«Ak lūdzu, lūdzu! — Tavu krusttēvu es pazīstu kā raibu suni,» Ozoliņš zobgalīgi atņēma. «Vari viņam labas dienas no manis aiznest un pateikt, ka reiz es viņu ķeršu un tad nebūs pa jokam. Tas jau pirmais ūberģēģers, tūlīt aiz Ķāža un Smalinska.»
Taisnība jau bija. Būs jāpasaka, lai uzmanās. Krusttēvam jau nu gan varēja pierakstīt piecus zaķus gadā un rubeņus, un pat kādu stirnu. Tagad, kur viņš dzīvoja Krivicku istabiņā un sūnaklis tiik tuvu …
«Un nedosi?» Paeglis noprasīja.
«Nedošu.»
«Tad man žēl, ka padevu tev labu vakaru. Mums vajadzēja bez liekas runāšanas pateikt, — sapūsti ar visu savu meža kungu!»
Es nobijos stīvs, jo Ozoliņš uzslējās sēdus un pacēla savu bisi. Bet tūlīt atkal nolaida, jo šaut uz dzīviem cilvēkiem būtu bijis drusku par daudz.
Tā mēs atstājām meža sarga māju un gājām pa mēnesnīcu atpakaļ. Tagad lēnām, bez kāda satraukuma, bet visai drūmā noskaņā. Visu ceļu mēs nepārmijām ne vārda. Tikai kad iegriezāmies savā sētā, Paeglis, ne man, bet sev, teica:
«Saimniekam tas nu būs kā medus maizīte. Viņš jau sen to plintīti nevarēja ciest. Viņam, raug, žēl rijas sienas.»
LOPI PĀRĒDUŠIES!
Visā gana laikā man nebija gadījies, ka lopi pārēstos. Arvien saimnieču lielākā rūpe bij, kaut tikai govis netiktu guldinātas, kaut tās tiktu pieganītas tā, ka vakaros, kad nāca mājā, tukšumi nebūtu redzami. Un te nu Liepiņās manā pēdīgajā vasarā reiz lopiem bija par daudz.
Netrūka jau ganam gana bēdu, bet lopu pārēšanās bija kaut kas drausmīgs. Te nu stāvēja uz spēles vai visa ganāmpulka dzīvība. Jau tas likās tīri kā noziegums toreiz Valašiņās, kad Nabadziņa Janks cūkai pārcirta ādu. Tad Šausmānos notikums ar to čūskas sadzelto teli, vēl trakāk bij ar jēru, ko Medors norēja.
Ne jau tas bija tas ļaunākais, ka jērs nokosts, — zvērs paliek zvērs tāds suns, bet nebij pareizi darīts, ka es to saimniecei tūlīt nepateicu. Vēlāk es to neuzdrīkstējos, jo biju jēru apglabājis, domādams, ka pa lielo pulku nozušanas nepamanīs. Un tā arī bija. Tikai man tādu grēku nēsāt pastāvīgi sev līdz nebij viegli. Vēl daudz daudz gadus pēc notikuma, kad Šausmānus valdīja jau Toms, es, tur ciemodamies, dabūju no savas vecās saimnieces dāvātas mīkstas vilnas zeķes. Toreiz mani kāds it kā triektin trieca viņai atklāt, kas bija noticis anno 1890. — Tomēr nē! Es nesu vēl šo noslēpumu līdz šim un tikai nule atviegloju sirdsapziņu.
Arī tepat Liepiņās man bija nācies piedzīvot diezgan uztraucošus gadījumus. Tā reiz govs bij izlīdusi caur kārtīm un iezagusies labībā. Kad nu es to strauji triecu atpakaļ, viņa nelīda vairs pa kāršu starpu, bet, kā ieskrējusies, lēca pāri. Lēca un nepārlēca. Palika pa pusei karājoties — priekša ganībās uz zemes, pakaļa lauka pusē gaisā. Pāržmaugta kā varde, viņa brīdi kārpījās, tad palika mierā. Man cits nekas neatlikās kā drebošu sirdi ar naželi raudzīt kārti pārgiezt. Es to darīju, un beidzot abi ar govi bijām laimīgi, kad kārts sprakstēdama pārlūza.
Tie bija notikumi, ko zināju vienīgi es, un ļaužu priekšā man nebija jāpieredz kauns. Bet gadījās arī, kad pats ar saviem spēkiem netiktu galā, kā, piemēram, toreiz, kad vecā Sarķe bij iestigusi sūnaklīša piesmadzējušajā grāvī.
Es izdzirdu lopa dunēšanu, tīri tādu kā vaidēšanu, un no tās tikai govi uzgāju, iegrimušu līdz pussāniem kā ķīselī. Nekādi mudinājumi nelīdzēja. Govs jau bija diezgan kārpījusies, piekususi. Vajadzēja skriet uz mājām, saukt palīgā.
Jau toreiz saimnieks nolaida ūsas pavisam zemu un dienas trīs mani redzēt negribēja. It kā es govi tīšām būtu iestidzinājis! Viss tas tomēr bija nieks pret pārēšanās nebūšanu, par ko stāstīšu tagad.
Bija jau pieteikts un atgādināts ar rasu lopus nelaist jaunajā dābolā. Bet es pēc savas uztveres to attiecināju vienīgi uz rīta rasu. Un tā es itin mierīgi, sīkam lietum sijājot, ielaidos man norādītajā tiesā, kur, ar katru dienu arvien tālāk virzīdamies, ganīju, lai uzreiz viss gabals netiktu nomīdīts. Kad govis bija diezgan ēdušas, es tās izdzinu linaitē, kā arvien. Bet lopi šoreiz neizturējās kā arvien. Vispirms es to vēroju pie aitām, tad pie govīm. Lops lieca galvu atpakaļ, it kā rozīdamies, īdēja, izmisis skatījās uz saviem sāniem. Sāni bija piespundēti. Vēders jau sāka kāpt uz muguras. Izbailēs es skrēju uz mājām un spēju atkārtot tikai to vienu:
«Pārēdušies! Lopi pārēdušies!»
Bet tas arī bija viss, ko mājiniekiem pagaidām vajadzēja zināt. Kas vien varēja, skrēja man tūlīt pakaļ: saimnieks pat pa priekšu.
«Tramdīt. Tikai tramdīt! Nu ko vēl stāvi kā mūmija!» kad bijām galā, viņš kliedza, lopus dzenādams.
Es šmīkstināju pātagu, es triecu govis, aitas, tad atkal govis. Bet bēga tikai tās, kas nebij slimas. Slimās rozījās un gāja soļiem. Viena nometās ceļos. Tas izskatījās tik briesmīgi, — it kā lops lūgtos, lai atļauj viņam mierīgi nomirt.
Mārtiņa sieva bija paķērusi līdz petrolejas pudeli. Augstu to pacēlusi, viņa sauca:
«Grūst tikai petroleju iekšā! Nāciet palīgā! Esmu dzirdējusi, ka tas līdzot.»
Puisieši viņai palīdzēja. Es bezcerīgi skatījos, kā viņi darbojās. Ķēra govis vienu pēc otras, uzslēja galvu, atplēta par varēm muti un lēja, kad pudeles kakls bija rīklē.
«Kaut nu līdzējis. Kaut nu līdzējis!» es klusām skaitīju.
Bet tūlīt arī ar šausmām redzēju, ka saimnieks izrāva no kabatas nazi un pārgrieza vienai aitai rīkli. Tad otrai!
Es paskrēju tālāk, pie veselākajiem lopiem, it kā tos dzenātu, bet patiesībā, vienīgi lai neredzētu, kas tur tika darīts.
Vēl joprojām viņi slimo lopu vidū cīnījās. Aitām uzrīdīja suņus. Tās skrēja prom, tad ar lielu līkumu atpakaļ uz lopiem. Bet trīs palika guļot. Tās bija nokautas.