Bet pats trakākais bija tas, ka arī vecie saimnieki bij ar mieru kaut ko darīt no savas puses. Pats tādā gadījumā nebrūvēja alu vis Vasarsvētkiem, bet atstāja Jāņiem.
«Divas trīs mucas — vairāk jau nenodzers,» viņš sevi mierināja, un tās viņš ar mieru ziedot.
Pati solījās sasiet vairakus sierus, lai iznāktu pa stūrītim katram viesim, kas nāk ar līgošanu un Jāņu zālēm.
«Nē, šitādi zaļumi vēl nebūs piedzīvoti!» visi, rokas berzēdami, pacilātībā sauca.
Tā tikai bija gatavošanās! Jo tuvāk nāca Jāņi, jo steidzīgāki kļuva mūsu ļaudis. Nu jau neviens no jaunajiem negulēja dienvidu. Arī vakaros, pēc vakariņām, līdz lielai tumsai tur aplokā tika rakts un zāģēts, un tēsts» Skroderim atreiz reizēm bija jāskrien uz Sulainiškām* jo aizvien bij vēl kas piemirsts paņemt, tai pašai uguņošanai un štātēm, kā arī lepnajiem ielūgumiem. Ilža, viņa māte, staigāja uzpūtusies — kā vista, kad cāļi vadājami un tuvumā briesmas. Viņa klukstēja vienā klukstēšanā par nelietīgu naudas izsviešanu, smādēja visus jauniešus un sevišķi meitas, kas puišiem jau bez ballēm kaklā karoties, kur nu vēl, kad tiekot lūgtas un aicinātas, un visādi godinātas — gan par jaunkundzēm, gan preilenērn. Skroderis, kā parasts, uz visu to atbildēja ar nenākšanu ēst. Es nezinu, kas viņu uzturēja visu to laiku kaut cik pie spēka.
Bet tad nu gan arī bij ko redzēt, kad pienāca Jāņi.
Zaļumu svētki Valašiņu jaukajā aplokā notika ne vakarā, bet Jāņu dienā, kas togad iekrita sestdienā, pulksten trijos pēc pusdienas. Viesi ieradās lielākos un mazākos pulciņos, gan braukšus, bet vairāk kājām, ar dziesmām un pilnām rokām Jāņu zāļu. Beidzot saradās tik daudz ļaužu, ka cits citam vaicāja, kas tas tāds un kas tā tāda. No valodas varēja dzirdēt, ka jaunieši bija nākuši un braukuši pat no Leišiem, no Rites, Pilkalnes un Saukas. Un ne tikai jaunieši, bet arī vīri pusmūža gados.
«Laikam sievas lūkoties,» es dzirdēju mūsējos piezīmējot. «Tie ir no tas slakas, kas savā pagastā vairs nevar dabūt.»
Sevišķi bailes man iedvesa kāds cilvēks ar tik kuplu, sarkanu bārdu, ka tā aizsedza visu krūtežu. Tas grozījās pa laukumu kā sielajs, un ar visiem viņam bija jārunā. Likās, viņš visus arī pazina un visi viņu. Es uzmeklēju vecomāti un apvaicājos, kas tas ir par tēviņu.
«Ko tas plencis!» viņa nometa ar roku. «Tas jau, pilis, Rckavičs. Dauzās dzerdams, dancodams, kaudamies un dieva vārdu nelietīgi velti valkādams.»
«Kādā modē?»
«Nu tak viņš arī pūš. Un ļaudis viņam tic, un vienam otram viņa vārdi palīdzējuši. Es jau visu laiku vēroju, vai ari nule negadīsies kāds, kam zobi sāp vai mājās kadam kas kaiš. Tad viņš iedelverē krūmos, iepūš sālī vai ūdenī, ko jau kurš katrs paņēmis līdz, vēl atkrauka un iespļauj, un paņem kvartu vai pat pusrubli, ko tūlīt pirmajā krogā salej rīklē. Bet tagad ej tur tuvāk pie muzikantiem un klausies, cik viņi jauki spēlē!»
Es aizgāju, nostājos paaugstinājuma priekšā un, muti paplētis, skatījos. Viens spēlēja pijoli, otrs armaņukas, un trešais pūta stabuli. To es pazinu — tas bija Pauparu Jānis. Viņi spēlēja kā viens: reizā iesāka, reizā nooeidza. Tie gan bija muzikanti ko vērts!
Tad es gāju uz viņu stūri, kur redzēju sēžam savu māti. Viņai līdzās bija nosēdies Zalmaņu Petris, garš puisis resnām lūpām, plāniem vaigiem. Man viņš nemaz nepatika. Un, taisni kad es tuvojos, viņš aizveda manu mati dancot. Es stāvēju, pierāvies solam pēc iespējas tuvu, un sevī dusmojos. Ko viņš dancoja, tāds nejēga, ar savu greizo kāju jaukdams rakstu, ko māte tik glīti ieturēja …
Bet tad nu manu uzmanību saistīja Rekavičs, un es māti izlaidu no acīm. Rekavičs griezās kā spole ar kādu pavecu meitu, kam kājas tāpat nezināja mēra kā Zalmaņa Petram. Brīdi velti mocījies dabūt savu dejotāju uz strīpas, viņš to palaida laukuma vidū, sacīdams:
«Ar voardu sokūt, tu naprūt doncūt!»
Tad viņš, turpat stāvēdams, brīdi vēroja apkārt dejotājus un tad gāja — ak tu kungs! — taisni uz manu māti. Viņš saķēra Zalmaņa Petru aiz piedurknes un apturēja.
«Kū tu maisīs koa zirga souds pa oaliņģi?!» viņš, to draudzīgi atstumdams, pilnā balsī teica.
Un aizdejoja, ka prieks bij noskatīties. Platā bārda vien novējoja, pa reizai saulē pazibēdama kā varš, tad pazuzdama ēnā pavisam.
Vēl es ievēroju kādu svešu, vecāku puisi, kas pacēlās pāri visiem ar savu lielību. Viņam bija mugurā melnas, pirktas drēbes, kājās spožas gamašas un dzeltena pulksteņķēde pār diezgan plato krūtežu. Dancoja patlaban prankuseju, kad šis puisis ienāca laukumā, nostājās muzikantu priekšā, izvilka no bikšu skoteles naudas maku, izņēma no tā sudraba rubli, atvēzējies nosvieda zemē un, uzlicis kāju virsū, uzsauca:
«Maršu!»
Muzikanti tūlīt apstāja spēlēt un rāva vajā tik skanīgu gabalu, ka brīnums.
Kad maršs bija nospēlēts, puisis apgriezās uz papēža un iejuka zaļumniekos, it kā būtu tikai pūku sev no piedurknes nopūtis.
Viens no muzikantiem nolēca zemē un paņēma naudu. Tad viņi spēlēja atkal prankuseju, un pāri staigāja no jauna, visādi izlocīdamies, sastaprlamies, atkāpdamies, tad sāniski palēkdami un beidzot, rokās saķērušies, apgriezdamies. Starp dejotājiem es redzēju arī Veculvānu Dārču, kas bija tikai vienu gadu vecāka par mani. Kas viņai bija devis tādu galvu iemācīties tik sarežģītu deju? ♦
Laiku pa laikam saimnieks ar saimnieci apstaigāja viesus — viņš ar alus krūzi vienā rokā, otrā glāzi, kas pildot pārklājās ar putām kā ar krējumu, viņa — pilnu skrama bļodu sagriezta siera. Ļaudis dzēra, paņēma gabaliņu siera un pateicās. Pat Rekavičs un Brunavs, kā sauca lielīgo, uzvedās tik rātni, ka visi brīnējās, — Valašiņu zaļumi bij izdevušies kā vēl nekur citur un nekad.