Kad saimnieks bija prom, es pametu ķerbelīti, tūlīt iebridu purvā, nogriezu paresnu kārklu un sāku meisterēt uz mata tāpat, kā saimnieks to darīja. Nekā! Par velti! Pirmkārt, jau galva neizskatījās pēc putna galvas, un knābis bija taisns kā īlens. Putnu vajadzēja salaist no diviem gabaliem krustā. Abi spārni iznāca no šķērskoka, pats putns ar plato asti no gareniskā. Šis šķērskoks man ielikās pavisam šķībi, tā ka viens spārns slējās gaisā, otrs stāvēja uz zemi. Asti un spārnu galus vajadzēja izdrāzt un sašķelt plānus kā spalvas, lai plāksnītes, ar šķautnēm cita citā ieķerdarnās, sagrieztos plakaniski. Man tās neturējās. Daža bija nošķēlusies šķībi, daža liecot sakņupa, daža pavisam nolūza. Visa tā lieta izskatījās kā suņu apgrauzta, un es beidzot sagraizīju putniņu sīkās skaidās, lai nepaliktu ne zīmes. Kur es varēju sacensties ar tādu meistaru.
Kad saimnieks kādreiz apvaicājās, vai es mēģinājis taisīt putniņu, es purināju galvu. Es vainu uzkrāvu nazim. Pa daļai tas arī bija tiesa. Nazis man bija mīksts, divas reizes caur uguni izgājis, pazaudējis spalu un piedevām vēl klakačoja. īsts cūkgana nazis, nul
PAPUVE
Valašiņu lauki taisni togad bija pārdalīti no trim uz pieciem, jo bija nācis modē sēt dābolu, ir tad tie likās vēl brīnum lieli. Kā tas pats papuves lauks, kas izgāja uz austrumiem un ko es tiku noklājis no vienas vietas ar savām pēdām, visu vasaras pirmo pusi tur ganīdams.
Tūlīt aiz dambīša, kas šķērsoja slēnu pļavas stūri, bij tāds lauka ielāpiņš. Turpat tālāk otrs tikpat liels. Aiz ganību gala atkal, ar apaļu māla kalniņu vidū, kurā uzkāpis varēji redzēt drusku tālāk, nekā līdzenumā stāvēdams. No šejienes bij jauki noraudzīties uz sētu, kur aiz kāpostu dārza pacēlās visiem kokiem pāri kupla ieva un mazliet sānis — nošļaubtais, salmiem jumtais mājas gals pret maigu bērzu zaļumu. Dažreiz sētsvidā parādījās kāds cilvēks. Es tos visus pazinu no gaitas vai no drēbēm. To visu vērojot, žiglāk pagāja cēliens.
Tiklīdz cūkas izdzinu, tās izklīda pa pirmo lauciņu, meklēdamas, ko noplūkt vai izrakt no zemes. Bet, kad jau tuvojās laiks mājās dzīt, mēs bijām atkal damblīša galā. Parasti cūkas, no lauka pārnākušas, klēviņā atrada pilnas siles, kāpēc uz sētu lauztin lauzās jau labā laikā, bet, kad lija, — nu, tad bija gan ko dzirdēt. Saspiedušās cieši kopā, tās visas čīkstēja kā ērģeles, cita sīki, cita rešņi. Un vajadzēja tik mazliet pagriezties, kad kāda spruka garām un tai pakaļ viss pulks. Tad nebij vairs ko domāt aizskriet priekšā. Tā es dažu labu reizi tiku mājās pirms saukšanas.
Caurus cēlienus, un sevišķi garš bija vakara cēliens, es dzīvoju pa plašo papuves lauku, no Skuju Brangaļu robežu līdz Veculvānu Baltuža. Bet vēl nebij viss. Viņpus lielceļa joprojām plētās Valašiņu daļa, sadurdamās ar Sluķiņu un Iždēļu tīrumiem. No šejienes es māju vairs, ne kalnā pakāpies, neredzēju un dažreiz jutos tik viens un pamests, ka bij vai jāraud. Cūkas rātni ganījās vai, mazliet ierakušās vēsā zemē, gulēja un saulē gozējās. Kad viņas virzījās uz citu stūri, es sekoju un tālāk aizklīdušās piegriezu klāt. Tā bija visa māksla ganīt.
Laika īsināšanai man bieži līdz bij kāda grāmata. Arī nazis man bija, un tas bij. neatsverams biedrs. Labprāt es būtu līdzi ņēmis Zuli, un viņš labprāt būtu nācis ar mani, bet suņi piekrita lopu ganam, un es tos nedrīkstēju mulsināt Bij cēlieni, kad stundas skrēja. Tas notika tad, kad gani salaidāmies kopā. Diemžēl, lauki nesaskārās tā, kā mēs to būtu vēlējušies. Tā Veculvānu Dārča ganīja aiz rudziem. Mēs varējām tikai saredzēties notālēm un sasaukties. Ar Sluķiņu ganiem pat ne saredzēties nevarēja. Iždēļu Jurks, vai nu tāpēc, ka raustīja valodu, vai arī aiz lepnības, jo bija saimnieka dēls, ne labprāt ar mani laidās kopā. Vienīgais biedrs man bij Brangaļu Janciņš.
Skuju Brangaļi bij rnaztnājas. Es nemāku pateikt, cik liela bija viņu zemes platība, bet viņi turēja tikai vienu zirgu un divas govis, kur mūsu saimniekam bij četri dābolaini zirgi un astoņpadsmit slaucamu govu. Janciņš tad nu ganīja nereti visus Brangaļu lopus kopā. Turpat purviņā sapīts plūca grīsli neliels zirģelis, abas govis ēda gar mūsu ežmaļiem. Pie govīm turējās pāris aitu ar jēriem. Trīs sivēni ganījās lauciņā netālu no mājām. Viss Brangajos bij mazs un sīks: trābas, zirgs, govis, sīkie lopi, arī pats Janciņš. Vecāki, māsa Anna un brālis Miks, kam vaigā bij liela rēta, jo bij ar sarkanu dzelzi izdedzināts traka suņa kodums, — tie visi bija vidēja auguma cilvēki, tikai pastarītis padevies tāds maziņš. Janciņam jau bija pilni piecpadsmit gadi, uz cita pavasara gribēja jau viņu iesvētīt, bet viņš nebija par mani lielāks, tikai drusku plecīgāks.
Ar Janciņu tad nu mēs bieži bijām kopā. Mēs nevērojām robežu. Dažreiz viņa govis un aitas iegāja pa lielceļa grāvjiem tālu mūsu laukā. Es nekā neteicu, un viņš daudz nebēdāja, jo lielceļš taču piederēja visiem un nevienam. Pa lielceļa virsu dzīvodamies, mēs sviedām akmeņus, kurš tālāk, gan ar roku, gan ar lingu, gan jostā ieliktus. AAēs sviedām arī mērķī. Kas par divdesmit soļiem trāpīja ceļa stabiņam pašā pierē, tas bij varonis. Mēs nemaz neapzinājām, ka nav labi tā dauzīt glītos uzrakstus. Galvenais bij taču mērķī sviešana. Tikai kad reiz kāds braucējs, zirgu apturējis, ņēma mūs sunīt, mēs atģidāmies. Patiesi tas nebija labs darbs. Bet vēl mēs netikumu nemetām. Mūs ērcināja kāda nejēdzīgi aprakstīta akmens skamba, kam vajadzēja pildīt stabiņa vietu. Jau pats akmens bija nelīdzens, tad baltā perve uzlikta tik bieza, ka sametusies pūšļu pūšļos. Un virsū melns raksts, uzvilkts kā ar gaiļa kāju: Mahrkadahn Ausiņ. Mēs metāmies šim Markadānam virsū ar sevišķu niknumu.