Es neprasīju, kam viņa raud, jo zināju, ka ne visas reizas raudām iemeslu varēja vārdos pateikt. Varbūt viņa atcerējās savu tēvu, kā viņš kādreiz to uz ceļiem bija šūpojis. Varbūt viņu bij ieņēmusi vasaras nakts savā klēpī un aijāja. Varbūt viņa piepeši aptvēra savu un arī manu lomu pasaules nabagu pulkā.
Man pašam nebij tālu līdz asarām. Es raudzīju atcelt viņas rokas no acīm, un, kad tas bij noticis, viņa tikpat strauji, kā bij sākusi raudāt, aptvēra manu kaklu un ar muti pieglaudās manām lūpām.
Nekad agrāk es līdzīgu jūtu nebiju pazinis, nekad vēlāk neesmu šo brīdi jutis atkārtojamies. Kā tā raķete tur pāri kalnam palika viena manās acīs un atmiņā, tā šis brīdis un šī nakts. Es sajutu vasaras pārpilnību bez taurēm, bez uguņošanas. Jo spīdēja taču mēness tieši virs mūsu galvām. Grieza vairākas griezes miglainajā līcī. Un suns kā uzticams sargs gulēja pie mūsu kājām.
Minna bija nemanot man ievirzījusies klēpī kā bērns. Es glāstīju viņas vaigu. Es apmīļoju viņas apaļos krūšu kamolīšus. Es pametu savu plaukstu guļot uz viņas celīša, ko sedza tikai plāns katūna svārciņš. Viņa man uzticējās. Es varēju viņai tikt vēl tuvāk, bet es to nedarīju — taisni šīs uzticēšanās dēļ.
«Tu mani precēsi. Vai ne?»
Es pamodos kā no sapņa. Vai tā bija viņa, kas to teica? Vai ko līdzīgu jau pern man netika jautājis Brangaļu Juris, un es nezināju, ko viņam atbildēt. Es nezināju arī tagad, ko teikt.
Minna atkal un atkal lika savas karstās lūpas man pie mutes, bet tas vairs nebija tas dzintardzidrais skūpsts. Aiz šī te kaut kas slēpās. Slēpās kaut kas smags, pelēks — grūti darbi, bērni, varbūt nesaticība.
Kā nojautusi manas domas, Minna atlaidās, brīdi sēdēja, vērdamās miglā virs Salātes, un, kad es nerunāju, izslīdēja man no klēpja, piecēlās un rūpīgi izlīdzināja drēbes.
«Iesim, Amīt, uz mājām!» viņa teica, un tūlīt mēs arī gājām.
LUSTES KARŠ
Kādā pievakarē piepeši no skolas puses uz lielceļa parādījās pulks jātnieku. Visiem bēri zirgi, un cilvēki melni kā kraukļi. Noteikti tie bija zaldāti, jo turēja augstu uzslietus pīķus. Viņi jāja pa pāram, pa pāram, un rinda bija tik gara, ka pirmie nāca drīz jau pie mūsu rijas, bet gals vēl nebij saredzams, tāpēc ka aizliecās pāri pirmajam kalnam. Tas bija brīnišķīgs skats. Un vēl brīnišķīgāks tas kļuva, kad nejauši kā norunājuši visi jātnieki sametās uz priekšu noliektiem pīķiem un zirgi izstiepās pilnos lēkšos. Zeme dimdēja, un Salātes tilts rībēja kā bungas ilgu laiku. Tādus jātniekus varēja dabūt redzēt tikai bildēs un pēc bildēs redzētajiem varbūt sapņos.
Bija prieks jātniekos noraudzīties, bet tas ilga pārāk mazu brīdi. Kad tilts bij beidzis dimdēt, atlika apziņā tāds kā tukšums, kā bailes.
«Kas te būs, kas nebūs?» ļaudis cits citam vakarā vaicāja.
«Varbūt poļi taisa atkal buntes.»
Mēs, kas jātniekus bijām redzējuši paši savām acīm, kā tie nāca no Susējiņas un aizgāja uz muižas pusi, zinājām vismiaz, ko bijām redzējuši; bet varēja iedomāties, kā bija tiem ap sirdi, kas tikai dzirdēja par gaidāmiem kariem. Laime, ka baumām nebij necik laika izplatīties un ka starp iedzīvotājiem gadījās pa zinātājam, kas bij krievos dienējuši un daudz maz apjēdza, ko nozīmēja tāda jātnieku parādīšanās. Tā mūsu Mārtiņš, kas bij dienējis Dinamindē lielgabalniekos, tūlīt teica:
«Nebīstaities, ļautiņi, — cits nekas nebūs kā manevri.»
Mārtiņa domu apstiprināja saimnieks, atnesdams no policejas skaidru ziņu, kas tur pienākusi noaugstākas valdišanas: septiņdesmit tūkstošu kareivju no visādam ieroču šķirām, nākdami vieni no Dinaburgas, otri no Rigas, sastapšoties Neretas pagastā, kur iepriekš izmeklētā vietā notikšot kauja. Vieni aizstāvēšoties, un otri uzbrukšot. Viss tas, protams, pa jokam. Šaus ar tukšiem šāviņiem. Lai neviens nebīstas, visi pašu zaldāti, ne turki.
To visu bija uzdots pagasta valdei darīt iedzīvotājiem zināmu ar rakstu, kas nolasāms katrās mājās.
Mēs uzelpojām. Es ār lopiem tagad turējos vienīgi līcī, no kurienes gaiši atvērās lielceļa posms savu versti garumā. Lai kam, bet man jau nu gan nekas nepamanīts nevarēja garām paiet, — vienīgi ja nakti.
Kas viņu zina, varbūt karaspēks gāja arī pa citiem ceļiem, ja jau jātnieki izlīda te no tādas nomales. Varbūt viņi gāja izklaidus pat pa laukiem, pa mežiem, pa pagalam maziem celiņiem. Jo ziņojumā bija teikts, lai zaudējumus, kādus karaspēks nodarītu tīrumos, pie lopiem un pie ēkām, vēlāk pieteic, un valdība tos atlīdzinās.
Pagāja visa nākamā diena saspīlētās gaidās. Uz lielceļa nekas neparādījās. Bet trešās dienas rītā, kad es lopus tikko biju izdzinis, tepat aiz Kapu kalniņa, kā no zemes izauguši, parādījās divi jātnieki bez pīķiem, tikai plintēm uz muguras. Viens nogriezās pļavā, otrs piejāja man gluži klāt un vaicāja, vai es neesot redzējis tuvumā zaldātus. Es biju visai lepns, ka varēju kareivi saprast un arī viņam krieviski atbildēt. Nu arī šis li'ka zirgam pārlēkt pār neaugsto ganību žogu un iejāja līcī, lai dotos pāri Salātei un tālāk uz lielceļu. Es gribēju kliegt, lai nejāj šinī vietā pāri, jo tur viņā pusē bija liels stigonis, lai griežas drusku augstāk; bet nevarēju atrast, kā krieviski to pateikt. Un, kamēr gādāju, tikām viņi jau bij iejājuši upītē un tikuši tai pāri. Bet nu nāca ļūnējs, un abi zirgi lēnām iegrima līdz vēderam. It kā kāds tos būtu aiz kājām satvēris un turētu, viņi nemēģināja pat pakustēties. Tad jātnieki izrāpās no segliem un vilka aiz pavadām. Un, raugi, tagad zirgi, nejuzdami vairs uz muguras nekāda svara, izstiepa kaklus, taisīja dažus lēcienus, tā ka dūņas izsprāga gaisā, un bija uz cieta līča.