Bet visjaukākais vēl nāca pašā vakarā, kad pilnam mēnesim pie debesim piebiedrojas daudzas zilas, zaļas, sarkanas un visvisādas uguntiņas ap dejas laukumu. Ta man šķita pasaka, ne īstenība. Zem bērziem tumsa tad bij divkārt liela, un, kas gribēja pabūt viens, tas parāvās zem kokiem un bija viens. Daži gāja arī pastaigāties pa birzi, jo mūžīgi jau nevarēja dejot, un stāvēt laukumā bij citiem maisīties pa kājām.
Bet mēness un krāsainās uguntiņas nebija vēl beidzamais. Skroderis bij sagādajis augsti godājamiem svētku viesiem vēl lielāku acu prieku. Viņš bija nopircis dažus švermeļus, un visi iekliedzas vien, kad no meža tumsas sāka laukā lauzties burvīgi sarkani un vēl burvīgāki zaļi stari, it kā tur reizā lēktu divas saules. Es dzirdēju vēlāk skroderi dažiem jūsmotājiem paskaidrojam:
«Tās bija bengāliskās ugunis. Es būtu pagādājis arī dažas raķetes, bet gatavas nevarēja dabūt, un pats uztaisīt es, diemžēl, nemaku. Ņemiet par labu, — kā jau bija, tā bij!»
«Ak kungs!» klausītāji viņu mierināja. «Mēs jau nevaram vien diezgan pateikties, ka jūs vispārības labā nesuši tik lielus upurus.»
Tie laikam bija sveša pagasta cilvēki, jo runāja tik cildeni kā no grāmatas. Tikai retumis izskrēja kāds prastāks vārds.
Kad viesu lielākā daļa bija prom, es piegāju pie krusttēva, kurš sarunājās ar saimnieku Jāni. Visvairāk viņi priecājās par to, ka viss noritējis pa godam. Kad ieraudzījuši Brunavu un Rekaviču, tad gan tirpas skrējušas pār kauliem, jo tie nekad neaizejot bez izkaušanas. Sevišķi to varējuši gaidīt šoreiz, jo te nebijuši ļaudis vienīgi no Leišu gala un no upes gala, bet arī susējieši un pilkalnieši, ja pat ārpagastnieki, kā tas pats Rekavičs. Neviens velns tak viņus nebija lūdzis, tik daudzus … Bet nekas. Rīkotāji ar šo balli bija tikai cēlušies.
Vismazāk prieka no visa tā ir bijis Mārai, — es sevī nodomāju. Vienkārt, viņa nemaz nedejoja un, otrkārt, pati apzinādamās, ka nav izskatīga, sēdēja vairāk istabā pie loga un pa atvērtu rūti cauri ābeļu zariem klausījās spēlmaņos,
ĻAUTIŅI, CELIET VĀRTUS cieti!
Bija pienācis ganu šaurības laiks. Papuves tika nogāztas ar mēsliem un steidzīgi apartas. Minna tagad lopus ganīja vienīgi pa ganībām, kas nebija nekas vairāk kā nepārtraukts biezoknis gar abēju Brangaļu robežu. Pie Skuju Brangajiem tas gals vēl bija kaut cik platāks, bet pie Kalnamiķelānu Brangaļiem sašaurinājās varbūt uz kādiem simts soļiem, ne vairāk. Uz Ķeiru pusi gar purvu tad izplētās atkal. Es, stāvēdams vai sēdēdams pie cūkām, klausījos, kā Minna kliedza, aurēja un rīdīja, kad gāja ar savu karaspēku pa šaurumu no viena platā gala uz otru. Gandrīz katru reizi viņas balsī varēja sadzirdēt asaras, tik grūtas bija Valašiņu ganības.
Es biju iesprostots aplokos. Rīta cēlienā parasti bij jāgana zirgu dārza šinī galā, tūlīt aiz jaunā ābeļdārza, vakara cēlienā otrpus mājām, pie prodiņa, kur bija īstais cūku aploks. Un tā nu kādā rītā, kad tikko biju izdzinis, notika kaut kas neredzēts un nedzirdēts. Rijas dārzā, kas stiepās prāvā lokā ap mājām un bija aptaisīts vietām ar kārtīm, vietām ar slitu, vietām ar viju apvīts, nezin kā un no kurienes bija iemaldījies briedis.
Sākumā es domāju, kas tas par zirgu bez astes. Bet tad lops pacēla galvu gaisā, un nu nāca redzami ragi kā nokaltušu paegļu krūms. Es pieplaku žoga stuburam un, elpu aizturējis, skatījos. Briedi es biju, kas zina, cik reižu bildē redzējis un tūlīt pazinu. Tas nu viņš bija, brīnišķīgais meža ķēniņš!
Nu viņš izlaida pa nāsīm ar lielu troksni dvašu, pagrieza galvu atpakaļ uz Veculvānu bērzu pusi, tad taisni šurpu. Vai varbūt mani bija saodis?
Ak, es būtu varējis viņā raudzīties neapnicis, ar prieku un bijību vai veselu stundu. Bet te uzreiz atskanēja saimnieces balss no ābeļdārza:
«Ļautiņi, celiet vārtus cieti!»
Briedis, bez šaubām, to dzirdēja, bet nelikās daudz zinis. Tamlīdzīgu trokšņu vasarā bij pilns ārs. Bet tad tur viņā malā skrēja uz vārtiem skroderis vestītē, lai tos aizceltu. Briedim tas nepatika. Viņš sašķobīja ausis, pakratīja ragus un, noliecis purnu pie zemes, plūca zāli. Tad garās kājas it kā pašas no sevis sāka cilāties aizvien ātrāk. Briedis tecēja, tad apstājās atkal, izlaida varenu šņācienu un, ragus uz muguras noguldījis, metās skriet. Skroderis mētāja rokas un kliedza, cik mute plata, lai piespiestu briedi griezties atpakaļ uz rijas stūri, kur bija stigonis un mazliet augstāks žogs; bet briedis nedomāja atkāpties no uzsāktā virziena. Viņš devās taisni uz skroderi, kurš nu muka, nāves baiļu pārņemts. Tad lops paslējās, pasvieda gaisā pakaļkājas un bija pāri augstajam žogam kā nieks. Pēc maza brīža dzirdēja jau tālu tālumā suņu riešanu un cilvēku sasaukšanos. Nu viņš bija tur.
Kā visi notikumi pasaulē kļūst lieli daudzinot, tā mums gāja ar briedi. Pie pusdienas galda par to vien tika runāts. Runāja vēl vakarā un otrā dienā, svētdienā pie baznīcas, satiekoties ar radiem un pazīstamiem, tad vēl tirgū, sēdot desu bodē un dzerot ba i rīti, līdz nāca kaut kas cits.
«Tavu vientiesību!» saimnieks zoboja saimnieci. «Kliedz, lai taisot vārtus cieti. It kā pērnais vēršuks būtu ķerams. Kas tādam meža kustonim mūsu pēdas piecas augstais slitiņš? Ne nadziņš nepieduras. Mežā varbūt lēcis kritušiem kokiem pāri kā līdz jumtam.»
Man bij ko klausīties un ko brīnēties. Katrs pielika vēl kaut ko lielisku no sevis, ko bij vai nu redzējis, vai dzirdējis citus stāstām, līdz briedis tika manā apziņā par teiksmainu būtni. Tas bija daudz pārāks par visiem māju lopiem. To jau varēja ierindot starp lopiem un cilvēkiem.
Klibais Jurks, kas, citiem runājot, parasti klusēja, tagad nevarēja arī savu muti valdīt. Viņš bija dzimis Zalves pagastā, Viesītes sila tuvumā, un bija viņus diezgan redzējis, šos ragaiņus. Reiz, mežā ganot, piesities govīm vecs briežu bullis divpadsmit žuburiem un nodzīvojis līdz vakaram. Vēl mežmalā noraudzījies pakaļ un tikai tad pazudis, kad govis sadzītas laidarā. Tas bijis taisni rojas laiks, un tad lai neviens nedomā briedim ceļā stāties! Tad viņš nebīstas ne no velna. Krata tikai galvu un sit ar ausim kā plaukstas. Piesargies vien, ka nenodur! Bet ne jau ar ragiem. Nē! Briedis dur ar priekškāju. Akurāt kā ar pīķi. Un nagi viņam cietāki par kaulu. Tam nevajag pakavu ne vasarā, ne ziemā, kā mīkstčauļu zirgam.