«Vari šito izlasīt?» Es, Zālēnam pie acīm piebāzis grāmatas virsrakstu, prasīju.
Zālēns pastiepa virslūpu un pa balsienam izlasīja:
«Or ļe anska ja ģie va.»
«A?»
«Tik ērmīgus vārdus nebiju dzirdējis. Un tu saprot, kas tas ir?»
«Drīz jau būšu visu izlasījis. Saprotu daudz, tikai ne visu izprotu.»
«Kā tā?»
«Tur notiek lietas, par kurām ne tev, ne man nav bijis jādomā.»
Nekad arī Zālēnam nenāca prātā domāt par kaut ko citu kā vienīgi pašam par sevi. Pieaudzis viņš apprecēja Liepiņa māsu un kļuva par saimnieku Zvejniekos. Bet viņu sētai nebija laba slava.
RAĶETE
Sudmalu salā bija atkal zaļumu svētki. Nu man ar tiem vairs nebij nekādu tuvāku sakaru. Dziedāt es negāju. Kaut gribējis, nevarēju iet, jo saimniece par tādām lietām negribēja ne dzirdēt. Pat uz pašiem svētkiem es netiku, kaut gribējās ļoti.
Mēs ar Minnu bijām par lielo zaļumballi izprātojušies visvisādi, jo ari viņai bija skaidri un gaiši pateikts, ka nekāda skriešana nebūs. Vai ik vakara, iekam miegs pieņēma, mēs gudrojām un runājām, kā izbrlvoties kauču naktī, kad visi darbi nolikti. Minna bija arī runājusi tādā virzienā.
Atbilde bij noteikts nē.
Tad Minna bija atsaukusies uz pērno klubu tur Pauparos.
Nē un nē! Pauparos vismaz naudu neprasīja. Vai viņai tās trīsdesmit kapeikas kabatā zviedza?
Reiz man gadījās viņu sarunā noklausīties. Minna minēja, ka arī es labprāt gribētu iet, ka mums briesmīgi gribas dancot, ka aiziet un atnākt diviem pa klaju lielceļu nebūtu bail.
Saimniece smējās:
«Kas šie, sivēni, par dancotājiem, — ko domā!»
Es nevarēju nedusmoties par tādu ietiepību un, lai kaut ko nepateiktu, pazudu. Protams, — es sirdījos, — ja tu tur grozītos kā elefantu mātīte, tad gan būtu ko redzēt. Tikai sala tad pagrimtu zem ūdens un visi noslīktu. Arī tu pati…
Mēs atzinām, ka nav vairāk vērts ne lūgties, ne cerēt, bet apņēmāmies vienkārši aiziet. Minna bija sevišķi neatlaidīga. Viņa teica:
«Jānudie, kad nelaiž, nelaiž, — aizšausim paslepen. Ja ne laikāk, kač ap pusnakti!» Un tā arī izdarījām.
Svētku vakarā mēs aizgājām gulēt laikus kā visas dienas. Aizslēdzām no iekšas durvis vis, lai būtu, kā parasts. Saģērbties mēs itin labi varējām pa tumsu. Minna brāli bija uzpirkusi, lai paliek mierīgi guļot un vēlāk lai nepļāpā.
«Atslēgu mēs paņemsim līdz un vēlāk klusītēm ienāksim. Mēs nestāvēsim ilgi.»
«Stāviet kač līdz rītam,» Zālēns atteica. «Kas man tur ko kamīties — svešam starp svešiem. Jums varbūt visi pazīstami.»
Tā mēs klusām izgājām, jāsaka, izzagāmies no klēts.
Nakts bija gaiša, bet kas par to. Saimnieki gulēja savā kambarī, istabas viņā galā, pie tam mājas otrā pusē. Tie jau nu droši nekā nevarēja manīt. Saimes istabas logs gan bija taisni klēts durvīm pretim; bet kas nu nakts laikā stāvēs pie loga un skatīsies! Mēs žigli ieslīdējām olnīcā, jo pa ganībām bija vistaisnāk. Kalnamiķelānu tiltiņā pāri un uz lielceļa!
Mēness bija apaļš un spīdēja pilnā spožumā. No olnīcas kārtīm krita melnas ēnas uz ceļa. Drīz mēs bijām ganībās, pie senkapu kalniņa. Te Minna pieķērās man pie rokas un teica:
«Kad tu zinātu, cik man b.aist! Skaties, — nezi kas tur tāds balts kustējās?»
Mēs apstājāmies. Patiesi tur bija kaut kas balts. Paspīdēja un tūlīt atkal nozuda.
Piekalnītē stāvēja retas priedes, daži bērzi — visi resni, veci koki. Saimnieces tēvs vēl teicās redzējis savā
bērnībā dažus neapkritušus krustus. Te bija noteikti veca kapsēta.
«Iesim labāk atpakaļ!»
Es manīju, ka Minnas rokas drebēja; jo nu viņa bija sakrampējusi manu roku ar savām abām. Bet man pēkšņi iekrita kas prātā. Es paklusām iesvilpos un saucu: «Ami!»
Un, paraugies tikai, acumirklī baltums atkal iznira no tumsas. Tas tiešām bija mūsu Arnis. Priecīgs, ka ticis uzrunāts, viņš man pieslējās klāt. Bet ar to ari mūsu gājiens bija tikpat kā vējā. Arnis bij tāds ciema slota, ka katram labprāt taisījās līdz, kas tikai saģērbās svētdienas drēbēs. Māju tuvumā viņš parasti turējās no cilvēka par lielu gabalu un tikai vēlāk pielipa kā dadzis un neatkāpās ne rājams, ne sitams.
Tātad salā tikt un izgriezt danci nebij vairs ko domāt. Mēs taču nevarējām iet zaļumballē ar suni. Mazliet sašutuši tomēr lēnām gājām uz priekšu. Nakts bij tik silta, tik gaiša, ka likās — grēks būtu tādu nogulēt, ja jau biji palicis nomodā. Un tomēr ne tik silta, ka būtu karsti, tomēr ne tik gaiša, ka varētu visu skaidri saskatīt. Zaļš miglainums ietērpa kokus un mājas, un redzēt varēja vairāk ar iedomu nekā ar acīm.
Mēs aizgājām līdz Lazdu kalnam. Tur augšā bija klajš. Varēja jaust piekalnē Kalnamiķelānus un lejā, tepat priekšā, Osānus.
Te pēkšņi izšāvās no kalna muguras spoža uguns svītra augstu debesīs, noliecās kā vītis zāļu stiebrs, pārplīsa kā taukšējams zirnis ar tikko sadzirdamu «pakš!» un izbēra zilas, zaļas un sarkanas lodītes.
«Raķete!» es iesaucos. «Tu redzēsi, — būs vēl! No šejienes var labi redzēt.»
Mēs palaidām rokas vaļā un apsēdāmies. Amis nogulās mums pie kājām.
Laikam taču uguņošana bij beigusies. Agrāk mēs aiz krūmiem tikai nebijām raķetes pamanījuši. Nu mēs gaidījām velti uz brīnumainā skata atkārtošanos.
Sāka spēlēt. Mēs dzirdējām gan tikai bungas un pa reizai resnās taures, bez meldijas. Bet tas bij valša ritms. Minna pievirzījās man gluži klāt. Es apliku roku viņai ap vidu, un mēs lēnām šūpojāmies taktī.
«Nabagu deja …» es čukstēju.
Minna pēkšņi ar abām rokām aizsedza sev acis.