Viņi rikšiem nolaida no kalna lejā.
Es brīdi stāvēju kā sasalis, tad sāku lēnām vilkties aizbraucējiem pakaļ. Bet, kad viņi bij aiz otra kalna, pēkšņas iedomas triekts, es metos skriet. — Viņiem taču bija jābrauc mūsu mājām garām. Ja es tieku tur reizā ar viņiem, ja es jau par gabalu kliedzu un Paegli sakliedzu, tad tas gan zinās, ko darīt. Mājā no lauka viņam vajadzēja būt, jo saule bija aizlaidusies.
Es skrēju, ko mācēju, un tiešām tiku braucējiem aizvien tuvāk. Bet nu arī viņi sāka ātrāk braukt, jeb mana skriešana tomēr kļuva lēnāka. Kad es iegriezos sētā, viņi bija jau pāri tiltam. Arī Paeglis nebija tūlīt sastopams. Piekusis no skriešanas un satraukts es acumirklī, kad viņš gadījās, arī nezināju, ko atbildēt uz jautājumu, kāpēc pārnācis bešā.
«Vēl nebij sataisīta,» es, projām skatīdamies, teicu;
bet tad saņēmos un atsāku: «Es viņu tomēr nesu. Nesu, bet ceļā atņēma.»
«Ko?!»
Tas nu Paeglim lika svilt.
«Un tu biji tāds lēlis, ka pieļāvies! Es būtu viņam ar resgali krūtīs un pats projām. Uz lielceļa viņam noņem plinti… Diez vai neraudāji? Nu, vai zini! Ak tu jēra dvēsele! Kur tas blēdis palika?»
«Nebij nekāds blēdis. Viņi bija braukšus. Divi gabali. Tas bija mežsargs Ozoliņš. Ko es varēju darīt?»
«Lai viņš būtu pats Šuvalovs. Rekte paliek rekte. Kā var šitā ceļa vidū noņemt plinti?! Būtu viņš mani mežā noķēris, es neteiktu ne vārda, — medīt ir aizliegts. Zini ko? Pakaļ dzīties būtu aplamība. Zirgs paliek zirgs, četras kājas, kaut gan uz īsāka gabala es viņus noķertu kā niekus. Nevar arī zināt, pa kuru ceļu viņi brauc. Bet paēdīsim vakariņas un spersimies tad uz Ozoliņiem. Kas te ko iet, taisni cauri mežam. Vēl ar dienas strīpu būsim tur. Es gribu redzēt, kā tas razbainieks satrūksies.»
Man ēst pavisam negribējās. Mums abiem negribējās ēst. Saimniece pie tam vēl pazobojās, ka viņa nu tā i palikšot bez zaķa cepeša. Saimniekam Paeglis vaicāja, ko viņš domājot, — vai var ar tā uz lielceļa? Bet saimnieks tikai paraustīja plecus. Par mazu brīdi mēs jau bijām ceļā.
Mēs steidzāmies kā Elijs ar savu Nosti uz šabām. Paeglis labu gabalu pa priekšu, es pakaļ. Man dūra caurduras no pārmērīgi ātrās iešanas, bet es kautrējos ko iebilst, jo gribot negribot man bija jājūtas vainīgam. Īstenībā es tur biju pagalam lieks, jo zināju, ka nekā nerunāšu. Tikai tas nu gan, ka Paegli meža sargs varēja vienkārši noraidīt, teikt — es tevi nepazīstu. Tad nu es varēju tūlīt pakāpties uz priekšu un sacīt, sak, tā un tā.
Ek, kam man vispār vajadzēja tādu neskaidru lietu uzņemties!
Paeglis ejot šo to sadomāja un apstājās, lai, kad pienācu viņam klāt, darītu man savas domas zināmas. Viņš teica, ko man vajadzējis tam ļurkabiksim teikt un kā izturēties. Tad atkal, — ko viņš sacīs, kad būsim Ozoliņos, un ko lai es saku, lai viņa vārdus pastiprinātu. Pasacījis pāri teikumu, izsviedis kā no kulītes, viņš atkal pagrieza man muguru un drīz vien bija tālu priekšā. Tad apstājās un, kā es piegāju, teica:
«Tev vajadzēja sacīt, ka plinte pieder saimniekam. Tiem plintes brīv turēt zag|u dēļ.»
«Būtu es zinājis, ka viņš tā, es jau varēju ari teikt. Nekāds grēks nebūtu.»
Par brīdi Paeglis atkal mani sagaidīja, ar to pašu domu izkāvies:
«Es tomēr teikšu, ka plinte saimnieka, un tu redzēsi, ka atdos. Ar mūsu saimnieku viņš netaisīs vis špāsus. Tas zina likumus kā neviens.»
«Kā pats domā. Bet, ja man prasīs, es teikšu, ka tava. Agrākos vārdus es nevaru grozīt. Tad mani var saķibelēt.»
Tā mēs cilpu cilpām bijām nostaigājuši prāvo gabalu un, izgājuši Baubulinēm cauri, iegriezāmies Ozoliņos.
Paeglis dauzīja ar dūri durvis, paraustīja. Aizšautas! Iekšā ierējās suns. Veca sieva atvēra loga rūti un pa to prasīja, ko mēs gribot.
Spīdēja mēness. Ari vakara blāzma nebija vēl gluži nodzisusi.
«Tu labi redzi, ka neesam nekādi laupītāji. Es nāku pēc savas plintes,» Paeglis teica. «Ielaid!»
No istabas dzijuma bij sadzirdama balss, un tā bij tā pati, ko dzirdēju uz lielceļa:
«Nelaid! Saki viņam, ka es jau guļu un necelšos.»
«Es dzirdu bez liekas teikšanas!»
Paeglis piestāja pie rūts, un sieva atkāpās. Nu viņa balss dārdēja iekšup kā pa tauri: «Bet es saku, ka tevi no miroņiem uzcelšu. Laid vidā! Citādi ieiešu pa logu. Es nāku atprasīt savu šaujamo rīku, ko tu, raug še, manam draugam uz lielceļa nolaupīji.»
«Ak tā gan?! Un tu domā, ka man plintes nav? Ja gribi zināt, tad mana ir pielādēta un ar renkuliem. — Ielaid, sieva, to lielkungu. Nu viņš zinās, kā uzvesties.»
Mēs iegājām. Ozoliņš patiesi jau gulēja. Istaba bij silta kā pirts. Smaržoja pēc siltas maizes. Man izsitās sviedri, jo ieraudzīju meža sargam rokās bisi diviem stobriem. Paeglis teica:
«Labs vakars, Ozoliņa tēv. Runāsim ne kā ienaidnieki, bet kā vīrs ar vīru. — Ko jūs ar to nekam nederīgo plinteli darīsiet? Mums mājās viņa noder naktī zagļus pabaidīt.»
«Ak zagļus! Bet Deksnis saka, ka viens ik svētdienas pa Liepiņu krūmiem rībinājot. Esot jau šavasar piecus zaķus nošāvis.»
«Melots!» es iesaucos.
Paeglis iesmējās šai nopietnajā brīdī pilnā balsī, kam vajadzēja vispārliecinošāk pateikt, oik tāds apgalvojums aplams. Ak tu Deksnis!
«Ja es ko esmu nošāvis, tad divi vārnas gan.»
«Tas tiesa,» es apstiprināju. «Un sētsvidā, ne ganībās.»
«Es neiešu izmeklēt, vai šauts un kas nošauts. Es tikai plinti nodošu meža kungam, un ar to pietiek. Lai viņš dara tālāko.»
«Es gan domāju, ka labāk būtu, ja tu viņu nodotu man,» Paeglis ar uzsvaru teica. «Lieta paliktu starp mums, un mēs pieminētu tevi par labu. Raug še, sitas jaunais puisis tak ir Saknes Janka, tā dišlēra krustdēls.»
«Lūdzu, lūdzu, atdod,» arī es nu raudzīju meža sarga sirdi mīkstināt; bet tā bija kā no koka.