Te manas acis pameta jātniekus un vērsās uz lielceļu, kas nu piepeši bij pieškīdis cilvēku pilns. Kājām, plintēm pār pleciem, raņicām uz muguras, rokas reizā vicinādami, reizā celdami kājas, tur gāja pulks aiz pulka. Tikuši tālāk, viņi izklīda, un, kad nāca pie Kalnarniķelānu kalna gala, tad varēja redzēt kā skudras rāpojam vairākos nelielos pūlīšos. Izskatījās kā tumšas rūtis uz gaišajiem rugājiem. Pa reizai nobrīkšēja šāvieni un pār katru rūti lidinājās zils dūmu mākulītis.
Bet nu es nesapratu vairs, kur skatīties. Jo tepat pie Orujkroga rijas notika kaut kas vēl lieliskāks. Te daudzu zirgu vilkti, lauciņā sastājās rindā vairāki lielgabali. Cik ātri un veikli viņi to izdarīja: piebrauca, nolēca zirgu vadītāji, nolēca vīri arī no lielgabaliem un ložu ratiem. Tiklīdz pirmie zirgus bija atkabinājuši no dīstelēm, otrie apgrieza lielgabalus, paslēja stobrus gaisā, kaut ko tur drusku pačakarēja un tad šāva. Pastiepās gaiši dūmi pret zemajiem mākoņiem, un par lielu gabalu izplētās uguns blāķis. Tad nāca tāds rībiens, ka govis gaisā palēcās. Izgāzuši vairākus šāviņus, lielgabalnieki tikpat veikli bija atkal sakārtojušies un laida aulekšiem tālāk, uz baznīcas pusi. Viņiem sekoja vezumnieki, kulbas ar lielām Sarkanā krusta zīmēm. Redzēja dažus arī ar velosipēdiem skrienam, bet tādu nebij daudz. Vispār tāds divritenis bija vēl retums. Man šķiet, es pirmo reizi šo daiku tad redzēju. Cilvēks tikai drusku kustināja kājas un drīz bij garām visai zirdzinieku rindai.
Kā visiem lieliem notikumiem pakal velkas garas astes, tā ari šim lustes karam. Pietika ļaudīm ilgu laiku ko runāt. Bija taču tik daudz kas redzēts, gan notālēm, gan gluži klāt. Tur bija ģenerāļi, palkavnieki, oficieri un untrapacieri. Tika sistas bungas, un varenus maršus spēlēja pilns kara orķestris, kāds nekad nebija pat redzēts, kur nu vēl dzirdēts.
Kādā lidzenumā aiz Bungātājiem vai Palsānietn, kādā tur ellē, abi karapulki bija satikušies, klieguši gan «urrā!», bet bez kādas kaušanās atkal aizklīduši kā melni debeši, katrs savu malu. Tik vien tās lustes bijis, ka muzikanti spēlējuši un lielākie uzdzēruši cits citam veselibas.
Atpakaļ nākam karaspēku es netiku redzējis. Runāja, ka būšot laikam aizgriezušies uz dzelzceļu, šķērsām pāri Kurzemei, — vai nu uz Krustpili, vai uz Skrīveriem, — un tad aizbraukuši vieni uz Dinaburgu, otri uz Rigu, no kurienes nākuši.
Bija tiešām derīgi paskatīties tādu karu, kur nekrita dzīvības. Bet moku jau pietika ari šeit katram zaldātiņam par sevi. Jo īpaši kājniekiem. Mana māte bija redzējusi divus krieviņus, kas atpūtas brīdī sēdējuši uz grāvmalas un pārāvušies. Kājas noģērētas tā, ka auti bijuši sarkani un pielipuši pie pēdas. Māte to teica ar lielu nožēlu un galā piemetināja:
«Kādi jau kuram tie ķeizara dotie zābaķēļi, un kāda kuram no dieva veselība.»
KALPU KLUBĀ
Sākot ar tiem laikiem, kad no mūsmājām vecāmāte mani pa reizai paķēra līdz uz Oruli, lai, pie muzikantiem uz galda tupēdams, es redzētu, kā danco, man šis iestādinājums patika. Cilvēki priecājās, un neviens to neliedza. Pat vēlāk, kad pagastu pārlūkoja krievu uradņiks, klubām nevajadzēja nekādas atļaujas, rīkotāji par to neņēma naudu. Tāpēc vasarā nebija tādas svētdienas, kad pēcpusdienā kaut kur nesanāktu jauni ļaudis uz dancošanu, bet vecie uz pļāpāšanu un paskatīšanos. Kurās mājās vien bij kādas lielākas telpas, istaba, klēts vai kuls ar kaut cik līdzenu plānu, kur vien dzīvoja možāki jaunieši, tur tika taisīta kluba. Ko tas rīkotājiem maksāja? Tikai muzikanta pacienāšanu. Pūles un rūpes jau netika skaitītas.
Daudzās viņās es tiku bijis, šais klubās, protams, tikai kā novērotājs, tā sacīt, ārpus sētiņas. Padaužas meitenes jau nu gan mujās lielajiem pa vidu, ka biželes vien lēkāja; bet mēs, zēni, labāk stāvējām durvīs vai svabadākā kaktā un skatījāmies. Vai vēl labāk — ja bija vasara — ņēmāmies pa āru.
Esmu jau notēlojis lielus sarīkojumus, kā tos pašus lielos zaļumus sudmalu salā, tad balli Valašiņu aplokā, esmu pieminējis arī Paupara klubu, uz kuru Zālīte aizskrēja viena. Kalpu klubeles esmu atstājis kā nesvarīgas pavisam neaprakstītas. Tās man toreiz likās tik niecīgas kā paegļu krūmi mežā. Bet, kad labi apdomā, tad bija ko redzēt arī katrā no tām, pat tai visnabadzīgākajā.
Vispirms jau garie, neēvelētie soli gar sienām, uz kuriem ar plānākām drēbēm sēdēt bija bīstami un tāpēc meitas paklāja šņukdrāniņu, pirms apsēdās. Tad gadalaikam piemērotie pušķojumi. Kur vien varēja iespraust priežu skuju vai tikko izplaukušu bērza zariņu vēl spīdīgām, lipīgām lapām, tur tas tika darīts. Bij klētiņas, kur griesti nemaz nebij saredzami aiz visādām vasaras puķēm, gan lauka, gan dārza, kas pusvītušas nokarājās virs dejotāju galvām. Durvis bija aizpuškotas no āra un iekšas. Ja sētsvids bija iežogots, tad arī vārti bija appušķoti.
Kalpu klubā parasti bij tikai viens muzikants, visbiežāk ar umžām jeb armaņukām. Ja varēja kādā klubā sabalsot umžas ar pijoli, iznāca kungu kluba. Bet, kad izdevās vēl dabūt Paupara brāli ar klarneti, tad to jau varēja saukt par balli. Kā visu mazo klubu kopsavilkumu es mēģināšu šeit notēlot.
Uzskatāmības labad liksim klubai norisināties tepat mūsu kaimiņos Dekšņos, kur par puisi ir jau minētais stiprinieks Zariņš un meitu — Veculvānu Andra māsa, skaistule, kādas otras pagastā nebij. Mēs ar Paegli un mūsu Minna esam ielūgti, un es esmu sevišķi šim gadījumam izsaucis no Ģēģeriem savu māti, lai vakara cēlienu atgana, jo, kā jau sacīts, man mājdienas šogad bija retas, un ne jau kluba tika taisīta, ņemot vērā kāda gana apstākļus.
Klubas sākās parasti ap pulksten trijiem pēc pusdienas, lai meitām, kam svētdienu rīti gulēšanas ziņā neko daudz neatšķīrās no darba dienām, iznāktu drusku nosnaust diendusu, jo tad cilvēks tūlīt izskatās prišāks. Kad nu Minna uzcēlusies vēl nomazgājās ar mutes ziepju plēntiņu un ejot drusku sakarsa, tad nevarēju vien beigt skatīties viņas skaistumā. Vecākas meitas, klubas vietai tuvojoties, vēl saknaibīja vaigus un sakodīja lūpas; tā viņas tad sēdēja gar savu sienu ziedošas kā magones. Šo skaistuma kopšanas paņēmienu man bij atklājusi Minna, un pie tā nebij nekas piebilstams, jo ari mana vecāmāte izskatam pievērsa lielu uzmanibu, bieži atkārtodama sakāmvārdu: lai pie zemes, bil prišs! Vai arī: lai kač salmi vēderā, bil tik jaka mugurā!