Tikai tad, kad tie aiz krūmiem bija nozuduši, es piecēlos un kā nejauši atradu abus kliņģerus. Vienu es uz vietas sagrauzu, otru noglabāju mātei.
Tikko kliņģeris bij apēsts, kad zema sievietes balss mani sauca vārdā.
Ai, tā taču bija skolas mamma! Dažos lēcienos es biju klāt pie ratiem un pabučoju mammai roku.
«Tad te tu gani?» viņa vaicāja un raisīja kaut ko laukā no baltas drāniņas.
Nē, viņa vis neraisīja, bet, aizsainītī roku iebāzusi, čaukstināja tik tīkami, ka es sevī bez mitas atkārtoju: kompetes, kompetes!
«Turi cepuri!»
Es norāvu cepuri no galvas un turēju. Tur iebira divas saujas krāsainos papīrīšos ievīstītu konfekšu.
«Bet tā kā tu mātei arī dod!» mamma piekodinīja.
Tas r;u viņai nebij jāsaka; jo es arvien, kad dabūju ko gardu, atcerējos māti. Es atkal pabučoju devīgo roku un aizskrēju, it kā cūkas ietu kur blēņās, ar pātagu zemi kapādams.
Tādā tirgus dienā reiz man gadījās kaut kas pavisam ārkārtīgs: es sastapos ar Riekstiņu saimniekiem. Jau pa lielu gabalu pazinu bēro, pazinu augsto loku, ratus un ari iekšā sēdētājus. Pašai rūtainais, manas mātes austais vilnas lakats, pašam brūnais mētelis un cepure noļukušu priekšu. Jā, nu viņi nogrieza bērīti no ceļa, piebrauca tuvāk grāvim un apturēja, lai nebūtu citiem pa kājām. Te es arī biju jau klāt.
«Man šorīt tā vien likās, ka tu tas esi,» saimniece sacīja, un saimnieks piebilda:
«Tad nu trausies tikai ratos!»
Es nesapratu, ko darīt, ko teikt; bet Riekstiņu saimniecei bija tik daudz ko vaicāt par mūsu dzīvi, par mātes veselību, par vectēvu un vecmāti, ka es tikko spēju atbildēt. Beidzot viņa izvilka no saimnieka skoteles zaļganbrūnu, lielu pēperkoku un iedeva man.
«Paldies, paldies!» es no visas sirds pateicos, tad atguvies savukārt vaicāju: «Kā Pēterīšam labi iet?»
«Pēterīšam neiet labi,» saimniece skumjā balsī atbildēja. «Viņš tak nocirta pirkstiņu lidz pusnagain.»
«Ar cirvi?»
«Ar cirvi. Kapāja blēņodamies žagarus, kamēr bija uzknābis. Labi vēl, ka kreisā roka. Atskrēja uz klēti, ciriti nosviedis, balts kā dvielis. Tad arī sāka asinis skriet, un ieraudzījām, kas noticis. Pirkstiņa galu kā zaļu zirnīti atradām pēc ilgas meklēšanas. Atnāc kādreiz ciemā pie Pēterīša! Viņš ikdienas apprasās, kad Ievas Jancs atnākšis. — Brauksim nu!»
Pēterīša māte iegrūda ar elkoni sānos saimniekam, kas bija omulīgi iesnaudies.
«Nūū!» saimnieks savilka grožus, bet tad it kā atģidās un apturēja zirgu, sacīdams: «A kur ta Ievas Jancs? Mēs tak viņu nevaram atstāt te uz lauka. Nāc, Janc, kāp ratos!»
Saimniece pūlējās viņam iestāstīt, ka es taču nedzīvoju vairs viņu mājās, ka esmu Valašiņās un man jāgana cūkas. Pulka cūku! Beidzot viņa pārņēma grožus un pātagu savās rokās un tomēr tika projām, kad es biju pilnīgi atkāpies un vairs nemaz nedzirdēju viņu vārdu cīņas.
Kad papuve tika nogāzta ar mēsliem, es jutos it kā cietumā ielikts. Viens cēliens tagad bija jāvada vienā aplokā, zem bērziem, otrs otrā, pie prodiņa. Te cūkām bija tik kur kājas izlocīt, mazliet pastaigājot, un dubļi, kur izvārtīties. Tikai līdz ar rudzu novākšanu mēs daudzmaz atguvām brīvību. Bet tad jau saule bija labi pagriezusies atpakaļ lecot un laižoties,
BALLE APLOKĀ
Mūsu zēni, kad pavaļā sagāja kopā, bija ar sevi ļoti nemierā.
«Mēs esam gatavie lepeči,» saimnieku Jānis teica. «Trīs jauni zēni, pie tam visi trīs Jāņi, un nevaram nekāda pliziera iztaisīt. Veculvānu meitas Lieldienā uzkāra šūpoles, un iznāca tāda kluba, ka pieminēs līdz citam gadam visi, kas bija prasīti un atnākuši. Lai tad velns par stenderi paliek, ja mēs Jāņos nedabūjam gatavu vel pamatīgāku balli.»
Es klausījos, un jau no viņu valodām vien man bija ko pabrīnēties. O, ja viņi tikai uzpurinājās, mūsu zēni, un aizlaikus to paturēja acīs kā neatliekamu uzdevumu, tad varēja gan iznākt kaut kas līdz šim vēl nepieredzēts,, Jau vieta vien bij ko vērta. Parasti dejošana notika istabā vai klētī, bet Jāņos bija patīkamāk būt laukā, un te nu mūsu aploks aiz jaunā ābeļdārza bija kā radīts. Tādu dejošanu zaļā zalē sauca par zaļumiem, un tas bija krietni vairāk nekā vienkārša kluba. Aplokā no visām pusēm bija aizvējš un ēna: lieli, kreveļaini bērzi. Ziemeļos slits ar meža ābeli, austrumos ceļš, kas veda no mūsmājām uz Veculvāniem. Ja arī cūkas, šad tad te iedzītas, bij drusku izrakņājušas un nometušas pa kacēnam, tad to varēja viegli ar grābekli un slotu atkal izlabot. Citādi aploks bija gluds kā grīda, pārklāts biezu, sulīgu zāli, kas tomēr bija lopu nograuzta lidz ar zemi un nevarēja dejotājiem tīties pa kājām. Un viesus ielūgt viņi negribēja vis pa prastam. Skroderis bij Jelgavā, amatu
mācīdamies, redzējis, kā smalki ļaudis to darīja. Viņš piesūtīs pa pastu rakstisku aicinājumu tuviem un tāliem līdz ar piezīmi: «Arī jūsu draugi un paziņas tiek ielūgti.» Apakšā stāvēs tikai viens vārds: «Rīkotāji.» Virsū: «Līgo svētki Valašiņu jaukajā aplokā.» Viņi negribēja vairāk solīt, nekā spēja dot, tāpēc visi pārrunājamie jaukumi ielūgumā netika pieminēti. Bet ko tikai visu viņi par visiem kopā nevarēja uztaisīt saviem dārgiem viesiem par prieku! Kas tur bij ko neaplikt visapkārt laukumam solus.-' Dēļu rijas paspārnē bija diezgan. Ierok stabiņus un uznaglo. Muzikantiem nevis kaut kur pie zemes nolikt krēslus, bet uz bīnes!
Es nevarēju izprast, kāda tā bīne varētu būt, bet no tālākām runām izzināju, ka tā stāvēs augstāk par laukumu, lai labāk skan un lai dejotāji nebrāzējas muzikantiem virsū tā, ka izsit pijoles no pakakles, un nav jāsargās, ka klarneti rīklē neiedzen. Tur uz bīnes varēja nolikt pat galdiņu ar dzeramo un uzkožamiem. Uz galdiņa viņi varēja arī guldīt savus instrumentus, kad nespēlēja.
Ja, un kas tur bij ko neapstiept visapkārt laukumam auklu un uz tās sakārt krāsainus lukturīšus? Nu tad tā kā paradīzē.