«Ko šis gan iedomājas, likdams tik nesmuku stabu!» Janciņš sirdījās. «Nevar dot Ķesteru Staģīšam nopelnīt pāri rubļu kā citi saimnieki, kam stabiņi apdriķēti glītāk nekā grāmatu vāki. Viņam esot visi burti izgriezti biezā papīrā, tikai uzliek uz šķībi nozāģēta apaļa stuburiņa un pietepj ar pervi.»
Es pazinu minēto Staģīti. Viņš tika Riekstiņos ciemojies. Rāpoja kā kukainis pa zemes virsu, ar rokām kāju pēdas celdams. Bet rakstīt macēja glītāk par pašu ķesteri.
«Sadauzīt miltu pelnos!» es saucu un sviedu pirmais, bet netrāpīju.
Mēs lodējām par divdesmit, tad par piecpadsmit soļiem, beidzot par desmit, gluži tuvu, tā ka retais akmens neķēra. Akmeņi kļuva lielāki, arvien lielāki, jau ceļami ar abi roki. Uz stubura vairs nebija salasāms, kas tur rakstīts. Plānā akmens šķembele drupa, dzirkstelēm lecot. Beidzot mēs metāmies paši klāt un iešķiebām pagalam sabendēto Markadānu Auziņu grāvī.
«Ta! Lai guļ!»
«Ne cilvēkiem par apsmieklu!»
Lielceļš — tā bija brīnišķīga zemes strēmele. Kas tikai tur dažbrīd nenotika! Tā reiz man, grāvja malā sēdot un kaut ko graizot, piepeši sāka zeme dimdēt. Es paceļu acis un redzu trīs jātniekus. Trīs jaunus kungus melnās drēbēs, gaišām biksēm, spožiem zābakiem. Viņi ir jau tik tuvu, ka ne pamukt, ne noslēpties. Viņi slīd pa debess zilumu ar saviem zirgiem, runādami vāciski. Par laimi man viņi neskatās ne virsū un ir tik ātri garām, ka es atvieglots dziļi ievelku dvašu, viņiem pakaļ raudzīdamies. Un nu es skaidri redzu, ka visi nav vis kungi. Tikai divi sēž seglos, uz kāpšļiem kājās piesliedamies. Trešais ir, bez šaubām, sievišķis, jo tam kājas karājas uz vienu pusi. Viņi jāj arvien ātrāk un ātrāk. Nu jau joņo! Es gaidu, kad meitietis velsies nost, bet tas nenotiek.
«Vai tu zini, kas tie tādi bija?» Janciņš aizelsies man prasa, atskrējis no savām ganībām, un, tā kā es varu tikai plecus paraustīt, viņš tūlīt atbild: «Tie bija Buividu kungi. Buividu dakters ar savu brāli. Un preilene.»
«Nu, tā reiz kaklu lauzīs,» es atsaku un atceros mazu, ērmīgu cepurīti, kā lakotu, apaļu klucīti, skudrai līdzigu viduci un garus, melnus lindrakus, tā ka kājas nemaz nebij redzamas.
Kādā citā reizā es redzu pret Oruļu kroga elkšņiem putekļu mākoni vijamies, kā kad tur viesulis grieztos, slīdēdams lielā ātrumā šurpu. Mani sagrābj bailes, un es pamūku labi nost no ceļa. Vējš nes šurpu savādu dipoņu un rūkoi.iu, it kā tur sudmalas dūktu. Ceļu aizsedz paegles un krūmi, un, kad rūkoņa un klaboņa iznāk atkal klajumā, es skaidri redzu četrus lepnus meļņus un vēl melnāku un lepnāku karieti. Vēja ātrumā tā tuvojas un ir man garām.
Velns … es domāju, kad kariete uzripo Iždēļu kalnā ar nesamazinātu ātrumu.
Tikai labu brīdi vēlāk es sāku aptvert, ko īsti biju redzējis. Zirgi kā bildes: augsti uzslietas galvas, plati ieplestas nāsis, līki kakli, tālu atstieptas astes. Kariete, ka var vai spoguļoties. Kučieris sirmām ūsām. Spīdošas pogas divās rindās. Karietei liels logs kā istabai. Vai tur viņš iekšā sēdēja, pats elles lielskungs? Tirpas man joprojām skrēja pa visām miesām.
Kad vakarā mājās stāstīju par redzēto, gan slēpdams savas aizdomas un bailes, saimnieks teicās arī karieti notālēm redzējis. Tas bijis vai nu Ānišķu, vai Poņemones grāfs. Kam citam gan varēja būt īsti arābieši, un kas cits gan drīkstētu ar četriem braukt! Mūsu Suvalovs jau te nebij manīts. Ak, nebija vis poļu grāfiem vieglas dienas. Kamēr savās pilīs un parkos, viņi varēja dzīvot kā visi citi kungi, bet, tiklīdz kustēja laukā no savas mītnes, bija jākar kaklā vairāk kā podu smags čuguna krusts par sodu, ka taisījuši buntes pret krievu ķeizaru.
Bet visjaukākās papuvē bija tirgus dienas. Tās pagāja kā vienā rotaļā, vērojot lielceļu. Kā tur no rīta visi rati tecēja uz muižas pusi. Kas brauca dīkā, tie cēli laida garām lopiniekiem, kuri stūmās lēnā gaitā. Dažam pie ilkss bij piesiets pārdodams zirgs, dažam ratu pakaļā govs, pat pāris govju, ko dzina kāds zēns vai meita paceltu klūgu. Bij ari tādi lopinieki, kas veda savu pārdodamo gotiņu saitītē. Lops gāja, padevīgi galvu nokāris, šad tad paķerdams pa mutei ceļmalas zāles. Vai viņš nojauta, cik tuvu bija viņa mūža gals?
Vakara cēlienā gājēju un braucēju straume plūda pretējā virzienā, atpakaļ uz mājām. Pie ratiem redzēja vairs retu lopu. Tie gulēja makā spožu rubļu veidā. Tāda bija pasaules gaita.
Tā kā braucējus tagad nekas netraucēja, tie varēja laisties daudz straujāk. Varbūt straujāks brauciens iznaca arī tāpēc, ka nu gāja no Iždēļu kalna lejā. Daudziem bija arī dundurs galvā. Tie aurēja un, nokaļņi zirgam auļojot, vēl sašāva ar pātagu. Tāds tad brāzās kā traks visai tirdzinieku virtenei garām, dažus ratus aizķerdams ar ass galu un paraudams sāņis. Sievieši spiedza, bērni izbijušies sāka raudāt, vīri rūca kā lāči:
«Vai nelabais tevi triec, Biču Marč?!»
Brangaļu Janciņš, lidinādamies gar lielceļu kā vanaģelis, apvērtēja braucējus. Viņš mani'bija mācījis, lai esot vienmēr gatavs kaut ko saķert, jo tirdzinieki labprāt ganeļam pasviežot ābolu vai kliņģeri. Ābols mani maz kairināja, jo to mums bija diezgan pašiem, bet kliņģeris gan. Tomēr, lai es tā dēļ stāvētu pašā lielceļa malā, — nē, to es nedabūju gatavu. Es sēdēju labi atnost un nelikos par tirdziniekiem zinis. Kādreiz kāds pastīvu mēli sauca:
«Ej, zor.tri, — panāc šu!»
Es pacēlu acis. Tas bija pavisam svešs vīrs. Viņam līdzās sēdēja veca, salīkusi sieva. Es nelikos ne zinis, un vecais svieda. Atlidoja viens pēc otra divi dzelteni kliņģeri. Sailas man saskrēja zem mēles; bet es paliku sēdot, kā sēdējis.
«No tā gon šveaplis!» vīrs noteica un uzšāva zirgam, lai panāktu citus braucējus.