienā sēdāmies pie maltītes.
«Labs nāk ar gaidīšanu,» Paeglis atteica. «Nekur nav jāsteidzas. Tu dod tik labi ēst, ka es ne gaļas dēļ skraidu. Mani senči laikam būs muižnieki bijuši, vismaz no tēva puses. Es nevarētu nemaz dzīvot, ja man plintes nebūtu.»
To nu viņš pielika no sirds, un to man nācās pieredzēt, cik satriekts Paeglis bija, kad rudenī, taisni sējas putnu laikā, viņa bise bija prom. Bet par to būs vēstīts atsevišķā stāstā.
Kaut Paeglis saimniecei melsa, ka neskrien gaļas medībās, tomēr ikreiz pārnācis nosirži žēlojās, kad nebij medījums kritis. — Lai nu skrienot var gadīties šā vai tā, bet stāvošam mērķim viņš gan varēja noņemt uz mata. Un tomēr bija tā, ka, ja redzēji Paegli izstiepjam bisi, redzēji dūmus nokūpam, tad varēji būt drošs, ka redzēsi arī ko aizskrienot.
Visas šķūņu durvis, visas rijas sienas Liepiņās bij vai nu ar krītu, vai ogli aptraipītas. Vidū liels punkts, apkārt stīpa, pēdas divas caurmērā. Tur Paeglis bij mērķī šāvis un šāva joprojām. Jo pēc katras nekritušās vārnas vajadzēja bisi1 izmēģināt, kā tā nesa. Vai netēmēt drusku pa Labi vai pa kreisi, mazliet augstāk vai zemāk? Bet katru reizi iznāca savādāk, — tātad bise nebij smādējama. Velns viņu zina! Viņš mēģināja visād. Bēra vairāk un mazāk pulvera, tāpat izmēģināja skrošu daudzumu. Varbūt viņš piesita prapjus pārāk stipri? — Bise streijoja, tas tiesa, bet vai nu tik traki, ka neviena skrots medījuma neķēra. Un Paeglis pārbaudīja jo pamatīgi tālumu, ik par desmit soļiem izskaitīdams, cik mērķī skrošu. Par desmit soļiem, kas bij vismazākais attālums šaušanai, dažas skrotis bija pašā sirdī. Labi! Bet par trīsdesmit viņš mērķa aplī saskaitīja vairs tikai trīs, bet par piecdesmit, kas būtu vispiemērotākais attālums, — nevienas! Viņš meklēja. Mēs abi pārmeklējām visu sienu. Velns ar ārā! Beidzot tomēr saskatījām tā kā ar resnu zīmuli mazlietiņ iespiestas dobītes. Skrotis sienu bij gan aizsniegušas, bet baļķos nebij līdušas.
Paeglis no tiesas saskaitās. Viņš saņēma bisi pie stobra gala, gatavs to triekt pie kāda akmeņa; bet tad atguvās un pielādēja atkal.
«Tie bija mani milža soļi. Vidējam cilvēkam, kā tev, tur iznāktu septiņdesmit. Tas jau ir tālums priekš zaldāta plintes. Gan jau gadīsies kādreiz zaķis tuvāk. Par divdesmit tak ar viņu var droši šaut. Še izmēģini vēl tu ar savu aci!»
Es atmetu tos pašus piecdesmit soļus ar savām kājām un šāvu kula durvīs, pašā viducī iezīmētā punktā. Skrotis, protams, cietajos dēļos nebij līdušas, tāpat kā pirmīt baļķos, bet visā lielajā četrstūrī vairāk neatradām kā astoņas bedrītes.
«Droši vien būs vairāk,» Paeglis sevi mierināja. «Būtu vairojamais stikls, varbūt atrastu otras astoņas.»
Saimniekam visa tā šaudīšana diez kā nepatika, bet viņš nekā neteica, jo citādi Paeglis bij vārīgs puisis.
Minna par viņu taisni jūsmoja, uzsvērdama, ka viņš atrodoties taisni precību gados. To ņemdams vērā, es, puisi pārbaudīdams, teicu:
«Tā Minna gan ir acīgs meitēns. Man viņa briesmīgi patīk.»
«Tāda pindzelīte ir,» Paeglis, ne acu nepamirkšinādams, atteica. «Ek Jankiņ, gan ieraudzīsi pasaulē smukākas un daiļākas.»
Man drusku smeldza tāda niecinoša atbilde, jutos tomēr laimīgs, ka ne jau šis vēl būs, kas Minnu precēs. Ātrāk tad Brangaļu Juris, ja ne es.
ZĀLĒNS
Katram jau no virsraksta būs skaidrs, ka Zālēns — Minnas brālis. Viņš te Liepiņās ieradās pagalam neparastā laikā, rudenī. Zālītiene viņu atveda ar vāju zirģeli, kam apakšlūpa karājās kā dažam vecam cilvēkam. Rati bija uz koka asīm, maišuks pārsegts ar lupatiņu deķi. Vēlāk es dabūju zināt visai lielu un bēdīgu notikumu, ko Minnas māte bija saimniecei izstāstījusi, bet kas mūsu māju nepadarīja ne tumšāku, ne cilvēkus bēdīgākus. Man liekas, ka pat Minnai tikai pirmajā vakarā bij saraudātas acis. Minnas māte bija omulīga viešņa, tāda pat kā citām reizām. Par notikušo visi runāja, kā par sen pagājušiem laikiem runāt mēdz.
Minnas tēvs bija nomiris. Nomiris pavisam mīklainā nāvē. Viņu atrada kādā rītā svešās mājās nokritušu pie klēts durvīm, domājams, ar trieku. Kādā apmātībā viņš tur bija aizgājis, to nevarēja izdibināt. Bet vēlāk gan pasaule stipri parunāja, ka vecais kareivis mīlējis piedurties svešai mantai un kas zina vai viņam nebijis skotelē mūķīzeris. Jo neviens taču naktī neies pie svešas klēts, vienīgi lai tur nomirtu.