«Paldies! Paldies!» es, kāju apāvis, pateicos, pamēģināju staigāt un vēl reiz pateicos; bet saimnieks sacīja:
«Tad dosiet buteli bairiša!»
* * *
Tūlīt kroga priekšā mēs sēdāmies uz vezumiem un, tā kā ceļš gāja nokaļņi, laidām rikšiem līdz pat Viesītes silam, par kuru bija tik daudz dzirdēts.
Tas patiesi nebij nieka mežs. Patlaban bija izvilkts jauns, taisns ceļš kā stīga, cauri visam piecas verstes platajam silam. Gar ceļu aizstiepās telegrāfā stabi. Šur tur varēja redzēt vēl veco ceļu. Tas izliecās no meža un otrā pusē atkal ieliecās mežā. Likās, ka jaukāk būtu braukt pa tādu. Bet kas zina, vai ne laupītāju dēļ šis taisnais ceļš bij taisīts? Senāk taču te par traku ceļa vīriem uzbrukts, sevišķi, no pilsētas mājup braucot. Pat dienas laikā. Tāpēc ceļa vīri sametušies kopā, arvien pa pajūgu desmit.
Kad dabraucām pie Daudeses kroga, tādā rāmā ieliekņā, ne mežā, ne parkā, saimnieks gudroja, vai te ganīties vai braukt līdz Tapas krogam. Jau mēs gribējām griezt zirgus pie kārts, kad kroga durvis iznāca no iekšas cilvēks bez cepures un likās no akmeņu paaugstinājuma zemē kā pelavu maiss.
«Sēsties tikai uz vezuma,» saimnieks man uzsauca, «te tādi dzērāji!»
Un mēs laidām līdz Tapas krogam.
Cejš aiz Daudeses nogāja plašā, dziļā ielejā un tad sāka celties atkal kalnā. Es ar šausmām domāju, kā gan man būtu klājies, ja krietnā krodziniece nebūtu saglābusi manu kāju. Nule dažas verstes paiet bija tikai tīkama pārmaiņa un miega nodzīšana.
Uz vakaru bija jau apnicis skatīt laukus, lejas un kalnus. Nekas jauns vairs nevarēja nākt. Pat pati Jelgaviņa, kas beidzot parādījās tādā kā ganību malā, neatstāja nekāda iespaida. Tikai kalnainā Daugavas piekraste tur pa labi — to nu gan bij redzēt vērts: zili zaļa, vietām klinšaina un nobrukusi, tā sirdi kutināt kutināja ar savu skaistumu.
Jelgaviņā mēs tikām vēlu un iegriezāmies kādā apsētē, kur bija tikai nojume zirgiem. Vezumi palika zem zvaigznēm. Labi vēl, ka nakti vārti tika aizslēgti. Mūs pašus ielaida ceļavīru istabā, un tur mēs pārgulējām uz kailiem soliem.
Tālākais nav stāstīšanas cienīgs, kas attiecas uz pašu Jelgaviņu. Man, Daugavpili redzējušam, šī pilsētele likās tīrais joks. Pāris baznīciņu, viena otra divstāvu māja. Tik jau tā Daugava ar mazu kuģīti, kas vilka upei šķērsām plostu, uz kura varēja novietoties astoņi pajūgi. Aiz Daugavas teica esam dzelzceļa staciju.
Kad atbērām savu labību un saimnieks saņēma naudu, viņš man iedeva pusrubli, lai kaut ko nopērkoties. Un es gāju meklēt Spures grāmatu bodi, kas tika daudzināta. Bija man vēl savs pusrublēns no mājām līdz, un es jau biju par visu naudu grāmatiņas salicis sev priekšā, kad pēkšņi iekrita prātā, ka kaut kas taču jāaizved mātei. Es atliku dažas atpakaļ, lai iznāktu nauda, un iegāju drēbju bodē. Tur es izmeklēju baltu grunti lakatēli tumši zilām puķītēm gar malu. Un tad ieraudzīju sarkanus, koši sarkanus lakatiņus, sīkiem baltiem ripulīšiem izrakstītus, tādiem pat lielākiem ripuļiem gar malām, saskaitīju naudu un paņēmu vienu arī no tiem. Ar to arī naudas maks bij izdīcīts.
Mēs steidzāmies izbraukt, lai līdz naktij tiktu mājās, lai nebūtu jānīkst atkal kādā krogā uz cieta sola.
Ak ja! Saimnieks nebija nemaz tik skops, par kādu biju viņu turējis. Jau tur pudele alus, tad tas pusrublis, un nu atkal, pirms jūdzām zirgus, viņš brangi patērējās. Turpat iebraucamā vietā ielas mājā bija tāds kā krogs, ko par traktieri sauca. Tur varēja dabūt ēdienus un dzērienus. Tur saimnieks paņēma pa karstai bairišdesai katram, ko apēdām ar kliņģeriem un sinepēm. Krodzinieks tās slavēja kā Kaldovska desas, par kurām labāku pasaulē neesot. Tās bija patiešām gardas.
MEŽA SARGS
Sējas putni bija atnākuši. Vesels pelēks debess dažbrīd nolaidās kaut kur pļavas malā, dažreiz skrēja zemā lidojienā turpat garām arājiem. Paeglis, no darba pārnācis, nevarēja vien beigt stāstīt, cik viņš šodien būtu nošāvis, ja nebūtu plinte nodota Riekstiņam atsperi noārdēt vai jaunu ielikt, jo šī vairs nesita kupuriņu pušu. Un nekas nebij nejaukāks par neziņu, degs vai nedegs.
Riekstiņš savā lēnībā darbu nesteidza. Reizes divas Paeglis jau bija skrējis bisei pakaļ, bet arvien vēl kalējs nebij atradis brīva brītiņa, lai gar niekiem pakrāmētos. Tāpēc, kad pavaļas brīdī, pie vakara, gāju uz skolu pārmainīt grāmatas, Paeglis teica:
«Vai tu nebūtu tik labs un pie tā paša nepaliektu mazu līkumu līdz Riekstiņam un nepaņemtu manu plintīti? Vienalga, sataisīta vai nesataisīta! Es nevaru vienaldzīgi noskatīties, kad cepeši gar deguna galu skraida.»
Es aizgāju uz skolu, aizgāju arī uz Riekstiņiem, dabūju bisi, kas, protams, nebija vēl salabota, un nācu atpakaļ, siksnu plecā uzņēmis, kā jau cilvēks parasti ar bisi iet.
Pie pirmā kalna, kur kādreiz Jurģos Vaktiņš satraucēja mūsu aitas, mani panāca divi braucēji. Jau būtu garām pabraukuši, te vecākais ierunājās: «Pietur, kaimiņ! Un tu, zēn, pagaid!» Es, protams, apstājos. Gan jau viņam bij kāda vajadzība.
Vecais izkāpa no ratiem. Garš, kalsns virs. Pienāca man klāt, satvēra bisi un nocēla siksnu no pleca, sacīdams:
«Zaķēnus meklēji pa Dekšņu paeglēm, vai ne?»
Sirds man nejēdzīgi dauzījās, jo vīrs bij nopietns kā rija.
«Es nekā nemeklēju,» stostījos. «Naku no kalēja uri eju uz mājām.»
«Ak nemeklēji? Pameklē, kas tev tic, es ne. Kur tu dzīvo?»
«Tepat Liepiņās. Tā nav mana. Tā ir Paegļa plinte. Mūsu puiša. Viņš man palūdza, lai atnesu.»
Vīrs pacēla gaili, paskatījās, ka nav pielādēta. Jau es domāju, ka dos atpakaļ, bet viņš trausās ratos un tikai noteica:
«Pasaki tam puisim, ka viņa gunspagale ir drošās rokās. Pagaidām pie Ozoliņa. Pie meža sarga Ozoliņa, tā i saki. Bet drīz ies tālāk, pie mežkunga.»