Skaidrs, ka tagadējais saimnieks turējās tēva pēdās. Viņa jau tā taisno godaprātu bija vēl taisnojušas bēdas. Viņa pirmā saimniece, kas bijusi skaista kā eņģelis misiņa dzelteniem matiem, nomirusi radībās. Janks, kurš bij ar manu krusttēvu vienos gados, tagad bija tik liels un spēcīgs, ka neviens nevarēja iedomāties viņu kādreiz bijušu autiņos tinamu, toreiz bija palicis kusls bārenis. Visas sētas, bet sevišķi mazā dēla dēļ, kam bija vajadzīga kopēja, saimniekam neatlika daudz laika sērot par nomirēju. Pēc pāris mēnešiem viņš apņēma citu sievu, tagadējo saimnieci. Māra bija tās meita, Jankam pusmāsa. Radi saimnieku gribējuši atrunāt, lai neņem šito, jo tā bijusi nabaga kalponīte, bet saimnieks teicis:
«Man pašam mantas diezgan, man vajadzīgs tikai labs cilvēks.»
To visu es biju dabūjis zināt no citiem, tālāko varēju vērot pats dzīvodams un redzēdams.
Aizvien man kļuva silti ap sirdi, kad saimnieks vai saimniece mani uzrunāja. Viņu valoda bij laipna. Pat ja kādreiz iznāca pabārties, bāriens nekad neskanēja kā sodība, bet kā pamācība. Piemēra dēļ es varu pastāstīt mazu gadījumu.
Es biju dzirdējis saimnieku stāstām kādu joku, ko viņš kādreiz kaut kur lasījis. Tur runa iet par garu. Ne par pirts garu, bet par īstu garu, kāds ir dievam un cilvēkiem. Skolotājs klasē prasa: «Saki man, Bērziņ, — kāds izskatās gars?» Un Bērziņš atbild: «Es nezinu.» Bet tad pieceļas kāds resgalis un saka: «Kā skolmeistera deguns!»
Netika jau sacīts, kāds tam skolmeisteram deguns bijis — liels vai mazs, plāns vai resns, bet es to iedomājos apmēram tādu kā Mārai, un man zēna muļķīgā atbilde vareri patika.
Drīz pēc tam saimniece, teļiem miltu ūdeni apmaisījusi, rokas priekšautā susinādama, žēlojās:
«Tiklīdz nenoslaucīsi, uz vietas sasprēgā. Es nezinu, kas tās par rokām.»
«Kā skolmeistera deguns,» es paklusām pateicu un nosarku, jo manas acis sastapa saimnieces skatu, kas bija tik nopietns, ka es uz vietas sastingu un gaidīju, kas nu nāks.
«Tu, Jānīt, esi vēl daudz par mazu, lai tā runātu ar lielu cilvēku,» saimniece teica.
Vairāk ne vārda. Bet tas man ir iegrebies atmiņā kā tēraudā. Un vēl šo baltu dienu, ja, paļaudamies savām iedzimtām tieksmēm, esmu kādam ko mazliet aizvainojošu teicis, man nāk prātā Valašiņu saimniece, un es sev vaicāju: vai tu jau esi diezgan liels, lai drīkstētu tā runāt?
Saimnieki bij visās lietās un vietās kopā ar saimi. Kopīgi bij darbi, kopīgs galds, kopīgas valodas. Netika liegts kaut kuram ieiet dārzā, ja redzēja nokritušu ābolu. Saimniece bieži tika teikusi:
«Es zinu, kā man pašai senāk sailas tecēja. Neraujiet tikai no koka, bet, kas nokritis, ņemiet un ēdiet!»
To mēs arī čakli darījām. Sevišķi es. Sadzinis es tūlīt izlodāju visus dārza kaktus un, kad cits jau bija pamanījies agrāk, tad ar kājām izčamdīju katru zāles kušķīti. Ābeles bija augstas un kuplas. To zari augšā saspraišļojās par vienu vienīgu lapu un augļu pinumu. Turpat staigājot un meklējot, jau kaut kur riobūkšēja. Es pasviedos uz to pusi un dažreiz redzēju vēl -veļamies lielu, sarkanu ābolu. Paķēris to, es varēju uz vietas veldzēt slāpes. Bet gadījās, ka biju ieskrējis dārzā pirmais kopš dažām stundām un visu laiku bija pūtis vējš, — tad drīz svārķeļu un bikšu skoteles bij pilnas ābolu, un es izgāju no dārza kā pūķis.
Man un tāpat Minnai netika liegts, ja gribējās ēst, ieiet pieliekamā kambarī un nogriezt kancīti maizes. Kad sildīja pienu, es palīdzēju saimniecei nest podus no pagraba uz istabu.
«Tikai skaties, kur liec kājas, ka nepakrīti!» viņa brīdināja.
Podi bija nokraistīti, bet beidzamajā es aizvien vēl atradu iekšā karoti. Saimniece teica:
«Tam es visu nenoņēmu. Nosmalsti! Es jau zinu, ka tādam vīram mēle karas.»
Es apsēdos uz pagraba sliekšņa vēsumā un strēbu dzelteno, maigo krējumu, līdz karote sāka slīdēt pa cieti sarūgušā piena virsu kā pa ledu.
Ķerbelītes pīt es biju iemācījies no mātes jau Riekstiņos, kad atganījām savu ganu dienu Primbulā, kur bija daudz kārklu. Tā kā arī te, Valašiņu purvā, kārkliem bija varen taisni augumi, tad es tos sagriezu un ar mātes palīdzību saliecu līkstis, iepinu spieģeļus un saliku ribiņas. Kas tad nu vairs kaitēja klūdziņas ieiocīt! Turpu tā, atpakaļ otrādāk, tad atkal tā. Reiz, celītes malā pie cūkām sēdot un strādājot, saimnieks, garām iedams, apstājās, tad nosēdās, izņēma man no rokām ķerbelīti un apgrozījis teica:
«Teicama nav, bet pārtikt var. Abet gribi, — parādīšu, kā taisa putniņu.»
Viņš bija nākdams no Aizmetinēm un padusē nesa krūkles resgali sava īkšķa resnumā. Atbildes nenogaidījis, viņš izvilka no kabatas nazi, atvāza ar skaistu knikšķi, noslaucīja pie biksēm, kā tas piederas, un sāka griezt.
Man šad tad bija jāpaskrien, lai atgrieztu cūkas, un, kad atnācis nometos viņam līdzās, tad koks aizvienam bija pieņēmis jau citu veidu. O, tāds krūkles koks! Kā tas savādi smaržoja! Kaut kas no pupu pāksts, kaut kas no maizes un no rudzu vārpas. Un miza! Virsū tumši pelēka, apakšā koši dzeltena. Pats koks viegli rožains, pie serdes gandrīz sarkans. Saimnieka taisītais putniņš, kas iznāca tepat vālodzes lielumā, bij raibs kā dzenis, jo vietām koks palika ar visu mizu, vietām mizas virspuse bij viegli nolobīta, un vietām nācās griezt pašu koku. Tā putna knābis iznāca rožains, galva gandrīz melna dzeltenām svītrām un kakls arī rožains. Tad vidus atkal tumšs, tumši spārnu sākumi un gali raibi, bet vidus rožains. Tāpat aste bija rožaina, un tikai galos spalvas izplētās atkal raibas.
«Man nav tik daudz vaļas, lai uztaisītu, kā pienākas. Es tikai gribēju parādīt. Mēģini pats labāk!»
To viņš teica, dodams man gatavo putniņu, noslaucīja atkal nazi, salieca un ielaida skotelē.
«Kur nu vairs labāk!» es attraucu, aiz prieka nezinādams, kur likties.