Mani vienkāršie vārdi Spēlmani diezgan satracināja. Jau viņš gribēja ar mani kauties, tik nebij, kas umžas pa tam paturētu. Jau Juris bija gatavs viņu ielobt grāvī, ja man durtu kaut pirkstu klāt. Bet tad Veculvānu Andris paņēma Spēlmani kā zēnāku pie apkakles un teica: «Iesim! Mums tālu mājas. Un tev vēl tālāk.»
UZ JELGAVIŅU
Biju, jau mazs būdams, redzējis tik lielu pilsētu kā Dinaburga, tomēr tagad man vairāk interesēja Jelgaviņa, kur rudeņos zēni gāja pie lozēm un iedzērušies darīja visādas nerātnības. Ar ko vien tikies, ar ko vien runājies, katrs bij tur apgriezies, katrs pazina ceļu uz turieni, zināja visus krogus vārdā nosaukt gar sešdesmit verstu garā ceļa malām. Krogu bija daudz, un tie bija gan mūra, gan koka. Un vārdi tiem bija gan briesmīgi, gan mīlīgi, gan jocīgi. Kaut es varējis viņus visus šeit pieminēt — rindiņā, kā lapsas pēdas; bet tie stipri padzisuši no atmiņas. Varbūt arī nozuduši dabā un līdz ar to no topogrāfiskajām kartēm. Krogs jau sen kopš zaudējis savu pirmatnējo seju, savu uzdevumu. Lielās stadulas stāv tukšas vai tika kādreiz pārvērstas biedrību namos. Jo ātrais auto skrien parasti no gala līdz galam, ņemdams ceļa gabalus minūtēs, ko zirgs ņēma stundās. Atliek tikai vecākiem cilvēkiem nopūsties un sacīt: «Ja, toreiz!» Bet jaunajiem — gaidīt arvien kaut kā jauna, labāka. Bet viss jaunais kļūst ar laiku vecs. Jo ilgstoša ir tikai pagātne.
Jelgaviņa.
Tā likās tā kā lielās Jelgavas meita — maza, jauna, mudīga. Garām viņai tecēja straujā Daugava, ne lēnā Lielupe, kā tur pie hercoga pilsētas. Bija jau par viņām šis tas lasīts, par šīm abām pilsētām.
Es ne mazumu biju priecīgs, kad saimniece reiz apvaicājās, vai es gribētu braukt saimniekam līdz uz Jelgaviņu. — Vai dieviņ! Par ko gan ne?
Bij izkultas linsēklas un rudzi. Tos bija nopircis Jelgaviņas žīds, man šķiet, Zelku viņu sauca. Nu tos vajadzēja dabūt turpu. Es gatavojos kā uz nezin cik ilgu braucienu un it kā man būtu nezin kas gatavojams. Patiesībā tas bija tikai satraukums, nekas vairāk.
Kad nu tā kā rītā bija jāizbrauc, es, vakarā lopus sadzinis, atradu vāgūzī jau gatavus vezumus. Saimnieks bija ratus ietepis, maisi, katros ratos pa pieci, gulēja kārtīgi saguldīti, pārsegti ar lupatiņu deķiem. Desmit pūru — tas bija īstais daudzums tik garam ceļam, kurā atradās vairāki diezgan stāvi kalni — pirmais tepat pie Ulvānu grantsdobes.
«Tad nu tikai nekvērni neko, paēdis liecies gulēt, jo celsimies bez dienas,» saimnieks teica. «Un neizlaidies bez mēteļa! Naktis vēsas.»
Tā mēs uzcēlāmies, kad pulkstens bija tikko trīs nositis, un izbraucām. Bet, kad izgriezāmies uz lielceļa, es iesaucos:
«Nazis! Pagaid, es tūlīt būšu atpakaļ.»
Bez naža taču nekad nedrīkstēja ceļā doties, un tas man bija palicis vecajās drēbēs. Es aizskrēju atpakaļ uz klēti, paņēmu, iegrūdu vestes skotelē, vēl aptaustīju, vai ir ķemmes, spogulītis, naudas maciņš. Ja! Drāzos atpakaļ, un nu notika kaut kas nelāgs.
Pa tumsu, pa nelīdzeno ceļu skrienot, labās kājas pēda man nezin kā sašķiebās, un es ievaidējos aiz sāpēm, bet sakodu zobus un aizlēcu līdz ratiem. Es taču nedrīkstēju par notikušo runāt, jo kas tad mani tādu būtu ņ<ēmis līdz.
Saimnieks sēdēja uz vezuma. Es to redzēju un nopriecājos sevī, — sak, nu es līdz Siekiem varēšu sēdēt un pa tam gan jau kāja pārstās sāpējusi.
Tā arī bij. Es gandrīz par notikušo vairs nedomāju. Bet, kad pie kalniņa nokāpu, tad tikko neapgāžos. Kāju atkal saknieba kā ar lūškām. Es varēju to tikai tik daudz
pie zemes piedurt, lai nekristu. Atbalstīties vai soli paspert jau nemaz.
«Ko nu lai dara?» es augšā saimniekam saucu pakaļ. «No vezuma lēkdams, esmu kāju izmežģījis!»
«Viena kāja vairāk vai mazāk,» saimnieks atsaucās, nedomādams, ka tik ļauni. «Gan pāries.»
Es jutos atvieglots, ka bija iekritis prātā izmežģījumu pārcelt no mājām uz Sīļu pakalni. Es ar mokām uztrausos uz vezuma, un mēs laidām tālāk bez nokāpšanas caur līdz pat Susējai un tālāk līdz Zalvai, jo te nebija nekādu kalnu. Brīžam mēs palaidām pat rikšiem. Kājās es sāpju nejutu, tikai, kad mēģināju pēdu pagrozīt, kaut kas tur asi dūrās zem skriemeņa.
Aiz Zalvas ceļš kļuva kalnaināks. Saimnieks nokāpa, uzšāva zirgam un tad, mani sagaidījis, apvaicājās, kā man klājoties.
«Labi,» es atteicu un arī kāpu zemē; bet tikai kauna dēļ varēju steberēt lidz.
Par laimi netālu no Viesītes sila bija viens no daudzajiem krogiem, laikam Barlavas, un mēs tur piestājām zirgus atpūtināt un ieoderēt. Pie tā paša tad arī paši iekodām brokastu.
Kroga lielajā istabā nebija neviena cilvēka. Mums arī nekā no viņiem nevajadzēja — ne aiz letes pakārto kliņģeru, ne buteļu, kas tur uz plauktiņa spīdēja, jo saimnieks nebija no dzērājiem. Tikai kad bijām savu cibu aizvāzuši, ienāca krodziniece, laipnīga latviete, un saimnieks apvaicājās, ko varētu darīt manai kājai, kas laikam izmežģīta.
Krodziniece pienāca, mani uzlūkoja un tad teica:
«Es jau pa logu skatījos, kad dabraucāt, ka jaunais cilvēks nemāk klibot. Tā ir jauna kaite, — es nodomāju. Vai zināt, krodziniekam jāmāk ne vien alu tā glāzē ieliet, lai tas putotu, kaušļus samierināt vai gadījumā izsviest no kroga, — viņam jābūt arī lopu un cilvēku dakteram.
Cik negadās zirgiem vīveles, tāpat cilvēkam kas apsāpst. — Kura kāja tā bij?»
Viņa piestāja man klāt, un es sēdēdams pastiepu labo kāju.
«Tad tik ieķeries solā un nebļaun!»
Viņa novilka man zābaku, zeķi atstādama kājā, tad saņēmusi ar vienu roku pie papēža, ar otru pie pirkstiem, stiepa un grozīja. Es sakodu zobus un cietos, lai nebūtu tiešām jābļauj. Un tad beidzot jutu tādu kā knikši un uzreiz matīju, ka nu ir labi. Krodziniece palaida kāju un teica:
«Tava laime, ka pie ātruma. Vēl pēc pāris stundām būtu piepampis pilns zābaks, un tad varēja iznākt labi ilga klibošana.»