Kaut gan mūsu saimniece bij visu skriešanu pretiniece, šoreiz neteica nē, kad prasījāmies uz klubu. Mēs tikām uz iešanu pat pamudināti. Uz kaimiņiem bij jāiet, lai tur kas! Citādi ļaudis varēja domāt un pat saimniekus sākt aprunāt, ka māju starpā kādi naidi. Un tā mēs ar Minnu viegli tikām un, nepacietības pilni jau labi aizlaikus saģērbušies, urdījām Paegli, lai tak taisās žiglāk, uz ko šis atbildēja, lai neuztraucoties. Esot nepieklājīgi ierasties pirmajiem. Un arī neizdevīgi. Lai tikai padomājot: tie, kas nākot, saradušos gandrīz neredzot telpas krēslībā. Bet, ja kāds ierodoties vēlāk, tad visas acis skrienot tam pretim no tumsas uz durvīm. Zināms, tikai jāejot iekšā pa danču starpu un jāprotot kārtīgi paklanīties uz visām pusēm un skaļi pateikt: «Sveiki visapkārt!»
Tā mēs arī aizgājām, ne par agru, ne par vēlu, un klēts durvīs izšķīrāmies. Minna aizvirzījās uz meitu soliem, mēs ar Paegli palikām turpat durvju kaktā un sarokojāmies ar tuvāk stāvošajiem puišiem, kas jau slaucīja sviedrus.
Man pazīstamu te bija vairāk kā Paeglim, jo, agri sācis skolā iet, biju gandrīz visiem jauniešiem skolas biedrs. Te bija Brača Pricis, Eļļuks, Veselis, Lazda, muižas Spēlmanis ar savām divrindu armaņukām kā muzikants. No meitenēm Dzirinieku Anna, Damanaucka Late, Mēnesienes Līžuks un daudzi diaudzi. Visi jau pieauguši, lieli, nopietni cilvēki. Meitas saposušās kā un cik vien prazdamas.
Un tad ieradās Veculvānu puiši — Andris un Pēteris, Baltuža audžudēls. Tāpat abu Veculvānu un Valašiņu meitas. Viņus ievadīja jau pieminētā skaistule, Andra māsa. Un nu es skaidri redzēju, ka Paeglim bij taisnība par to vēlāku atnākšanu. Tā puiši, kā meitas, visi apbrīnoja Andra milža stāvu, kaut no vaiga viņš nebija pārāks par citiem. Un viņa māsa taču bija te droši vien jau arī agrāk grozījusies, kā mājas rneita, tomēr es viņu tikai tagad pamanīju un tīri vai apstulbu. Baltu, kroķotu kleitiņu, platu rozā zīda jostu, kas apžņaudza vidu un, uz muguras un tāpat priekšā iziedama vēl platāka, izveidoja asus stūrus. Piedurknes pie pleciem bija platas kā spārni. Viņas gludi atsukātie mati atstāja pieri gluži kailu, ko nu rotāja vienīgi skaisti izliektās uzacis. Un tad zem tām ne visai dziļi paslēpušās zilās acis tik bezvainīgi un rāmi raudzījās, melnu skropstu apņemtas, kā kad visu to, kas te redzams, klusi apbrīnotu. Man iešāvās prātā Paegļa vārdi: gan ieraudzīsi smukākas un daiļākas… Te nu viena no tādām bija! Bet vai nevarēja gadīties vēl kāda cita, kas arī Andra māsu nostādītu ēnā? — Nebija jau ne ko gudrot, ne domāt, jo šīs acis pie manis neuzkavējās. Man bija jāpietiek ar to, kas jau bija mana.
Kad atnāca Brangaļu Juris, es atlaidos no Paegļa un turējos pie drauga. Prankuseju dancojot, katru reizi bijām pretējos pāros. Arī iepriekš norunājām, kādas meitas ņemsim, lai negadītos tādas, kas otram nepatīk vai savā starpā nesatiek. Vienai jau nu katrā ziņā vajadzēja Minnai būt. Bez tam, tā kā mēs abi drusku spēlējām umžiņas, tad lielu vērību piegriezām Spēlmanim, kurš patiesi brīnišķīgi spēlēja.
«Redzi,» es Jurim teicu, «kā tas ar to muziķi ir. Vai Spēlmanis mācībās nebija tīrais tītars? Un kā viņš tagad spēlē! Taisni prieks klausīties, ne vēl dancot.»
«Vai zini,» Juris atteica, «ar divrindu armaņukām nemaz slikti nevar spēlēt. Iekliausies tikai labi! Kur mums ar savām jāsadrebinā plēšas, lai ātri pārlēktu no skaņas uz skaņu, viņš vienkārši iesprauž starpā pustoni, un tas tik skaisti un apaļi apveļas.»
Ilgi laika tagad nebij runāt, bet mēs abi bijām gan par to, ka, ja bijusi nauda, vajadzētu tādas nograudāt. Ar tādām umžām cilvēks varēja uzreiz pacelties visu acīs lielu gabalu augstāk. Jādabū tikai zināt, cik maksā. Spēlmaņa tēvs bij muižā par vagari, tas varēja dēlam piepalīdzēt, ja vien gribēja. Mēs savos rados tādus palīgus nesaskatījām.
Pēcpusdiena skrēja kā ar spārniem. Visādas dejas mainījās ar visādām joku spēlēm, kas bija visas saistītas ar dziedāšanu un bučošanos. Mēs tvērām steigšus visu, kas nāca, kārodami iegūt pēc iespējas daudz prieka; jo aiz muguras un priekšā stāvēja stipri pelēkas un smagas darba dienas. Tā negaidīti ātri pienāca vakars. Meitām bija jāskrien uz mājām govis slaukt. Kam bija tālu, tie atvadījās labi pirms saules rieta. Kam tuvāk, tie vēl pāri danču nodancoja. Bet bija tā, ka tagad, kur būtu patiesi ērta dancošana, liekas, ka nav vairs tas, ka viss jau garām un tu grābsties pa tukšu vien.
Mēs kā tuvākie kaimiņi pabijām līdz pašām beigām un gājām līdz mūsmājām labs pulciņš, visi tie, kam ceļš uz Leišu pusi. Starp mums bij arī muzikants Spēlmanis. Brangaļu Juris tagad apvaicājās, cik šis maksājis par tādām armaņukām.
Spēlmanis, kā jau muzikants, kam nedrīkstēja trūkt ne uzkožamā, ne brandaviņa, bij pēc ceļakājām diezgan dūšā. Cepuri atsitis pakausī, viņš Juri, kaut gan bija pusgalvas mazāks, no augšas uzlūkoja un īsi atteica:
«Ne tev, tādam vaislam, ar tādām spēlēt!»
«Ja, jā,» es Jura vietā atbildēju. «Nesaki vis, cik maksā! Juris ir naudīgs vīrs, un, kad viņš nopirks un iemācīsies spēlēt labāk par tevi, kas tad tevi vairs uz šo pusi aicinās?»