Ļaužu mēles mēdz būt nesaudzīgas, es tāpēc tādās valodās nemaz neklausījos, lai neievainotu savas jūtas pret Minnu. Noticis tas bija tik tālu, par trīsdesmit vai vairāk verstēm, trešā pagastā. — Vai tur nebij baumām telpas diezgan izaugt no nekā par blāķi?
Lai bija kā būdams, Zālēns jau pērnajā rudenī ieradās šeit, un arī viņa jaunākais brālis bija šeitan. Saimnieka ūsas bija pavisam nokārušās, bet viņš saimniecei nekā neiebilda, jo Zālīšu māte taču viņai bija tēvamāsa un jaunā paaudze — brālēni un māsīcas. Kur vēl tuvākus radus, ja viņai pašai nebija ne brāju, ne māsu? — Skolas laiks jau bija pienācis. Lielais brālis, kas bij par mani tikai vienu gadu jaunāks, tika no Liepiņām skolā sūtīts, bet mazo — metot kā iemeslu trūkumu — zēna māte gribēja nodot mācībā pie kāda laba skrodera. Grāmatu skaitīt viņš tā kā negribēja. Un, kad es rudenī, savu vasaru atganījis, aizgāju uz krievu skolu, Zālēns gāja savu trešo ziemu tepat Riekstiņu skolā, lai nākamā pavasarī ietu pie pātariem; bet Pēteris, mazais brālis, sēdēja līdzās Štikauckam un mācījās par drēbnieku, kā nu bij pasākts skroderus dēvēt. To visu bija izgādājusi saimniece. Manai mātei viņa bija pat par Zālēnu jau iepriekš nopriecājusies, ka nu šai reizi būšot rnaktīgs zēns, ko šur tur pasūtīt, jo es jau esot tāds pasmags.
Zālēns nebij augumā par mani mazāks, un es no sacītā nojautu, ka man vairs Liepiņās tik gludi neies kā līdz šim. Tomēr Minnas dēj es paliku vēl otru vasaru, lai, kā māte teica, vairāk sabriestu; jo diez kāds spēka vīrs nebiju un, ko strādāju, to veicu vairāk ar maņu.
* * *
Es gāju atkal savās parastajās gaitās, noteikti savu beidzamo vasaru, pēc skaita septīto. Man aiz muguras bij krievu skola. Es biju godam izturējis pārbaudījumu un dabūjis no Pandēļa pedagoģiskās padomes papīru, ko skolotājs Servūts ieteica glabāt līdz mūža galam. Es tiku iesvētīts. Zālēns savu trešo ziemu arī bija izgājis, bet pie iesvētīšanas saimniece viņu nelaida, sacīdama:
«Jau govis ganīt iesvētītam kauna lieta, ne vēl cūkas.»
Bet cita pienākuma viņa nevarēja izgudrot.
Cūkgana amats Zālēna pašapziņu nebūt nemāca. Virslūpu tālu izstiepis pār apakšlūpu, viņš svilpoja visādas meldijas un kapāja ar pātagu skosas, bet, kad bija sadzinis, tad mtijās ap saimnieci, šo to aiz vaiga aizšāvis un pa reizai mutē apveldams. Tak jau rads, — es nodomāju, — un darīju, kas bij mans darāmais, bez sevišķas iztapības.
Mana māte kopš Jurģiem nebija vairs šeit. Viņa dzīvoja pie vecākiem un brāļa Ģēģeru istabiņā. Es biju pirmo reizi viens, un man vajadzēja pašam zināt, ko drīkstēt un ko nedrīkstēt. Man nebija neviena, pie kā pieiet padoma paprasīt vai pateikt, ko domāju. Vienīgais tuvais cilvēks bija Minna, un tomēr tas bij pavisam kas cits.
Pa reizai māte gan uz Liepiņām atnāca. Ar saimnieci viņas bija tā kā draudzenes kļuvušas, tā bērna dēļ; jo māte pati tika teikusi par savu ciemošanos:
«Iegribējās Mikiņu redzēt, ne jau tevi. Tu esi liels. Kā par bērnu vairs par tevi nevar priecāties. Tu apprecēsies, un tev būs tuvāks cilvēks par mani.»
Es tā kā satrūkos. Vai viņa bija nojautusi, ka Minna man patika? Jeb vai Minna pati viņai bij ko teikusi?
«Par agri tu raizējies,» es atteicu. «Es gribu papriekšu paskoloties.»
Es viņai parādīju kalenderi, ko man bij atnesis Brangaļu Jurks un kur stāvēja pilna lapaspuse ar visādām skolām, kādas ieteicams latviešiem apmeklēt. Visur gan bij jāmaksā, visur prasīja lielākas priekšzināšanas, nekā man bija. Dažās varēja mācīties uz kroņa rēķina, bet par to vēlāk bija jāatkalpo. Es kāpaļāju pa šo skolu režģi augšup un lejup, bet pat pilsētas skolas Jelgaviņā un Jēkabštatē šķita nesasniedzamas.
«No tavas skolas man netiks vieglāk. Kam tev sevi mulsināt!» māte noklausījusies mani aprāja. «Labāk mācies strādāt! Vingrinies, lai var citugad derēt par puisi.
Skaties, kā Zālēns, — zēns kā adata. Saimniece saka, ka no viņa gan cilvēks iznākšis, bet tu esot par daudz stīvs.»
Es labāk neatbildēju. Es taču nevarēju luncināties ap saimnieci, kur viens jau viņai tinās apkārt.
«Rads paliek rads,» es tikai noteicu un domāju savu domu.
Tiesa jau tas bija, bet tikai pa dajai. Zālēns tika turēts vēl tā kā bērna kārtā, un viņš bērnu arī tēloja. Viegli paskrēja, ja tika kur sūtīts. Jāja zirgus kā čigāns, kas sevišķi patika saimniekam. Un tas vien tiešām darīja mani stīvu un neveiklu, jo katru reizi zināju, ka tieku salīdzināts ar Zālēnu. Šis to drīz izmanīja un centās vēl vairāk, ņemdams jau "palīgā arī muti, kas drīz attīstījās pārāka par kājām un rokām. Vainauckis! — es dažu labu reizi nodomāju un, kad jutos stiprāk piešķiebts, domās pieliku: Vainauckis un Ķieģelmanis!
Kaut gan Zālēns skaitījās cūku gans, viņš tomēr sastrēgumos gāja arī pie vieglākiem darbiem. Viņš mācēja art, ecēt. Padod tikai viņam zirgu! Evā-ā! Kad man bij mājdiena, par laimi, šogad tikai viena nedēļā, mēs pļāvām sienu. Saimnieks bija ievēlēts kādā pagasta amatā un bieži nebij mājās. Tā Zālēns jau sāka spēlēt saimnieku. Es neraudzīju lēkt no ādas laukā, lai tiktu viņam līdz. Varbūt pat biju drusku nolaidīgs, jo domāju, ka velta visa cenšanās un ka man atliek tikai viens pārākums, tāpat kā Ķieģelmanim, domāt, ka esmu gudrāks par saimnieci un Zālēnu kopā.
Es tīri kā par spīti pa reizai aizšāvos uz skolu un dabūju no skolotāja krievu grāmatas, ar kurām varēju palielīties.